P. Čaikovska un M. Petipā kopdarbs “Apburtā princese” ir akadēmiskais balets, kas no Petipā iestudējumiem saglabājies vispilnīgāk un piedzīvojis vismazāk labojumu, uzlabojumu un “uzlabojumu”. Pasaules pirmizrādi piedzīvojis 1890. gadā, balets joprojām skaitās akadēmiskā baleta paraugs un šedevrs.

Iestudējot „Apburto princesi”, baletmeistaram, no vienas puses, nekas jauns nav jāizgudro, jo Petipā balets ir tik pilnīgs un pabeigts, ka tā horeogrāfijā nekas nav jāpievieno. No otras puses, dinamiskais 20. gadsimts un telpā un laikā saspiestais 21. gadsimts uzliek savas prasības tādam lēnam un nesteidzīgam galma baletam kā „Apburtā princese” un prasa maksimāli „saspiest” baleta darbību, vienlaikus nezaudējot galveno ideju par labā un ļaunā cīņu, ko iemieso Ceriņu fejas un Karabosas pretstati, un par labā uzvaru, kas triumfē Auroras un Dezirē kāzās. Vienlaikus „Apburtā princese” saglabās savu unikalitāti vien tad, ja tiks iespējami precīzi saglabāta Petipā horeogrāfija.

Aivara Leimaņa otrā „Apburtā princese”, salīdzinot ar 1995. gada redakciju, ir daudz krāšņāka un iestudējuma detaļās bagātāka. Tomēr abas redakcijas ievērojami atšķiras savā starpā, un 2010. gada iestudējumam ir būtiskas atšķirības no „Apburtās princeses” sākotnējā, oriģināliestudējuma. Jauniestudējums atšķirībā no divcēlienu 1995. gada redakcijas veidots trijos cēlienos, tādējādi tuvojoties oriģinālajai (1890. gada) baleta versijai. Tomēr ir būtiska nianse uzveduma uzbūvē – šoreiz A. Leimanis izveidojis pirmo cēlienu no tās daļas, kas parasti ir prologs (skats, kad fejas apdāvina jaundzimušo princesi un ļaunā feja izsaka savu lāstu), savukārt otrajā cēlienā apvienojis tradicionālos pirmo (Auroras dzimšanas diena) un otro cēlienu (medības un sapņa skats). Dramaturģiski tam pat nemeklējot attaisnojumu, jāsaka, ka diez vai tā ir laba doma, jo tagad vienā cēlienā ir apvienoti divi lieli un sarežģīti balerīnas dejojumi – t.s. zieda adagio, ko Aurora dejo ar četriem līgavaiņiem, un lielais adagio sapņa skatā. Trešais cēliens arī šoreiz ir kāzu cēliens ar pasaku tēlu divertismentu un Auroras prinča Dezirē lielo pas de deux.

A. Leimanis ir saglabājis tradicionālo Petipā horeogrāfiju. Skaistākie un vērtīgākie dejojumi (prologa feju variācijas, pas d`action un Auroras adagio ar līgavainiem, nereīdas sapņa skatā, pasaku tēlu divertisments, Auroras un Dezirē pas de deux) ir saglabāti nemainītā veidā, vienīgi ir veiktas dažas mikroskopiskas izmaiņas atsevišķos dejojumos. A. Avečkins Dezirē kodu uzsāk ar bravurīgu piruešu virkni, izjaucot savas partijas stilistisko vienotību, kamēr S. Neikšins saglabājis kodas ierasto horeogrāfiju. Savukārt līgavaiņu dejā ar Auroru ir moments, kad līgavaiņi katrs pasniedz Aurorai ziedu un pietur viņu piruetē, šoreiz iestudējumā Auroru piruetē pietur tikai viens līgavainis, kamēr pārējie trīs viņai tikai pasniedz savus ziedus. Manuprāt, šādi tiek izjaukta visa šī dejojuma būtība, jo visi četri līgavaiņi sacenšas par jaunās princeses simpātijām, taču tagad sanāk, ka vienam līgavainim jau iepriekš ir dota zināma priekšroka.

A. Leimanim ir raksturīgi paplašināt baleta partijas un piešķirt iestudējuma tēliem pēc iespējas dejiskākas partijas. Šoreiz apšaubu nepieciešamību pēc paplašinātas ceremonijmeistara Katalibita partijas, padarot to dejiskāku, liekot viņam izpildīt horeogrāfiski spožu soļu miriādes, bet pēc būtības tuvinot to klasisko baletu nerru partijām. Ceremonijmeistars vada galma svinīgās norises, tāpēc arī viņam pašam zināmā mērā būtu jāiespaidojas no sava amata, nevis jālēkā kā sprukstiņam. Pasaku divertismentā saglabāti gan klasiskie dārgakmeņu dejojumi un Zilā putna pasakainais duets, gan arī Sarkangalvīte un Vilks, kā arī Baltās kaķenītes un Runča Zābakos kaķēšanās, klāt nākusi jauniestudēta Pelnrušķītes un viņas prinča deja.

Ne reizi vien „Apburtās princeses” iestudēšanas vēsturē baletmeistari ir iestudējuši ļaunās fejas Karabosas partiju uz puantēm, liekot to dejot balerīnai, lai gan oriģinālversijā tā bija pantomīmiska loma un to izpildīja vīrietis. Arī A. Leimanis šoreiz izvēlējies iestudēt Karabosas partiju balerīnai, taču šajā izvēlē slēpjas savi zemūdens akmeņi. Kā likums, šādos gadījumos baletmeistari Karabosai iestudē efektīgas un straujas kustības, griezienus un lēcienus, taču tieši šis horeogrāfiski plastiskais lomas veidojums, kas ļauj izpildītājai atļauties visspilgtākās krāsas, aizēno Petipā laika nesteidzīgo un tomēr ļoti harmonisko, dzelžainajai klasiskās dejas loģikai pakļauto feju partiju horeogrāfiju. Tādējādi dejiska Karabosas partija var iejaukties horeogrāfiski plastiskajā feju zīmējumā, un arī tīri vizuāli izjauc labā un ļaunā pretstatu, bet šis ētiskais aspekts „Apburtajā princesē” ir daudz svarīgāks nekā pārējos klasiskajos balets. Vienlaikus rodas iespaids, ka Karabosai visas lomas pasniegšanas iespējas ir izsmeltas jau pirmajā cēlienā, jo nepārliecina otrā cēliena „kauja” starp Karabosu un princi Dezirē, starp labo un ļauno. Šī sadursme tiek pasniegta kā tik mazsvarīga un garāmejoša, ka izskatās kā mazs misēklis prinča ceļā uz apburtās princeses istabām.

Manuprāt, maz izdevusies epizode ir medību skats (otrā cēliena 2. aina), kad galminieki izklaidējas, malkojot šampanieti, šaujot ar loku (visai neveikli), gleznojot. Tas varbūt atbilst 17. gadsimta garam, toties epizode ir izstiepta un visai garlaicīga, turklāt dramaturģiski nesaistās ar baleta darbību. Tās kronis ir mizanscēna ar atturībnieku princi Dezirē, kad viņš atsakās no galminieku piedāvātās vīna glāzes. Iespējams, ka šādi ir mēģināts ievilkt citādi visumā bezpersoniskajā prinča sejā kādu dzīvāku vaibstu, taču mizanscēna pati par sevi kopē identisku no „Gulbju ezera” pirmā cēliena, turklāt diez vai ir labākā ideja, kā padarīt skatītājam tuvāku prinča raksturu.

Pirmizrādes spožākie vārdi neapšaubāmi bija mūsu baleta premjerpāris Jūlija Gurviča (Aurora) un Aleksejs Avečkins (Dezirē). J. Gurviča pārliecinoši apstiprina savas vadošās balerīnas pozīcijas un akadēmiskā baleta pērlē apliecina, ka mūsu baletā spēcīgākas akadēmiskajā repertuārā par viņu nav. Par to derētu aizdomāties baleta vadībai, jo J. Gurvičas vietā reiz būs jānāk citām balerīnām, un tas, lai cik nežēlīgi skan, būs drīz, un tomēr neviena no jaunajām balerīnām nevar sacensties ar viņu dejas tehnikas smalkumos un sevis pasniegšanas prasmē. Auroras lomā nevar aizslēpties aiz aktiermeistarības treļļiem, visi Auroras dejojumi ir svinīgi un tieši adagio tipa tehnikai te jābūt visaugstākajā līmenī. J. Gurviča sarežģītos Auroras dejojumus izpilda viegli, trausli, ar izsmalcinātām pozām un tomēr ļaujot pavīdēt savai personiskajai attieksmei un izteiksmei. Balerīna dejo ar lielisku stila izjūtu, ļaujot izbaudīt partijas zīmējuma estētisko pusi un priecājoties, ka te netiek liktas lietā šodien tik modernās tehniskās pārmērības – partijas „novingrošana”.

Aleksejs Avečkins ir elegants un kā vienmēr veido ideālu partneri J. Gurvičai. Dezirē lomā ir grūtāk nekā citās akadēmisko baletu lomās izveidot savu raksturu, tāpēc tikai slavējama ir viņa spēja nepazust aiz briljantās partneres.

Otrs sastāvs Sabīne Guravska un Sergejs Neikšins neizskatās sadejojušies gluži labi, lai gan vizuāli kā partneri šis duets ir perspektīvs. S. Guravskai jāatceras, ka Auroras loma tomēr nav tikai tehnisks tās izpildījums, un ar „novingrošanu” te nepietiek, tāpēc tīri stilistiski jaunajai solistei vēl liels darbs priekšā. Arī tas, ka loma netiek veidota uz lieliem dramatiskiem pārdzīvojumiem, vēl nenozīmē, ka te pietiek ar vienveidīgu smaidu. Tieši apstāklis, ka loma ir tik izlīdzināta un vienmērīga, nozīmē ieguldīt tajā daudz personiskās attieksmes, lai neveidotos tukšs tēls. S.Neikšins nodejo korekti, bet attieksmes ziņā viņa princī nevar ieraudzīt ne jūtas, ne mīlestību, ne mazāko pārdzīvojumu.

Liela veiksme ir Zilā putna duets (Juka Mijake un Arturs Sokolovs). Noslīpēts, izstrādāts dejojums, īpaši J. Mijakes sniegumā, šis dejojums rada putna iespaidu un ir emocionāli gaišs un brīvs. Duets Mijake un Sokolovs nežilbina ar tehniskiem brīnumiem, toties tas silda. Ceriņu fejas lomā dejo jaunās solistes Iļana Puhova un Jolanta Lubēja. I. Puhova paliek atmiņā ar tehnisku un plūstošu dejojumu, lieliski izpildītu Ceriņu fejas variāciju trešajā cēlienā un prasmi sasaistīt kopā baleta darbību, kas ir visai sarežģīti lomā, kurā praktiski nav nekādu ārēju un iekšēju emociju un viss jābalsta uz personības spēku. J. Lubēja pagaidām atpaliek tehniskā izpildījuma un personības starojuma ziņā.

Labās fejas, kā arī dārgakmeņi īsti atmiņā nepaliek. Iespējams, ka mūzikas temps šīm partijām ir pārāk ātrs, tāpēc feju partijas tiek izpildītas pārāk ātri, kas bojā iespaidu, kam būtu jābūt svinīgam un nesteidzīgam. Pasaku divertismentā tā īsti atmiņā paliek vienīgi Artura Skuteļska smaidīgais Vilks, pārējie pasaku tēli ir pabāli; Pelnrušķīte un Princis (Kristīne Vaņina un Viktors Seiko, Milana Komarova un Sergejs Sosnovskis) savā divdejā parādās tik vēsi un formāli, ka nudien neatbilst manam priekšstatam par šiem pasaku tēliem; pat Baltā kaķenīte un Runcis Zābakos (Kristīne Kitnere un Andris Pudāns, Vladislava Demčenko un Antons Freimanis) vēl nesniedz tās krāsas, ko no šīm nelielajām lomiņām var gaidīt.

Iestudējuma vizuālo noformējumu, kostīmus un scenogrāfiju, veidojusi Ināra Gauja. Kostīmu skaits ir ievērojams pat tik lielam un daudzskaitlīgam baletam kā „Apburtā princese” un to noformējumā māksliniece ievērojusi šim baletam tradicionālo 17. gadsimta stilu. Vienīgi Auroras kostīms otrajā cēlieni ir pārāk neganti rozā krāsā, toties kāzu svinīgumam atbilstošs ir viņas kostīms trešajā cēlienā. Četru līgavaiņu kostīmi, pēc manām domām, uz pārējā stilistiski ieturētā un konkrētā laikmeta konteksta izceļas ar visai lielu raibumu un nekonkrētību, bet iespējams, ka tādā veidā kostīmu māksliniece uzsvērusi līgavaiņu ārzemniecisko dabu.

Scenogrāfija, kas ataino interjeru (pirmais un trešais cēliens), rāda viegli askētisku pils zāli un ievēro 17.gadsimta stilistiku. Mazāk veiksmīga, manuprāt, ir otrā cēliena scenogrāfija, ka attēlo mežu, jo šai ainavai pietrūkst plašuma un dziļuma; pašreizējā noformējumā izskatās, ka medības un sapņa skats notiek kaut kādā meža kaktā. Izdevusies ir epizode, kad kopā ar Auroru burvju miegā aizmieg visa pils. Pār šo miega valstību nolaižas tekstila drapērijas, kas attiecīgi izgaismotas, rada brīnišķīgu iespaidu par brikšņiem un ērkšķiem, kas nosedz pili, tādējādi ar minimāliem līdzekļiem panākot ļoti lielu iespaidu.

Baiba Beinaroviča

Pirmpublicējums žurnālā „Teātra Vēstnesis”, 2010, Nr. 3