Inta BALODE

Kultūras Forums, 12. – 19. 03. 2010

Annas Lindes EuroMed fonds starpkultūru dialogam (ALF) dibināts 2005. gadā ar mērķi veicināt dialogu starp Eiropas Savienības valstīm un valstīm, kas atrodas otrpus Vidusjūrai. Mērķis – miers un sapratne reģionā, kas vislabāk panākami, veicinot nevalstisko organizāciju kopīgu darbību kultūras, izglītības, cilvēktiesību jomās, veidojot NVO tīklus (networks) katras valsts iekšienē un apvienojot visus 43 tīklus vienā lielā tīklu tīklā. Fonda aizsākumi izskatījās pēc kārtējās vīru melnā tikšanās. Fonds lepojas, ka ir pirmā ES institūcija, kuras galvenais birojs atrodas otrā pusē – Aleksandrijā Ēģiptē. Fondam ir trīs oficiālās valodas – angļu, franču un arābu. Ideja šķita politizēta un visai neiespējama, taču ALF iniciētie tīkli pēdējos gados ir ievērojami auguši par tādos no Vidusjūras tālos reģionos kā Ziemeļeiropa. Praktiķi, realizējot savas idejas, ir devuši fondam attaisnojumu un svaru.

Latvijā ALF ir jau 32 organizācijas, kuru darbība aptver kultūras, reliģijas un jauniešu organizācijas (www.annaslindesfonds.lv). Latvijas nacionālā tīkla koordinators ir Jaunatnes starptautisko programmu aģentūra. Ir notikušas arī vairākas vienojošas akcijas – 2008. gadā projekts 1001 akcija dialogam un pavisam nesen, 2009.gada novembrī – Starpkultūru nedēļa Otrpus Vidusjūrai. Aizvien vairāk organizāciju vēlas rast saikni, rosināt projektu idejas un realizēt tās kopā ar partneriem no tālajām un mazpazīstamajām zemēm. Lai pieprasītu finansējuma no ALF, jāatbilst formulai 2+2 – divas valstis no ES, divas no Vidusjūras otra krasta. Un, protams, fonda vadība īpaši cer uz sadarbību starp Izraēlu un arābu valstīm, Izraēlu un Palestīnu.

Politiski jautājumi dažādos kontekstos uzvirmoja arī Annas Lindes forumā 2010, kas no 4. līdz 7. martam notika Barselonā un pulcēja vairāk nekā 1000 cilvēku no 43 Eiropas un Vidusjūras valstīm. Šis forums bija iespēja pilsoniskās sabiedrības organizāciju pārstāvjiem satikties, diskutēt par savstarpējām attiecībām, dalīties ar idejām, veidot jaunas partnerības un plānot kopējas iniciatīvas vietējā un starptautiskā līmenī. Diemžēl Izraēlas un Palestīnas tikšanās vēl nenotiek – kāda režisore prezentēja savu ideju veidot filmu par sievietēm abās valstīs un cerēja satikt partnerus no Palestīnas, ar kuriem pēc tam Eiropā – neitrālā teritorijā – kopā strādāt. Bija sabraukuši pat tādi palestīnieši, kas gadiem nav laisti ārā no valsts, bet draudzēšanās starp arābiem un ebrejiem nenotiek. Jānis Oga no Latvijas Literatūras centra (viens no Latvijas pārstāvjiem forumā blakus nacionālā tīkla koordinatorei Ievai Grundšteinei, ALF Konsultatīvās padomes loceklei Kārinai Pētersonei un šī raksta autorei) stāsta, ka Rīgā noticis projekts, kur mierīgi kopā strādājuši literāti no Izraēlas un Alžīrijas, bet diemžēl pēc tam alžīriete lūgusi sevi nekur neminēt.

Vecajās Eiropas valstīs starpkultūru dialogs ar Vidusjūras tautām ir aktuāls arī valstu iekšienē, kur dažādas kopienas dzīvi ļoti nošķirti. Forumā tiek stāstīts par veiksmīgiem projektiem, kas ļāvuši multikulturālismam kļūt par pozitīvu pieredzi, nevis problēmu. Latvijā vēl ir maz šo mums eksotisko tautu pārstāvju, tāpēc attiecības ar šīm kultūrām vēl ir iespēja iesākt pareizāk. Lietuvas tīkla dalīborganizācija runā par akcijām, kas palīdzētu pārvarēt arabofobiju, pirms tā iegūst reālu kaimiņu seju. Daļa tuvināšanās projektu var apstiprināt jau esošos stereotipus, bet te labi noder kāda forumā izskanējusi doma – vislabākie projekti top kā kļūdu labojumi.

Kāda te vieta laikmetīgajai dejai, kuru es pārstāvēju forumā Latvijas Profesionālās mūsdienu dejas horeogrāfu asociācijas vārdā? Šķiet, grūti atrast multikulturālāku žanru ar ietekmēm gan no Āfrikas, gan Brazīlijas, gan austrumu cīņām, gan ielu kultūras. Gandrīz jebkura trupa ir starptautiska, arī Latvijā kopā strādā krievi, latvieši un baltkrievi, neciešot no savas nacionālās specifikas. ALF foruma rīkotāji Best practices sadaļā bija izvēlējušies iekļaut Izraēlas horeogrāfa Hai Cohen, Ilzes Zīriņas un viņas trupas ZI.temp.dance 2008. gadā tapušo izrādi Maratons. Izrāde bija rezultāts kontaktimprovzācijas meistarklasēm, kurās piedalījās cilvēki ar īpašām vajadzībām. Pirmoreiz Latvijā uz skatuves laikmetīgās dejas izrādē bija arī cilvēki ratiņkrēslos. Daži kopš tā laika ir kļuvuši par regulāriem dejas notikumu apmeklētājiem – par spīti telpu nepieejamībai. Dejotāji savus draugus dejotājus ir uznesuši arī pa muzeja Arsenāls lielajām kāpnēm. Barselonā sesiju, kuras ietvaros stāstīju par šo projektu, vadīja tunisietis, un te izpaudās mana arabofobija, liekot domāt, ka viņš steidzināja tikai mani, jo projektā piedalījusies Izraēla. Labās ziņas ir tās, ka pēc sesijas ar vienādu interesi par projektu mani aiz rokas ķēra gan libāniete, gan dāniete, gan portugāliete – zinu, ka ne jau Latvijas vai Izraēlas, bet gan līdzīgu radošo ideju dēļ.

Forums ar savu blīvo runu programmu tomēr arī reāli audzēja sadarbību un radīja idejas. Visvairāk, protams, bufetēs un gaiteņos. Lūk, tikai dažas no sastaptajām domām un pamanītajām tendencēm saistībā ar laikmetīgo deju: Portugāles mazpilsētas piemērs apliecina, ka pieaug perifēru norises vietu nozīme un veiksme ir atkarīga no rezonanses sabiedrībā un spējas, izmantojot mākslinieciskus līdzekļus, visu pilsētu pārvērst par gudru publiku. Turpat Portugālē kāda organizācija cenšas glābt tautas deju nevis caur autentiskumu, bet gan saredzot tās izdzīvošanu saplūsmē ar laikmetīgo deju. Aviņonas, Barselonas un Stambulas festivāli apvienojušies projekta idejā piešķirt finansējumu dejas un teātra kritiķiem, dodot viņiem iespēju tikties, apmeklēt festivālus un vēstīt par tiem. Citādi redzējušie ir tikai kuratori, kurus festivāli aicina un apmaksā viņu izdevumus, bet producenti pēc tam mēdz klusēt kā partizāni, negribot publiski paust, ko jaunu un negaidītu atklājuši.

Tieši ALF fonda kontekstā interesanta bija Austrijas kolēģes aktualizētā problēma par to, ka, viņasprāt, viss, kas notiek šī fonda sadarbības ietvaros, ir vecmodīgs dienvidu puses partneru dēļ. Viņa vaicā, vai arābu valstīs skatuves mākslās būt iespējams tas, kas Eiropā jau arī ir vecmodīgs – kailums, vardarbība uz skatuves? Vai vajag? Līdzās šim jautājumam palestīniešu organizācija stāsta par skaistumu mākslā kā nevardarbīgas pretošanās ieroci.

Ir grūti pateikt, cik lielā mērā forumā dzirdētais ir reāls spogulis tam, kas notiek Vidusjūras reģionā, jo fonds ir izvēlējies aicināt kultūras organizatorus, kuru darbs atbilst idejai. Ja projekts der politiskas idejas atainošanai, vai tas ir vērtīgs arī mākslinieciski? Cēloņu un seku sakarības te nav, bet, citējot kādu mobilitātes grantu fonda vadītāju, – sapnis ir beidzies; ja gribat izmantot nodokļu maksātāju finansējumu, ir jādara kaut kas sabiedrībai derīgs. Kurš lems, kas nāk par labu sabiedrībai?