Tikai ne nekrologu! Dodiet iemeslu slavēt un pelt par dzīves darbiem, bet nelieciet rakstīt pagātnē! Iespējams, es apsolītos katru recenziju rakstīt nekrologa intonācijā ar tikai labiem vārdiem, ja vien zinātu, ka tas mainītu pasaules kārtību. Ja varētu neatvadīties. Īpaši no cilvēka, kura dzimšanas gads liecina, ka vēl ir daudz laika. Jā, protams, Aleksejs Avečkins, dejos mūsu sirdīs vienmēr. Un vēl mēs būvēsim mītus par to, kā viņš sevi dedzināja uz profesijas altāra, kā viņš aizgāja, kad bija pašā spēka un talanta briedumā un zenītā, kā viņš droši vien jau paredzēja savu dzīves ceļu, kā viņš vienmēr paliks mūsu atmiņās tik skaists un slaids, un jauns. Gluži kā nemirstošais balets, kur izrādēs visi mirst jauni. Tā visa ir patiesība un vienlaikus milzu muļķības. Dzīvē vienkārši tā notiek, nav nekādas loģikas. Pasaule nav ļauna, tā vienkārši ir mēma un neatbild uz mūsu izmisīgajiem klauvējieniem pie paradīzes vārtiem. Kāpēc? Kāpēc tieši viņš? Kāpēc tagad? Kā mēs tagad bez viņa?

Spilgts, enerģisks, gudrs, cilvēciski silts un vienlaikus atturīgs un smalkjūtīgs mākslinieks. Turpinot banalitātes – ir sajūta, ka viņš sevī iemieso jau gandrīz zudušo aristokrātiska smalkuma un korektuma laikmetu, kas tik labi piestāv baletam. Par viņu rakstīt ir viegli. Viņš nekļūst izcils un neaizvietojams pēc aiziešanas. Viņš tāds ir vienmēr. Palasiet recenzijas un intervijas, palūkojieties un portretiem, ieklausieties viņa teiktajā – tomēr jādomā, ka viņš zina, var un dara vairāk. Dejo gan prinčus, gan kaislību plosītus māksliniekus un piekrāptus vīrus Borisa Eifmana baletos; tērpies kleitā, smīdina līdz asarām baletā „Gaišais strauts”, improvizē kopā ar Kristapu Pētersonu Cēsu mākslas festivālā; pierāda, ka saporot un izjūt arī laikmetīgo deju Olgas Žitluhinas izrādē „Aplam” un Allas Sigalovas „Otello”. Saņem visas balvas, kādas nu mums ir. Droši vien saņemtu vēl vairāk, ja nevajadzētu laiku pa laikam piešķirt arī citiem. Iepazīst arī aktiera un horeogrāfa amatus. No intervijām un sarunām var nojaust, ka Aleksejs Avečkins pēdējos gados iegūst zināmu distanci pret dejotāja profesiju, meklē turpinājumu, meklē jaunu ceļu, nobriedušas personības trajektoriju, kas sākas pēc pasaku varoņiem. Ceļu, kurā noder smalka dzīves un mākslas izjūta un pieredze strādāt bezatlaižu režīmā. Varbūt to ceļu, ko iet princis, kad pēc nāves fināla ainā pieceļas, paklanās, saņem ziedus un ieiet aizkulisēs. Tur paņem somu, ieslēdz kādu Henrija Persela skaņdarbu un smaidošs dodas tur, kur mūsu ziņkārīgie žurnālistu deguni neielūkojas.

Inta Balode

Raksti:

“Negribu būt nejūtīga mūmija”. Ineses Lūsiņas intervija ar Alekseju Avečkinu. “Diena”, 2012

Eriks Tivums “Aleksejs Avečkins: 13 no 31 gada”. “Māksla Plus”, 5/2007

Op. 5. Aleksejs Avečkins. LTV.LV