Saiva Kuple

Recenzija tapusi projekta “Deja domā. Kā deju uztvert, saprast un aprakstīt” otrā posma ietvaros. Agneses Bordjukovas darbs “Skaļākā vieta pasaulē” skatāms šeit.

Ekrānā ir redzama sievietes seja, kakls. Sievietes skatiens ir mierīgs, un tikpat mierīga ir gaisma, kas viņu apstaro. Pelēkais fons ir tieši tik neievērojams, lai labi izceltos ādas krāsas maigais, blāvais starojums. Estētika kaut ko atgādina, bet šajā brīdī tas vēl nav skaidrs.

Sieviete turpina skatīties, un liekas, ka tas jau kļūst par ilgu. Ko tagad darīt skatītājam? Galu galā ir gaidāma deja! Vai būs redzama dejas grīda un ķermenis, kas locīsies, veiks sarežģītas kustības, rotēs, lēks un kritīs?   

Es jūtos nedaudz neērti, jo sieviete joprojām ir tik tuvu un personīgi klātesoša. Ak jā, viņa mani neredz, ekrāns pieklājīgi pasargā un distancē, lai viņa pat nenojaustu par manu izbrīnu.

Skan maigas kokles stīgas, kas ir tik meditatīvi nomierinošas. Sievietei saspringst plecu muskuļi. Šķiet, ka ķermenis reaģē uz kādu iekšējo impulsu, bet sieviete to nemaz neapzinās. Ķermeņa iekšējās straumes, gluži kā kokā, plūst un atplūst, izraisot auguma kustības, nelielas, bet tomēr. Dejotājai novibrē dzīsla, nedaudz izkustas plecs… galva pagriežas profilā kā atbildes reakcija uz  saucienu, kas atskan no malas. Sauciens nav dzirdams, bet viņa uz to reaģē. Ķermenis turpina minimāli pulsēt un izliekties. Esmu jau pārliecināta, ka sieviete nezina, ka viņa seko līdzi iekšējam impulsam, jo viņa darbojas kā sapnī vai varbūt kā koks vējā. Sieviete ir fiziski klātesoša, bet emocionāli risina skatītājam nezināmas problēmas.

Tagad atskārstu, ko šī minimālisma estētika man atklāj. Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā uz sienas ir uzrakstīts mākslinieka Marka Rotko citāts – “klusums ir tik precīzs”. Esot klusumā un mierā, vari uzsākt dialogu ar sevi vai veikt vienmēr atlikto “mājas” tīrīšanu. Īpaši aktuāli tas ir šobrīd, kad valda tik liela skaņu, informācijas, attēlu pieejamība un arī piesārņojums. Cilvēks dzīvi uzsūc kā koks, kuru līdzīgi kā kādu vielu izpumpē caur savu muskuļu, nervu un emociju sistēmu, kur to apstrādā, apstrādā, apstrādā… Tur ir gan spietojošas bites, kas iesprostotas riņķo kā orbītā un cenšas izlauzt ceļu, gan senāk dzīvojošo putnu atstāto ligzdu atliekas, gan tikko izšķīlušies putnēni, kas jāsargā un vēl tik daudz no tā, kas risinās apkārt. Un viss ir kopā un viss ir vienuviet, un visiem ir balsis un stāsti.  

Video formāts ir ļoti atbilstošs šim darbam. Nekur citur skatītājs nevarētu būt tik ciešā kontaktā ar mākslinieku. Telpā būtu distance, citi skatītāji un vēl daudz kas cits, kas novērstu uzmanību. Darbs ir tik intīms un intraverts, ka var būt reizē gan deja gan performance. Jāmin, ka darba nosaukums ļoti tieši atklāj dejas ideju. Tomēr, ja nezinātu nosaukumu, iespējams, būtu sarežģīti nonākt līdz minētajām atziņām un visu dejas laiku neizbēgami mēģinātu uzminēt autora ideju, kas, manuprāt, arī ir kaitinoši.   

Jāatzīst, tomēr šo mākslas darbu grūti uztvert kā deju. Saprotams, ka laikmetīgajai mākslai nav noteiktas formas jo tā ir starpdisciplināra, tomēr deju starp visām citām mākslas formām raksturo, iespējams, tieši kustība. Varbūt kustības konkrētajā mākslas darbā ir par maz, bet varbūt horeogrāfija apzināti ir tik skopa, lai nenomāktu saturu, tomēr izmantotais minimālisms ar patīkamo vizuālo estētiku nomierina un savādi aizkustina un – jā, arī pārsteidz. Iespējams, tieši pārsteigums par izmantoto formu satura atklāšanai ir tas, kas liek atzinīgi novērtēt šo mākslas  darbu. 

Saiva Kuple ar rakstu darbiem un vārdu saistīta katru dienu, jo ir lektore koledžā un arī praktiķe restaurācijā. Lasot lekcijas, mēģina savirknēt vārdus jēdzīgā secībā, lai pati un arī studenti saprastu galveno domu. Savukārt kā praktiķei ikdienas darbā nepieciešams aprakstīt restaurācijas objektu izpētes un to bojājumus, kas arī veido tekstus. Saiva labprāt piedalās vārdu virknēšanas izaicinājumos, kas nav saistīti ar ikdienas darba pienākumiem. 

Attēls: ekrānšāviņš no video