Inta BALODE

Kultūras forums, 2010. gada 3. – 10. decembris, Nr. 46 (425), 5. lpp

Kurp ej? No tumsas uz tumsu. No tās tumsas, kurā pamazām dzimst aprises un atraisās kustība. No tumsas, kurā Kāds tiecas uzšķilt pirmo dzīvības dzirksteli no aukstajiem akmeņiem, lai nebūtu viens savā varenībā. Uz to tumsu, kura nāk pēc tam, kad aizveras durvis, kad izdzerta pēdējā ūdens glāze, kad izsmelta pēdējā piedošanas lāse un pacietības malks. Arī, ja zinātu, vienalga ietu? Varbūt tieši to jautā režisors Mārcis Lācis, horeogrāfs Dmitrijs Gaitjukevičs un aktieris Armands Berģis izrādē Quo vadis?, kas vēsta par pirmā cilvēka radīšanu un radījuma negausīgo raksturu, kas sagādā radītājam vēlmi atcelt savu cēlo darbu. Kas zina varbūt starp rindām izrāde ir arī par to, kas notiks pēc tam, kad pēdējais aizlidojušais izslēgs gaismu lidostā? Varbūt tāpat, kā pēc izrādes, sēdēsim tumsā, cerot vismaz uz kādu zīmi – kaut vai, ka tās ir beigas. Arī tādas domas var aktualizēt izrāde, kas nebūt nav politiska. Cik vien nepolitisks var būt stāsts par varu un sacelšanos pret to, par Pigmalionu un Galateju, Frankenšteinu un viņa briesmoni, par mākslīgo intelektu, par mākslinieku un mākslas darbu. Liktenīga neizbēgamība – ja darbs izrādīsies labi padarīts, tad sekas ir neprognozējamas, un tālāk jau viss atkarīgs no morāles – vai tam, kas dod dzīvību, ir tiesības to arī ņemt?

Izrāde piesaista, jo runā par lielām lietām bez tik populārās ironijas devas un drošās distances, kas pasargā no smieklīgās nopietnības. Izrādes veidotāji radījuši stāstu par pasaules radīšanu un bojāeju, kuru vienas stundas ietvaros tumsā, pustumsā un mazliet gaišākā pustumsā bez neviena izteikta vārda filigrāni realizē divi mākslinieki – Armands Berģis un lelle (leļļu māksliniece Dita Bēniņa). Vienotu skaņu partitūru, kuras mērķis ir tikai vēl uzsvērt bezvārdu telpu, veidojis Gints Zālītis. Arī no aktiera krūtīm laiku pa laikam izlaužas mazajai telpai stipri lieli kliedzieni, kas par spīti tam, ka liek domāt, ka tā nevajag darīt, labi iederas atmosfēras neomulīgumā. Turklāt maģiskā veidā ieved pasaulē, kurā vēl nav valodas. Lai ar laiku būtu, ar ko parunāt, ar māliem nosmērējies, orientālās pusbiksēs ar milzu kabatām tērpies, aktieris noņemas ar un ap telpā izliktajiem akmeņiem. Izrādes sākumā radītājs dresē striķī piesietu pirmakmeni, kurš vēlāk ieņem goda vietu starp, karājoties starp debesīm un zemi. Arī pašam radītājam uz muguras ir piesiets akmens – virves griežas plecos, bet, šķiet, viņš nejūt, ka, iespējams, aiz viņa arī kāds stāv, kāds lielāks, kas bijis pirms viņa, spiež uz pleciem un liek radīt.

Radīšana realizējas nevis dziedot un pļavā puķītes lasot, bet gan kā sekas izmisuma kliedzienam, vientulības nepanesamībai un pārcilvēciskām pūlēm. Turklāt šis Sīzifs veic darbu, nezinot, kur ir kalns un kurš ir īstais akmens. Par spīti tam jebkura darbība un kustība tiek veikta tā, it kā citas izvēles nebūtu. Armands Berģis kustas ar leļļinieka uzmanību, turklāt arī Dmitrija Gaitjukēviča veidotās kustības ierasti ir ļoti niansēti veidotas. Tikpat veikli kā aktiera pirksti liek lupatu pauniņai cilvēka formā kļūt dzīvai, tāpat aktieris vada arī savu ķermeni, balsi, acu skatienu. Nedomāju, ka profesionāls dejotājs pat, ja īpaši mudināts uz šādu īpašu, aizkustinošu kustības kvalitāti spētu to realizēt. Tā nu vēlreiz redzams, cik auglīga visām pusēm ir dažādu sfēru profesionāļu sadarbība. Tikšanās gandrīz vienmēr ietver potenciālu kaut kā jauna dzimšanai, kas, tāpat kā izrādē, var izrādīties prieks un laime un var arī iebliezt radītājam ar akmeni pa galvu un likt aiz sevis aizvērt durvis. Bet aplausi jau atsauc atpakaļ.

Ditas Eglītes recenzija par Quo vadis?