Līvija DŪMIŅA, tālr. 67886807

Pirmpublicējums, NRA, 2013.gada 9.augustā

Aivaram Leimanim šis ir jubileju gads – nosvinēta apaļa dzīves jubileja, un aprit divdesmit gadu, kopš vada mūsu baletu. Runājot par aktuālajiem notikumiem, viņš ieskicē visai saspringtu ainu, atzīstot: «Pašlaik man ir ļoti interesants periods, jo ir gan Karlsons lido… jauniestudējums, gan Simts gulbju ezers Igaunijā. Vēl augustā būs trīs galā koncerti Somijā ar Karmena. 5 tango». 5., 6. septembrī šeit būs Latvijas Nacionālās operas nama 150. jubilejas koncerts, kam jāveido programma. Pēc tam būs viesizrādes, Atēnās vien sešpadsmit Riekstkoži divpadsmit dienu laikā.» Bet sarunu sākām par šīs vasaras lielo notikumu Latvijā – Dziesmu un deju svētkiem.

– Kādi ir jūsu iespaidi par Deju svētkiem?

– Protams, tas bija ļoti iespaidīgi, īpaši fināls, kad vienlaikus dejoja četri tūkstoši. Bija daudz jaunrades. Kā man trūka – latviešu dejas klasikas. Bija divas Ulda Žagatas dejas, viena Harija Sūnas un viena Aijas Baumanes deja. Četras klasiķu dejas, pārējās – pašreizējo horeogrāfu iestudējumi. Tie ir interesanti, bet kaut kur atkārtojas. Tāpēc man vienubrīd kļuva ne tik saistoši, sāku skatīties ekrānā, uz tām zīmēm. Beigās, protams, pacēlums bija. Tas ir unikāls notikums un notiek tikai pie mums. Jebkurā gadījumā tam lieku plusa zīmi.

– Tad nākamajos svētkos vajadzētu vairāk pievērst uzmanību klasikai?

– Ievērot pareizu proporciju – gan, gan. Protams, ir jābūt jaunradei, jaunām dejām, bet nevajadzētu to veco aizstumt prom. Domāju, kaut kas līdzīgs ir arī Dziesmu svētkos.

– Šis jums ir divu jubileju gads. Un jums ir izdevies tas, kas nevienam citam līdz šim mūsu baletā – tā mākslinieciskā vadītāja amatā esat divdesmit gadus. Atskatoties uz šiem gadiem un samērojot ieceres ar īstenoto, kāda ir aina?

– Laiks ātri skrien. Es varu būt ļoti gandarīts. Atceros, kā sāku – tas bija remonta laiks, mēs mētājāmies apkārt. Bijām vecajā televīzijā, īrējām telpas Vāgnera ielā. Kad ienācām teātrī, mūsu pirmā zāle bija pilnīgi neapkurinātā dekorāciju darbnīca, kur bija plus 12 grādu. Starp citu, Nometņu ielā Pārdaugavā arī nebija daudz siltāk. Tajā laikā repertuārā jaunas izrādes nāca klāt maz, tās, kas bija, morāli bija jau drusku ar naftalīna piegaršu. Ja salīdzina ar to, kādi esam patlaban, protams, ir milzīga izaugsme. Toreiz mūs faktiski glāba ārzemju braucieni.

Bet ir ilgs laiks pagājis un esam uzspodrinājuši visu klasiku, mums repertuārā ir visas lielās klasiskās izrādes un tādā skatā, ka var rādīt uz jebkuras skatuves, gan no izpildītāju viedokļa, gan no scenogrāfijas, kostīmu un horeogrāfijas viedokļa raugoties. Jo mūsdienās šīm lielajām klasiskajām izrādēm revīzija tomēr ir jāveic. Ir tādas izrādes kā Žizele, ko labāk neaiztikt, bet Gulbju ezeram, Apburtajai princesei, Bajadērai gadu gaitā ir visādi uzslāņojumi nākuši klāt, un gribētos tās redzēt dinamiskākas, krāsainākas. Otrs, kas izdevies – es dejoju klasiku un Aleksandra Lemberga vai Irēnas Strodes horeogrāfijas, varbūt kādreiz kāds atbrauca. Tagad mūsu paaudzei ir tā laime dejot ļoti dažādu horeogrāfu rokrakstus. Atceros, kā Kšištofs Pastors sāka ar Sidraba šķidrautu – grūti viņiem toreiz gāja ar pirmo laikmetīgo baletu. Un cik viegli jau bija tagad, kad vajadzēja atjaunot viņa Karmenu. Tagad ir ienākusi jauna dejotāju paaudze, kas jau daudz ko nodejojusi, un viņiem Karmena aizgāja tik viegli! Mēs esam ļoti dažādi, sākot no laikmetīgās dejas līdz neoklasikai. Cenšamies aptvert visu. Tieši laikmetīgajā dejā iekšā nebāžamies, ir bijuši daži mēģinājumi kā Aplam un Otello, es uzskatu, arī ir laikmetīgā deja. Bet tomēr uzskatu, mūsu spēcīgā puse ir klasika un modernais balets.

– Raugoties nākotnē – ko vēlētos un vajadzētu izdarīt?

– Es domāju, ka esam gatavi dejot arī pasaules pirmo horeogrāfu darbus. Ir bijušas sarunas, un esam vienojušies, ka 2015. gadā šeit strādās Načo Duato. Noteikti mums vajadzētu repertuārā Džordžu Balančinu. Tas ir jāizdejo. Varbūt viņš vairs nav tik aktuāls, kā bija kādreiz, taču tas jebkuram dejotājam ir jāizdejo. Noteikti vajadzētu arī Jirži Kilianu. Kāpēc tas vajadzīgs? Teiksim, manas paaudzes horeogrāfi – mēs šos darbus neesam dejojuši. Mūsu domāšana ir iestellēta drusku citādāk. Tāpēc man prieks par jauno paaudzi, par pēdējo gadu horeogrāfiem, kas vēl mācās vai ir beiguši Mūzikas akadēmiju, ka viņiem ir iespēja dejot dažādu horeogrāfu rokrakstus un domāšana veidojas savādāka. Šosezon mums būs projekts, ka Pētera Vaska, Riharda Dubras un Georga Pelēča mūziku iestudēs trīs Rietumu horeogrāfi, kas bijuši dejotāji – zvaigznes. Paši dejojuši Viljamu Forsaitu, Kilianu, visu. Viņiem horeogrāfijas uztvere ir citāda. Mums ir jauno horeogrāfu radošo darbu vakars Iespējams, kas ar katru gadu kļūst arvien interesantāks. Šogad Baleta zvaigznēs Jūrmalā jau varēju atļauties rādīt trīs jauno horeogrāfu darbus.

– Ar ko Latvijas Nacionālais balets ir saistošs vieshoreogrāfiem?

– Viņiem ir interesanti strādāt ar jebkuru baletu. Piemēram, Maurisio Vainrots, kas iestudēja Mesiju, šeit atgriezās ar milzīgu sajūsmu. Šo baletu iestudējis daudzos teātros, bet atcerējās, kā šeit strādāja pie sava pirmā darba. Viņam ļoti patīk gan atmosfēra, gan pilsēta, gan cilvēki, dejotāji kā profesionāļi. Tas ir kopums. Pa šiem gadiem nav bijis neviens horeogrāfs, kas būtu ar kaut ko neapmierināts. Labi, sākumā varbūt jāpietrinas citam pie cita, katram ir savas prasības. Rezultātā visi šie kopdarbi ir bijuši ļoti veiksmīgi un ar horeogrāfiem saglabājušās ļoti labas attiecības.

– Ir runāts par to, ka baleta prestižs ir krities, meiteņu ir pilna baletskola, bet puiši nenāk. Kādu jūs redzat baleta nākotni Latvijā, kas būtu jādara, lai tā būtu veiksmīga?

– Es uzskatu, ka no preses viedokļa mūsu balets un arī pats jūtos pietiekami nenovērtēts. Sāksim ar to, ka mums Latvijā nav profesionālas baleta kritikas. Ar Ēriku Tivumu tā diemžēl ir beigusies. Es neuzskatu, ka tam jābūt cilvēkam no profesionālās vides, tomēr tādam, kas regulāri seko līdzi izrādēm, debijām, dejotāju izaugsmei, kas pārredz ne tikai vietējo baleta ainu, bet to pašu Žizeli redzējis arī citur pasaulē un var salīdzināt, nevis ar kādu desmit gadus vecu mūsu iestudējumu. Es varu droši apgalvot – apkārt Baltijas jūrai mūsu balets ir absolūtās līderpozīcijās. Labi, es nerunāju par Pēterburgu, kur Marijas teātrī ir citas iespējas, bet par Helsinkiem, Stokholmu, Viļņu, Tallinu, Kopenhāgenu. Es regulāri turp braucu uz pirmizrādēm un, roku uz sirds liekot, varu apgalvot, ka mēs tiešām uz šī fona izskatāmies ļoti labi. Šogad Krievijas un Spānijas medijos bija ļoti labas atsauksmes par mūsu baletu.

Jaunajā sezonā mums būs aptuveni 70 izrādes mājās, bet 50 viesizrādēs: Atēnās, Itālijas lielajās pilsētās, Spānijā, kopā ar Uļjanu Lopatkinu Odesā, Kijevā, Pēterburgā. Mūsu mazajā valstiņā mēs tomēr būtu drusku lielāku ievērību pelnījuši par saviem sasniegumiem.

– Bet puiši uz baletskolu nenāk.

– Tā jau it kā šodien vairs nav problēma. Pasaulē ir dejotāju pārprodukcija, uztaisa audition un savāc. No tā esmu vienmēr izvairījies. Es negribu, lai mums būtu kā Oslo – pirmajā līnijā seši gulbji ir japānietes. Esmu gājis citu ceļu, jo, ja esam Latvijā, tad mums jāpārstāv sava skola. Nav liela māksla nopirkt zvaigznes un spīdēt. Daudz grūtāk un daudz vērtīgāk ir tomēr daudzināt savus dejotājus un radīt savas interesantas izrādes. Un rezultāts ir – mums baletā ir simt procentu apmeklētība, neskatoties uz to, ka zvaigznes aicinām ļoti reti.

– Taču puiši nenāk, nebūs mūsu dejotāju, ko darīt?

– Baletskolai vajadzētu būt aktīvākai, pa reģioniem braukāt. Cik es zinu, baletskolas kopmītnē tikpat kā vairs nav savas vietas palikušas. To cēla Dārziņskolai, baletskolai, Doma skolai, tagad tas ir beidzies. Reģionos noteikti ir talantīgi jaunieši. Kaut šaubos, vai mums vajadzētu kā Brazīlijā pa graustu rajoniem meklē talantīgus jauniešus, skolot un tad iekārtot pasaulē.

Šogad mēs baletā paņēmām vienu puisi no Baltkrievijas, vienu itāli un atgriezās viens mūsu bijušais dejotājs no Kijevas. Nākamgad baletskolu beigs trīs puiši, pēc tam divi ļoti labi. Tā ka nav tā, ka nav, bet ir maz. Tad, kad ir eksāmens, parasti izvēlas labākos, mums, kas atnāk, tos paņem. Jūnijā notika pirmais Baltijas baleta konkurss, kurā baletskola spīdoši parādījās ar meitenēm. Īpaši jaunākajā baleta grupā cita par citu labākas – slaidiem locekļiem, ļoti labām dotībām, artistiskas, tehniski labi sagatavotas. Drīz nāks vesela plejāde. Mums jau tā patlaban meitenēm ir ļoti spēcīga konkurence. Pirms desmit piecpadsmit gadiem daudzas momentā dejotu galvenās lomas. Tagad ir rinda. Tomēr trepīte caur kordebaletu uz solo lomām ir jāiziet. Bija viena balerīna, kas no baletskolas uzreiz kļuva par vadošo dejotāju. Bija ļoti jūtams, ka viņa nav izgājusi kordebaleta skolu, pirmās lomas bija ļoti zaļas gan tehniski, gan aktieriski. Ar laiku nāca pieredze, un pēc tam viņa spīdēja arvien spožāk un spožāk, bet sākums bija, kā bija. Tāpēc ir trepīte: kordebalets, četrinieki, divnieki, sololomiņas, pirmā plāna soliste, un tikai tad vari kļūt par vadošo. Trepe ir jāiziet. Kurš to izdara agrāk, kurš vēlāk, bet kurš arī neizdara nekad.

– Kā procesu ietekmē tas, ka nav konkurences tādā ziņā, ka ir viens baleta teātris?

– Nezinu, vai varam vēl kādu atļauties. Tad mums būs kā Igaunijā – viņiem Tartu ir otrs baleta teātris, kur dejo ķīnieši, japāņi, filipīnieši, angļi. Vai mums vajag vēl vienu baleta teātri, kur radīt darba vietas ārzemniekiem? Mēs jau nekonkurējam Latvijā, mēs konkurējam pasaulē ar Vāciju, Skandināviju, pēc tā ceļam latiņu.

– Jūs veidosiet Igaunijas operas un baleta teātra ēkas simtās jubilejas pasākumu ar simt gulbjiem, kas būs 11. septembrī?

– Pirmā ideja bija šo projektu veidot Rīgas – Eiropas kultūras galvaspilsētas laikā. Bet izrādās, mūsu pilsētai tas nebija aktuāli, tik visādas tur laikmeta šalkas un alkas, un okeāni, vārdu sakot, tikai modernais. Bet kas līdzīgs Albertholā iet gadiem ar milzīgiem panākumiem. Izstāstījām par to igauņiem, un viņi par to iedegās. Mājai simt gadu, simt gulbji. Vienojāmies, ka puse no tiem būs viņu, puse mūsējo. Izstrādāju konceptu, jo tas jau nav tik vienkārši – iestudējumi ir dažādi, pat mūzika. Kaut vai tāds sīkums – kārtaines. Mums Gulbju ezerā ir viens fasons, igauņiem – otrs. Kad stāv līnijā, jābūt simetriski izkārtotiem. Tad sagriežas, samainās, un atkal zīmējuma vairs nav – tā ir aritmētika gan no manas, gan asistentes Ineses Dumpes puses. Domāju, tam jāizskatās ļoti vērienīgi. Ja aizies, varbūt vismaz Eiropas prezidentūras gadā uztaisīsim šeit.

– Šeit veidojat jaundarbu – Jura Karlsona Karlsonu, pastāstiet par to!

– Šī mums būs pasaules pirmizrāžu un viesizrāžu sezona. Beidzamos gados tik daudz viesizrāžu kā šosezon nav bijis, un pirmizrādes ir tikai pasaules pirmizrādes. Kā jau minēju, sezonas otrajā pusē būs trīs jauni baleti ar Vaska, Dubras un Pelēča mūziku. 5. oktobrī būs pirmizrāde Jura Karlsona baletam. Pirmajā brīdī man mūzika šķita ļoti sarežģīta, bet, sākot strādāt, apbrīnojami viegli aizgāja. Mūzika ir ļoti dejiska, ir gan smeldzīgas tēmas, gan jautrība, gan parodija. Būs krāsaina, saistoša izrāde ne tikai bērniem, bet arī viņu vecākiem. Ilze Vītoliņa, Mārtiņš Vilkārsis – tie ir mākslinieki, kuru vārdi komentārus neprasa. Par šo iestudējumu jau ir interese ārpus Latvijas – aģente Vācijā teica, ka tas noteikti jāredz, būšot uz pirmizrādi, Krievijā daži ir sarosījušies.

– Būs divi jauniestudējumi sezonā?

– Mēs fiziski vairāk nevaram, jo praktiski no 25. novembra līdz janvāra vidum esam prom, no vienām viesizrādēm pārbraucam uz citām. Taču faktiski kapacitāte baletam – divas pirmizrādes un atjaunojums sezonā, kā tas pagājušosezon bija, ir ļoti normāli. Ja ir runa par oriģināldarbiem, fiziski vairāk par diviem sezonā nevar pagūt. Un vai arī vairāk vajag, jo esam spiesti ņemt ārā izrādes no repertuāra, kam ir simtprocentīga apmeklētība. Vairāk par 16 vienībām sezonā nevaram uzturēt. Kolēģi pasaulē par šo skaitu brīnās, prasa, cik jums ir mēģinājuma zāles, cik repetitoru. Kad pasaku, ka mums mēnesī ir deviņi desmit dažādu nosaukumu, to vispār vairs nesaprot. Viņiem ir ļoti ērta dzīve – vienu mēnesi spēlē Gulbju ezeru, pa to laiku samēģina nākamo izrādi, tad mēnesi spēlē to. Sezonā ir septiņi nosaukumi. Mums dzīve ir ļoti dinamiska.

– Un kādas ir aiznākamās sezonas ieceres?

– 2014. gada rudenī šeit būs ļoti interesanta horvātu horeogrāfe Veronika Turku, dejojusi Morisa Bežāra kompānijā, iestudēs Romeo un Džuljetu. Lai arī uz klasiskā baleta pamatiem, tas ir ļoti mūsdienīgs, moderns iestudējums. Tās sezonas pavasarī taps gandrīz vienīgais klasiskais balets, kā mums vēl repertuārā nav – Raimonda, mums ir potenciālas daudzas ļoti skaistas Raimondas. Abi ir ļoti vērienīgi iestudējumi. Izvēloties repertuāru, vispirms domāju, vai mums ir izpildītāji. Ir arī tāda pieeja, ņemt izrādi un tad meklēt, kas izpildīs.

– No tiem aptuveni pieciem miljoniem valsts dotācijas, ko saņem LNO, cik tiek baletam?

– Balets netērē lielu dotācijas daļu. Opera vēsturiski ir dārgāka, un operai ir vairāk jauniestudējumu. Balets neapšaubāmi ir daudz rentablāks, ko arī uzrādīja funkciju audits. Mums nav dārgu viessolistu, un baleta izrādes sevi diezgan ātri atpelna.

– Runā, ka jums ir dārgi vieshoreogrāfi.

– Dārgi? Mēs viņus maksimāli lēti dabūjam. Kaulējamies. Ar to pašu Vainrotu, kā mums te gāja, kamēr vienojāmies!

– Un ja būtu vairāk naudas?

– Būtu mūsu līmenim atbilstošas algas. Varbūt vēl viens jauniestudējums. Vai – tad vairs neesam repertuāra teātris, pārejam uz stagione sistēmu, veidojam vairāk jauniestudējumu, bet spēlējam gadā piecus nosaukumus. Bet Rīga nav tik liela pilsēta, lai to varētu atļauties, mēs vienā mēnesī cenšamies nelikt divus vienādus nosaukumus, jo tad šīs izrādes konkurē viena ar otru. Tikai Riekstkožus Ziemassvētku laikā varam likt vairākus pēc kārtas.

– Balets ir elitāra māksla?

– Ļoti demokrātiska māksla. Nav valodas barjeras. Vajag tikai saprotamas izrādes taisīt.

– Kādas ir nesaprotamas?

– Reizēm ir tādas, ko saprot tikai pats horeogrāfs.

– Ir tādas bijušas?

– Šeit es vairāk par laikmetīgo deju.

– Bet baleta dejotājiem strādāt ar Olgu Žitluhinu – tas nebija auglīgs process?

– Man tā izrāde [Aplam] ļoti patika. Uzskatu, mums tas bija kas nebijis un neparasts. Bija, kas to uzskatīja par katastrofu. Tie cilvēki, kas tajā piedalījās, viņi strādāja ar lielu interesi. Tā bija pilnīgi cita pieredze.

– Kā kolektīvā šo pieredzi uzņēma?

– Ar ļoti dalītām jūtām. Tieši tāpat kā skatītāji. Mūsu publika ir ļoti dažāda. Vienam patīk māte, otram meita, trešajam kleita. Tā arī iestudējumus cenšamies veidot dažādus, jo esam vienīgais profesionālais baleta teātris.

– Domājot par nākotni – jūs redzat cilvēku, kas kādreiz varētu būt jūsu pēctecis šajā amatā?

– Jūs mani jau gribat ar kājām pa priekšu iznest no teātra? (Smejas.)

– Nu kāpēc, var taču skolot sava darba turpinātāju. Jums ir kāds, kuru turat acīs ar šādu domu?

– Pašlaik nāk cits pēc cita ļoti interesanti horeogrāfi. Es redzu, ka tuvākajos gados būs Jaunajā zālē viencēlieni un vēl pēc kādiem gadiem uz Lielās skatuves jau ies mūsu horeogrāfu lielie baleti. Lai kļūtu par vadītāju tik sarežģītā emocionālā vidē kā balets, to var ne kurš katrs. Bet jāteic, ka mums patlaban ir ļoti labs kolektīvs, draudzīgs. Lai arī valda ļoti spēcīga konkurence, tiešām ļoti patīk šīs savstarpējās attiecības.

 – Tad redzat vai neredzat?

– Redzēt es redzu, bet vārdu neteikšu. Redzu ļoti principiālu cilvēku ar vācu kārtību it visā.

– Kas ir tas, kas piesaista baletam, liekot vismaz meitenēm iet uz baletskolu, ja runā, ka prestiža īsti nav?

– Kāpēc nav? Par mūsu dejotājiem raksta glancētajos žurnālos, ir intervijas, aicina uz korporatīvajiem pasākumiem, ir viesizrādes, mūsu vadošie solisti ceļo pa galā koncertiem un baletiem pasaulē. Šī ir viena no retajām profesijām, kurai ir liels prestižs.

– Ko jums deva/ņēma darbošanās politikā?

– Vai, tā bija ļoti liela pieredze! Tas bija laiks, kad notika gatavošanās Rīgas 800 gadu jubilejai. Toreiz saskaitīju, man bija 17 amati vienlaikus, ja uzskaita visus konkursu priekšsēdētājus, mākslinieciskās padomes priekšsēdētājus u.tml. Uzkrāju ļoti lielu pacietību, jo pirms tam nevarēju nosēdēt nevienā sapulcē ilgāk par stundu. Iemācījos rūpīgāk strādāt ar dokumentiem, izprast daudzas lietas, ko līdz tam nezināju. Ja jūs man prasītu, vai gribētu tur atgriezties – nē! Man pietiek. Divus sasaukumus domē biju, vadīju Kultūras, mākslas un reliģijas lietu komiteju, un redzesloks šajās jomās paplašinājās. Cik varēju tajā laikā, tik arī centos labu dot. Protams, arī tagad ir bijuši piedāvājumi, taču uzskatu, ja dari ko, tad dari kārtīgi – nevar sadalīties desmit daļās. Kāpēc man tagad ir tik viegli studēt Karlsonu? Divu nedēļu laikā esmu ļoti daudz iestudējis, jo pašlaik opera ir atvaļinājumā un nav sapulču, skriešanas, repertuāra plānošanas.

– Tikai radošais darbs.

– Tas ir tik reti! Es pašlaik to izbaudu. Esmu sācis agri celties, pēc sešiem. No rītiem tik labi domājas!

Aivars LEIMANIS

Dzimis 1958. gada 3. jūlijā

Absolvējis Rīgas Horeogrāfijas skolu (1976), Krievijas Teātra akadēmijas Baletmeistaru fakultāti (1995)

LNO strādā kopš 1976. gada, baleta premjers

Kopš 1993. gada Latvijas Nacionālā baleta mākslinieciskais vadītājs

Kā horeogrāfs iestudējis baletus Bajadēra, Korsārs, Kopēlija, Riekstkodis, Bahčisarajas strūklaka, Frančeska da Rimini u.c.

Vedis Latvijas baletu pasaulē, viesojoties vairāk nekā 40 valstīs, šosezon plānotas 50 viesizrādes ārpus Latvijas

2003. gadā saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni