Inta Balode

Ne tikai horeogrāfi un dejotāji vien pēdējā laikā sajūt aizvien lielāku nepieciešamību pēc spējas labi un trāpīgi izteikties par savu darbu un idejām. Lai arī nepavisam neatbalstu kustību mākslas reducēšanu uz izteikšanu vārdos, tomēr nevar noliegt, ka klausīties un lasīt labus runātājus ir patīkami. Neviens jau nepiedzimst par oratoru un rakstnieku, tāpēc nekas cits neatliek kā mācīties. Un kāpēc, lai nepamācītos no labiem piemēriem, šoreiz domāju nesen aizsākto pazīstamā, ietekmīgā un vienmēr aktīvi diskutējošā amerikāņu horeogrāfa Terija O’Konora (Tere O’Conor) un rakstnieces Dženas Džojas (Jenn Joy) blogu. Vēl jo vairāk tādēļ, ka O’Konors ir viesojies Latvijā, 2007. gada festivālā Laiks dejot bija skatāma viņa izrāde “Frozen Mommy”, horeogrāfs sniedza arī meistarklasi dejas kompozīcijā. Pat vairākas reizes Rīgā bijusi viena no projekta dejotājām Hetere Olsone (Heather Olson) – pēdējoreiz 2010. gada rudenī, kad kopā ar Olgas Žitluhinas dejas kompāniju tapa izrāde “Tava Pieredze Šeit” (pirmizrāde notika Rakstniecības un mūzikas muzejā).

Terijs O’Konors uzaicinājis rakstnieci un skatuves mākslu pētnieci Dženu Džoju sekot četru jaunu darbu tapšanai, kuru pirmizrādes notiks 2012. un 2013. gadā. Rezultātā tapa blogs BLEED, kas apvieno deju un dialogu, procesu un ideju, un ietver sarunas starp Teriju un Dženu, “nopratināšanas” jeb diskusijas atvērtajos mēģinājumos, video un tekstu dokumetāciju. Papildus tam Terijs nodrošina ziņojumus no studijas, kas lasāmas PROCESS NOTES sadaļā. Bloga veidotāji aicina lasīt, skatīties un uzdot jautājumus, jo mūsu mērķis ir, cik iespējams caurspīdīgi atklāt sistēmas, vērtības un domāšanu, kas ietver dejas izrādes tapšanas procesu.

Bloga adrese – http://bleedtereoconnor.org/

Pāris citāti no horeogrāfa piezīmēm:

“Es centos neizmantot savu gaumi kā dzinuli manai lēmumu pieņemšanai.”

“Paiet laiks, līdz smadzeņu vingrinājumi pārtop par iemiesotām potencialitātēm.”

“Manī vēl aizvien ir impulss radīt nevainīgi formālas, kompleksas struktūras”

Terijs O’Konors reiz iesaistījās spraigā dialogā ar dejas kritiķi Džoannu Acočellu, viņu sarakste kļuvusi par mācību materiālu universitātēs. Pamatidejas ir divas. Pirmkārt, cik daudz kritiķim jāzina un jārēķinās ar to, kas ir ārpus paša izrādes fakta? Otrkārt, deja ir vai nav autonoma zīmju sistēma, valoda ar atšķirīgiem nosacījumiem, kuras pārvēršana verbālā valodā neatkodē visus līmeņus?

Līdzīgu komentāru O’Konors izteica arī pavisam nesen, izlasot Klaudijas Laroko (Claudia La Rocco) rakstu 13. augusta “New York Times”. Laroko savā recenzijā par Ursulas Īglijas darbu izmanto šādus izteikumus: “laikmetīgās dejas skatītāju ir diezgan labi trenēti pieņemt mistēriju”, “….spēlējas ar noslēpumiem”, “….kaut kāda kritpiska, ilgtoša ceremonija”. O’Konoru šādi vārdi kaitina un viņš savā facebook lapā skaidro kāpēc:

“Dialoga, nevis mākslinieka un kritiķa pretnostatījuma dēļ es vēlos norādīt, kā šāds viedoklis pauž ideju, ka dejai būtu jācenšas piedāvāt uztveramas, salasāmas ziņas, kas ir paralēlas runātajai valodai. Bieži vien recenzijās deja tiek uzskatīta par noslēpumainu, misteriozu vai kriptisku. Šī mistērija, noslēpumainība vai neskaidrība tiek noteikta saistībā ar valodas denotatītvajām (apzīmējošajām) kvalitātēm. Tā nav kļūme, ka dejā nav lietvārdu. Deja dara kaut ko no valodas atšķirīgu un tas nenozīmē, ka tā iet “pret” valodu. Es neradu deju kā informācijas slēpšanu, bet drīzāk kā uztveres atjaunošanu.

Lai īsti izpētītu dejas daudznozīmīgo dabu, ir interesanti uz katras izrādes poētiku palūkoties tieši, ārpus jebkādas tulkošanas  vai slepenās valodas koncepcijas. Ir kaut kas ļoti steidzams, svarīgs un nepieciešams tajā abstrakcijas specifikā, ko deja tik bieži uzsver. Es domāju, ka ir svarīgi pārtraukt lūkoties uz abstrakciju kā aptumšošanas veidu un atzīt to par gaišu emisāru tam, ka paplašinās mūsu apziņa un izpratne par lietu savstarpējo saistību.”