1. Home
  2. /
  3. Aktuāli, Laikmetīgā deja, Recenzijas
  4. /
  5. Agate strādā un es arī neguļu. Par Agates Bankavas izrādi “Kur tu esi kad es guļu”

Agate strādā un es arī neguļu. Par Agates Bankavas izrādi “Kur tu esi kad es guļu”

Inta Balode

Viņa iznāk un sāk strādāt. Zeķes pagaidām nomet tīrā un gaišā deju laukuma malā. Horeogrāfes Kristīnes Brīniņas meita Marta uzreiz iesaistās un sāk skanīgi komentēt notiekošo savā vēl pirmssemantiskajā valodā. Burvīgs duets. Interesanta dinamika starp Agates kustību, Martas skaņu partitūru un skatītāju līdzpārdzīvojumu. Domāju, ka izrādes mūzikas autors Kristaps Pētersons ar prieku un lepnumu piedēvētu sev Martas radīto skaņu ainavu. Turklāt var dzirdēt, kā viņa izbauda savu ritmisko “e”, “e” un tad “ē” atbalsošanos klusajā zālē. Acis un ausis ir uzvērtas uz viena diedziņa.

Agate zina, ko dara; var redzēt, ka skatītāju reakciju daudzveidība viņu iedvesmo, arī Martas piedāvātais ritms neizsit no sava. Pirmais atgādinājums par laikmetīgās mākslas vērtībām – katram ir savs ritms, savas darīšanas, un tās var notikt vienlaikus, savā starpā necīnoties. Citādi sokas tiem, kas atnākuši “uz mākslu” un grib kārtīgi pieredzēt notiekošo – lai ko arī tas nozīmētu. Pikti skatieni tiek raidīti uz zāles malu, kur Kristīne jau korekti atkāpusies mazliet vairāk uz aizmuguri, bet Marta tik skatās un no sirds dzīvo līdzi, neko nezinot par to, ka 19. gadsimtā skatītājus sāka turēt tumsā un klusumā. Mākslinieki gribēja būt gaismā, gribēja, lai mūsu acis ne izvēles, bet fizikas dēļ redz to, kas notiek uz skatuves, nevis blakus ložā. Līguma formas un spēles noteikumi var būt dažādi, bet šovakar pārdomas par skatuves mākslas baudīšanai piedienīgu uzvedību liekas īpaši ironiskas. Agates solo ir par dejotāja ķermeni, par viņas personīgo dejotājas ķermeni, kas ticis pamatīgi apstrādāts dažādu tradīciju ietvaros. Gan jau kādā konstruētā tieksmē uz daili. Tieksmē uz to ķermeni, uz kuru skatīsies arī tad, ja zālē būs gaišs, būs iepazīšanās iespējas un līs kokteiļi?

Vispār traki. Lai arī ir skaidrs, ka neviens man neliedz reaģēt, kā es gribu, tomēr jūtu, ka man skauž bērna brīvība paust savas emocijas. Un skaudība brīžiem raisa iracionālu niknumu un aizmiglo acis. It kā nevarētu mierīgi vērot, lai kas arī neskan? Otrā laikmetīgās dejas mācība šovakar – dejas pieredze ir daudzlīmeņu sensora, intelektuāla un emocionāla pieredze. Redzu tos, kas šauj ar acīm uz māti, kuras bērns neguļ un nav arī ar knupi aizbāzts. Ko darītu, ja atnāktu kāds pieaugušais, kas nevar kontrolēt savu balsi? Lai sēž mājās, ja nevar kontrolēt. Jau atkal tik ironiski izrādes kontekstā – par kontroli, par kontroles ilūziju, par visa nekontrolējamā slēpšanu.

Nav labi traucēt citiem. Kas ir citi? Sanāk, ka citi – ir tie, kas var būt klāt tādā formā, it kā nebūtu klāt. Kur tu esi, kad es guļu? Agnesei rūc vēders. Puika blakus nevar novaldīt kājas. Redzu, ka viņam nav garlaicīgi, tikai kājas kratās. Arī nepareizi? Tieši par to man arī ir izrāde “Kur tu esi kad es guļu”. Par sava un citu ķermeņa pieredzi dažādos sociālos kontekstos. Dejā ķermenis vienlaikus ir gan tas, kas rāda, gan tas, ko rāda, gan arī tas, kas skatās – mana ķermeņa atspulgs. Ja man nebūtu roku, noteikti Agates pirkstu dejas man nozīmētu ko citu. Ja es būtu gājusi baletskolā, droši vien atsevišķas ainas būtu ļoti sāpīgas. Ar iekaltušo smaidu sejā gan varu labi identificēties arī no tautas deju pieredzes un dažām izmisuma situācijām.

Deja ar savu paradoksālo dabu, kur objekts un subjekts, un vērotājs ir viens un tas pats, ir ārkārtīgi neērta bināram prātam. Šīvakara skatītājiem palaimējies, ka izrādes sākumdaļā, kur varētu uznākt smacētājs gana ilgā klusuma un meklējošās kustības dēļ, ir iespēja projicēt savas dusmas uz bērnu, kurš bez aizspriedumiem priecājas par pieredzes iespēju. Tikmēr es ritmiski un mazāk ritmiski mētājos starp prātu, ķermeni un dvēseli, deju, teātri, Agates iepriekšējo daiļradi un Andreja Jarovoja lomu ĢIT tapušajās dejās izrādēs. Domāju, ka biju sabijusies – par laimi nepamatoti –, ka būs arī kāds teijāteris ar sāpīgu joku elementiem par to, “kā rūdījās tērauds” jeb “kā audzē labus dejotājus”. Domāju, vai es skatos uz sievietes ķermeni, ar kādām acīm skatos?

Kristīne ar Martu vēl ir zālē. Atceros Kristīnes izrādi “Pietiekami labs”. Gadi iet, bet horeogrāfi jautā to pašu, jautā jau vismaz simt gadus (varbūt nepareizie jautājumi?) – kas ir labs dejotājs, kas ir labs horeogrāfs, kā likt ķermenim runāt, kā ļaut ķermenim runāt, kā neļaut tam runāt pārāk skaļi, kas laužas prožektora gaismā (kāpēc nē?), kā atpazīt patieso balsi, kā ticēt, ka pietiek ar to, kas ir? Ģērbies pliks, velc kažoku, dejo bass, dejo zeķēs. Kačā vēderpresi, stiep smaidu, skaiti ritmu, pretojies ritmam. Atrodiet vēl labāku metaforu pašai dzīves būtībai!

Vai te būtu piedienīgi komentēt Agates dejas tehniku, kas ir viens no elementiem daudz maz konvencionālās recenzijās, kas šī galīgi nav? Agate dejo. Viņas pēdas izskatās pēc balerīnas pēdām. Viņa var pacelt kāju līdz ausij. Un daudzas reizes apgriezties, paliekot uz vietas un smuki piezemējoties uz abām kājām. Viņa runā par gulēšanu, nosaukums ir par gulēšanu, bet kaut kā neatceros, ka Agate gulētu. Bet es sadzirdu un sajūtu, cik tas ir svarīgi, cik tā ir īpaša pozīcija, kad tas laiks pazūd un tu tik guli, un tev blakus ir debesis. Pasaule griežas, un tev beidzot ir centrs.

Agate izrādes laikā mainās un mainās, un mainās, un vienmēr paliek viņa pati. Nekādu lomu. Kā es zinu? Tā domā mans ķermenis un sirds. Viss liekas tik normāli un parasti, nekas īpašs, tāda mājas situācija, kur viens no iemītniekiem pārstājis slēpties. Agatei izdodas atnākt un dejot skatītājiem bez uzbāzīga vēstījuma un vienlaikus bez sienas starp sevi un mums. No izrādes apraksta skaidrs, ka ceļš dejas mākslā nav polsterēts. Tāpat kā citi ceļi. Bet ir dažādi līmeņi. Zeķes ir – kad esi gatavs, velc kājās un dodies nākamajā līmenī iekšā.

Kristapa Pētersona mūzika brīžiem attāli atgādina datorspēles skaņu. Super Agate ceļo pa dzīves un mākslas labirintiem. Preparation un aiziet! Ek, atkal neiziet līmeni, nav un nav centrs īsti vietā. Kad sanāk, priecīga. Tad atkal nav. Laikam latvietis sapriecājas par ātru. Jāstrādā tālāk. Marta ar Kristīni aiziet prom. Mamma neizturēja sabiedrības spiedienu. Agate skatās, kā viņas iziet. Turpinām strādāt ar ceļiem un gūžām, un ribām. Dauzīt, berzēt, vilkt un stumt. Instruments ir jānoskaņo. Kad tikšu ar rumpi galā, tad gan būs laba dzīve! Varbūt apakšējā riba jāizņem? Kad esi nākamajā līmenī, izņem visas un dodies tuvāk cilvēkiem.

Teātra ļaudis mēdz teikt, ka ir kaut kas jāsasniedz, lai varētu atļauties taisīt monoizrādi. Dejā bieži tieši ar solodarbu sākas mākslinieka ceļš. Izpētīsi savu instrumentu, zināsi, ko ar citiem darīt. Agates gadījumā ir citādi – lai arī viņa vēl ir pavisam jauna, ir jau daudz izdarīts un arī balvu birums ļoti cienījams. Novērtēts tieši horeogrāfa darbs, turklāt strādājot arī ar gana izaicinošām grupām – diplomdarbā “Rauts” ar visiem kursabiedriem, maģistra darbā “Slikta” ar nopelniem bagātiem skolotājiem, “Pūt, vējiņi!” ar 130 dejotājiem un aktieru ansambli. Aktieru profesija labi iepazīta arī Nacionālā teātra dejas izrādēs “Nature Morte” un “Visas manas vājības ir tavas lūpas”. Dažādu profesiju un vecumu cilvēki iepazīti, strādājot biedrības “LAUKKU” rīkotajos projektos sadarbībā ar Burtnieku novada sociālo dienestu. Tur tapušajā izrādē “Un pēkšņi gulbji!” dejo 25 cilvēki. Vai tik nebūs lielākais laikmetīgās dejas izrādes izpildītāju sastāvs Latvijas vēsturē? Dalībniece Aļa pēc izrādes Agatei esot novēlējusi: “Peciņ, lai tev daudz, daudz, daudz darbiņu!”

Izrāde “Kur tu esi kad es guļu” ir par ķermeņa, prāta un dvēseles, ego, id un superego, normu, kodu un tikumu sarunu. Par neaptverami komplekso dejas pieredzi, par ne ar kādām tehnoloģijām neaizstājamo sava un kolektīvā ķermeņa pieredzi. Par iespēju un veidiem par to runāt bez skaņas, ar skaņām bez nozīmes un ar vārdiem. Kad Agate “dzied” kustību frāzes, par spīti tam, ka vārdnīcās skaidrojumu neatrast, viss ir tik saprotams. Trešā laikmetīgās mākslas morāle šodienai – ja tu jau sen esi sapratis un zini, tad kāpēc vajag turpināt muldēt, ka neko nesaproti?

Latvieši jau vispār talantīgi runātāji ar muti ciet. Mani amerikāņu draugi ilgi mācījās visas tās tikai nedaudz atšķirīgās īdēšanas, no kurām viena nozīmē “jā”, otra – “nē”, trešā – “kā tad!”, ceturtā – “forši!”. Izrāde ir par iespēju būt laimīgam, pieredzot sevi un izrādi kā Martai, vai arī par iespēju mīcīties pa paša niķu radītām saprašanas lamatām. Izrāde ir par to iekaltušo smaidu, kurš, lai arī uz profesionāļa sejas izskatās dikti mīlīgs, tomēr caur to neko vairāk par “e”, “ē” un “čak-čak-čak” grūti izdvest.

Un tad tu nokāp no tā baltā, svētā laukuma ar matu gubu pāri visam ķermenim, ka ne priekšu no pakaļas atšķirt, aizslēpies aiz melnas tumbas un sāc runāt. Sākumā bez sejas un malā, tad atpakaļ gaismā, kurp visi skatās un tagad jau pamatīgi skatās, jo viņa vēl arī runā! Runā un dejo, runā tieši par tēmu un tomēr arī poētiski, un dejo jau tā ar plūdumu, nevis tikai krāmējas ap miesisko struktūru, nelaižot pasauli ne iekšā, ne ārā. It kā balss nebūtu muskulis, it kā tā nevarētu sarauties krampjos no nociešanās.

Pēc kādas kustību nodarbības pasniedzēja jautā balerīnai no Krievijas, kā viņa jūtas, kā viņai patika vingrinājumi. Balerīna sāk raudāt. Pirmo reizi kāds pajautāja, kā jūtas ķermenis.


Foto: Evija Sedola

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.