Kristīne Vītola
In the spring of 2019, the first Latvian Dance Awards will be presented for achievements in 2017 and 2018. We asked the members of the jury to share their insights on the valuation process and their personal journey into the world of dance. Here – the answers of Alda Skrastina, the expert of folk dance.
Please find the text in English below.

Gaidot pirmo Dejas balvu, kas tiks pasniegta 2019. gada pavasarī par sasniegumiem 2017. un 2018. gadā, mēs lūdzām žūrijas locekļiem pastāstīt par izaicinājumiem vērtēšanas procesā un savu personīgo ceļu uz deju. Šeit – skatuviskās tautas dejas ekspertes Aldas Skrastiņas atbildes.

ALDA SKRASTIŅA
horeogrāfe, dejotāja, kolektīva “Vēja zirdziņš” vadītāja

Acu krāsa: zaļa
Kustību elements: port de bras rokām
Mūzika: Bahs džeza variācijās, klavieres

Dejas balva. Tas ir fantastiski, ka Dejas balva būs un ka tā būs vienota visiem dejotājiem. Šīs daudzās formas – profesionālais balets, mūsdienu deja, hiphops, ielu dejas, tautas deja – katrs mēs savā mājiņā, savā kaktiņā darām lietas, bet faktiski dejotāji veido tik milzīgi lielu kustību, un mēs patiešām varam būt viens vesels, tikai stili ir atšķirīgi. Un ir ārkārtīgi svarīgi, ka netiek aizmirsta tautas deja un citi žanri, jo līdz šim saulītē vairāk tika celta laikmetīgā deja un balets, klasiskā deja. Tāpēc es domāju, ka tas ir ļoti liels sasniegums Latvijā.

Vērtēšana. Mēs esam pašā ceļa sākumā, un, manuprāt, mums priekšā ir ļoti garš ceļš, kurā mēs ļoti daudz vēl savā starpā diskutēsim, strīdēsimies un galu galā nonāksim pie labākā gala rezultāta, jo viegli nav… Un viegli nav tāpēc, ka mēs katrs tomēr pārstāvam citu dejas žanru. Pagaidām mēs varbūt tik ļoti labi nepārzinām otra lauciņu, bet mēs patiešām cenšamies, mēs mācamies, un tas ir vērtīgi. Man tas ir ļoti interesanti, un esmu laimīga par šādu iespēju. Jau tagad laikam esmu redzējusi tik daudz laikmetīgās dejas izrādes kā nekad, jo parasti vienkārši neatliek visam laika. Uzdevums priecē pats par sevi. Ceru, ka visus šos divus gadus žūrijā paliks tāda atmosfēra, kāda valda šobrīd, un mēs viens otram turpināsim palīdzēt.
Izrāde vai dejas izrāde man vispirms iedarbojas emocionāli, bet, esot žūrijas sastāvā, tā ir arī profesionāli jāvērtē. Un ļoti liels kritērijs man – tas gan ir ļoti subjektīvi un personiski – ir: vai es šo izrādi vēlos redzēt vēl? Vai es par to pēc tam domāju? Ja tā ir, izrāde ir sasniegusi savu mērķi, tā ir atstājusi kādas pēdas emocionāli.

Deja un profesija. Kad biju pavisam maziņa, vēlējos kļūt par arheologu vai izmeklētāju. Un domāju līdz pat 1. klasei, ka ar kaut ko tādu arī nodarbošos. Ir tā, ka dzīvē mēs sastopam cilvēkus īstajā laikā un brīdī, un skolas laikā es sastapu savus pedagogus. Ārija Lamberga, Ludmila Muskare, Modris Vanags – tie ir tie cilvēki, kas prata iedvest mīlestību uz deju, kas prata deju parādīt tā, lai es to iemīlētu ne tikai kā hobiju, bet arī kā profesiju. Ir svarīgi skolotāji, kurus tu sastopi savā ceļā. Manā dzīvē ir divas mīlestības – teātris un deja, un kādā brīdī es sapratu, ka deja ir ņēmusi virsroku. Bet tajā pašā laikā man bija iespēja izpausties arī teātrī un veidot kustības teātra izrādēm. Tā kā skolotāji bija tie, kas mani iedvesmoja.

ALDA SKRASTINA
choreographer, dancer, director of the dance ensemble “Veja zirdzins”

Eye colour: green
Element of movement: port de bras
Music for the moment: Bach in jazz variations, piano

Dance award. It’s great that there will be an award for dancing and it will be unified for all dancers. There are many strikingly different forms – professional ballet, modern dance, hip-hop, street dance, folk dance… and by now everyone was doing their own thing in their own corner, but, in my opinion, dancers are a huge powerful movement and we can be united although styles are different. And it’s very important not to forget about folk dance, modern dance and other genres, because up to now the spotlight was more on contemporary dance and ballet – classical dance. So I think that it’s definitely a very big achievement for Latvia.

Valuation. We are at the beginning and I think we have a very long road ahead in which we’re going to discuss, argue and finally we will come to the best result. It’s not easy because each of us represents different dance genres and maybe sometimes we don’t know so much about other’s field, but we really try to do our best. We learn and I think that is the most important. For me it’s very interesting and I’m happy to have this opportunity. I have already seen so many contemporary dance performances as never before, because usually I just didn’t have time for it. So the task is a real pleasure. I hope that the atmosphere in the jury will not change in these two years and that we will continue helping each other.
A performance, a dance performance at first affects me emotionally, but as a member of the jury I also have to valuate it with a professional eye. And very important criteria for me, albeit very subjective and personal, is – do I want to see this performance again? Do I think about it afterwards? If that is the case then the performance has achieved its goal – it has left some traces emotionally.

Dance and profession. When I was very young, I wanted to be an archaeologist or detective. Up to 1st grade I thought that I was going to do something like that. I believe that we meet people at the right time and place, like I met my teachers. Arija Lamberga, Ludmila Muskare, Modris Vanags – these are the people who inspired my love for dance, who were able to make me fall in love with dance not only as a hobby, but as my profession. There were two loves in my life – theatre and dance – and at some point I understood that dance takes the upper hand. But simultaneously I had the opportunity to make choreography for theatre performances. So yes! – the teachers were the ones who inspired me.