Par vienu no klasiskā baleta virsotnēm pelnīti tiek uzskatīts Pētera Čaikovska un Mariusa Petipā balets “Apburtā princese”. Ne velti Rūdolfs Nurejevs to raksturojis kā ideālu “simfoniskās dejas” kulmināciju – darbu, kurā nevainojamā līdzsvarā apvienojas mūzikas arhitektoniskā pilnība, klasiskās dejas formas skaistums un pasakas poētika. Greznā partitūra, virtuozā horeogrāfija un tēlu galerija vairāk nekā gadsimtu padarījusi “Apburto princesi” par vienu no akadēmiskā baleta etaloniem, kura iestudēšana ikvienam teātrim ir gan gods, gan pārbaudījums.

Arī Latvijas Nacionālās operas un baleta repertuārā šim darbam ir īpaša vieta. Kopš pirmā iestudējuma 1929. gadā, ko veidoja Aleksandra Fjodorova, balets vairākkārt atgriezies uz Latvijas skatuves, katrai dejotāju paaudzei atstājot tajā savu rokrakstu un personības zīmi. Helēnas Tangijevas-Birznieces iestudējumi 1948. un 1962. gadā, Aleksandra Lemberga versija 1975. gadā, kā arī Aivara Leimaņa iestudējums 1995. gadā veidojuši nepārtrauktu tradīcijas līniju, kurā Auroras tēls kļuvis par sava veida profesionālās meistarības apliecinājumu vairākām izcilām Latvijas balerīnām.

Šo lomu dažādos laikos atveidojušas Anna Priede, Velta Vilciņa, Ināra Ābele, Inta Karule, Zita Errsa, Larisa Tuisova, Tatjana Jeršova, Lita Beire, Inese Dumpe, Gunta Bāliņa, Jūlija Gurviča, Margarita Demjanoka, Viktorija Jansone, Jolanta Lubēja, Jūlija Brauere, Elza Leimane un Sabīne Strokša (iepriekš Guravska). Katra no viņām Auroras tēlam piešķīrusi savu individualitāti, bagātinot Latvijas baleta vēsturi ar jauniem mākslinieciskajiem akcentiem. Tādēļ 2026. gada 13. jūnija izrāde bija ne tikai kārtējais repertuāra vakars, bet arī nozīmīgs notikums Latvijas baleta dzīvē.

“Apburtās princeses” izrādes centrā, protams, bija Sabīnes Strokšas Aurora — loma, ar kuru māksliniece atvadījās no skatītājiem. Viņas veidotais tēls atgādināja no pasakas izkāpušu princesi — daudzu paaudžu meiteņu sapņu varoni. Rozā tērpā un kronī jau ar pirmajām Čaikovska mūzikas taktīm viņa uz skatuves ienesa vieglumu, trauslumu un īpašu cēlumu. Sabīnes dejojumu raksturoja izkoptas ķermeņa līnijas, pārdomāta kustību loģika un eleganta roku plastika.

Pirmā cēliena adagio ar četriem prinčiem māksliniece veidoja kā nedaudz kautrīgas, pasauli vēl tikai iepazīstošas princeses portretu, kurā tehniskā pārliecība organiski saplūda ar tēla dramaturģisko attīstību. Variācija un koda tika izpildītas ar apskaužamu precizitāti un gaumi — bez jebkāda ārēja efekta meklējuma vai pārspīlējuma. Šī atturīgā elegance saglabājās arī otrā cēliena sapņa ainā un savu pilnbriedu sasniedza fināla pas de deux, kurā Aurora jau atklājās kā nobriedusi un cēla valdniece. Simbolisks un emocionāli pamatots šoreiz šķita arī zelta lietus apoteozē, kas kļuva par skaistu akcentu mākslinieces atvadu vakaram.

Par uzticamu partneri Aurorai kļuva Kārlis Cīrulis prinča Dezirē lomā. Dejotāja sniegumu raksturoja tehniskā stabilitāte, skaistas piruetes un muzikāla precizitāte. Viņa veidotais tēls bija pārliecinošs un cēls, ļaujot pilnvērtīgi atklāt klasiskā prinča romantisko dabu, kā arī labu partnerību.

Nozīmīgs vakara notikums bija arī Paulas Lieldidžas-Kolbinas debija Ceriņu fejas lomā. Šis tēls baleta dramaturģijā ir labestības, gudrības un harmonijas simbols, un soliste tam piešķīra atbilstošu majestātiskumu un skatuvisku pārliecību. Debija apliecināja viņas profesionālo briedumu, tehnisko stabilitāti un spēju organiski iekļauties lielā klasiskā baleta stilistikā.

Patiesu prieku sagādāja Germana Ševčenko sniegums Zilā putna lomā. Viņa deja bija tehniski pārliecinoša, viegla un virtuozitātes pilna. Lēcieni jete en avant izcēlās ar labu elevāciju un šķietamu bezsvara sajūtu, kas šai lomai ir īpaši svarīga. Savukārt princesei Florīnai Kristas Štrausas izpildījumā vēl ir izaugsmes iespējas. Mākslinieces sniegumā netrūka centības un enerģijas, tomēr atsevišķās vietās bija manāmas liekas kustību nianses un nelielas tehniskas neprecizitātes. Gribētos redzēt arī precīzāku muzikālo interpretāciju, kas ļautu pilnvērtīgāk atklāt šī tēla izsmalcināto raksturu.

No prologa feju variācijām īpaši jāizceļ Emma Lagūna Ziedošās vārpas lomā, kura demonstrēja muzikālu un stilistiski precīzu izpildījumu. Viņa arī spoži izpildīja trešā cēliena Briljanta fejas variāciju, kas kļuva par vienu no vakara veiksmīgākajiem epizodiskajiem priekšnesumiem. Patīkamu iespaidu atstāja arī Paulīna Druka Dziedošā kanārijputniņa fejas lomā, kuras dzirkstošais dejojums, vieglums un muzikalitāte raisīja pelnītus publikas aplausus. Savukārt Antons Freimans ceremonijmeistara Katalabita lomā bija nenogurstošs galma notikumu virzītājs — asprātīgs, precīzs un vienmēr klātesošs, ar profesionālu meistarību sasaistot daudzās prologa un pirmā cēliena norises vienotā skatuviskā plūdumā.

Ne mazāk interesants bija Annijas Kopštāles veidotais Karabosas tēls. Atšķirībā no daudzām tradicionālajām interpretācijām, kur dominē ārējie efekti un izteiksmīgs grims, šajā izrādē galvenais akcents tika likts uz kustību kvalitāti un aktierisko pārliecību. Māksliniece radīja daudzšķautņainu tēlu, kurā draudīgums mijās ar ironisku eleganci un skatuvisku valdzinājumu. Karabosa kļuva nevis par vienkāršu pasakas ļaundari, bet par pilnvērtīgu izrādes dramaturģisko virzītāju. Annijas Kopštāles sniegums apliecināja viņas profesionālo briedumu un rosināja domāt, ka nākotnē būtu saistoši redzēt mākslinieci arī Ceriņu fejas lomā, atklājot pavisam citas viņas talanta šķautnes.

Atzinīgus vārdus pelnījis arī kordebalets. Rožu valsī, nereīdās un mazurkā bija jūtams vienots ansambļa darbs, profesionāla disciplīna un kopīga mākslinieciskā ieinteresētība. Iespējams, tieši Sabīnes benefices īpašā nozīme deva visai trupai papildu emocionālu impulsu, kas izpaudās izrādes kopējā kvalitātē un skatuviskajā atdevē.

Īpašu sirsnību izrādei piešķīra arī Rīgas Baleta skolas audzēkņi. Viņu mirdzošās acis, sirsnīgie smaidi un patiesais dejas prieks otrā cēliena valsī atgādināja par klasiskā baleta nepārtrauktību un paaudžu maiņu. Sevišķi aizkustinoši bija abi mazie pāži, kuri ar lielu atbildības sajūtu un bērnišķīgu nopietnību nesa karaļa un karalienes mantijas.

Par muzikālo izrādes veiksmi parūpējās diriģents Mārtiņš Ozoliņš. Viņa izvēlētie tempi bija dzīvi un plūstoši, ļaujot pilnvērtīgi atklāt Čaikovska partitūras bagātību un vienlaikus radot dejotājiem komfortablu muzikālo telpu. Orķestra sniegums piešķīra izrādei vieglumu, dinamiku un emocionālu pulsu.

Kopumā 13. jūnija “Apburtā princese” kļuva par īstiem baleta svētkiem — gan skatītājiem, gan māksliniekiem. Tas bija vakars, kurā satikās tradīcija un nākotne, pieredze un jaunība. Sabīnes Strokšas atvadas no Auroras lomas pārtapa ne tikai par skaistu benefices notikumu, bet arī par apliecinājumu klasiskā baleta nepārtrauktībai, kur vienas mākslinieces noslēgtais ceļš kļūst par sākumu nākamajām paaudzēm.

Titlufoto: centrā – Sabīne Strokša un Raimonds Strokšs; foto: Jānis Ķeris.

* Gunta Bāliņa ir Latvijas Kultūras akadēmijas profesore, Dr. paed., Mg. art., digitālās Nacionālās enciklopēdijas redakcijas locekle, horeogrāfe, pedagoģe, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas docētāja. Vairāku desmitu publikāciju un zinātnisko monogrāfiju autore, bijusi LR Kultūras ministrijas konsultatīvās Dejas padomes priekšsēdētāja un Latvijas Nacionālās kultūras padomes locekle, Valsts izglītības satura centra Mūsdienu dejas padomes locekle.