Aculiecinieces stāsts par Purvciems. Fragmenti. Deja. (Pur4ik 4ever.)

17/09/2011

Inga Surgunte, aculieciniece

Baltajā naktī Purvciema Mēbeļu namu rotāja rajona iedzīvotāju, veikala darbinieku portreti un viņu dvēseļu un dzīvokļu interjeri. Apzinoties Baltās nakts rīkotāju mērķi – iepazīstināt pilsoņus ar laikmetīgo mākslu – norises vieta izvēlēta trāpīgi. Mūsdienu fotoizstādēs fiksētie reālie un hiperreālie dzīves tuvplāni tiek kā tādi atradeņi izrakti mazpilsētās, laukos un lielpilsētu guļamrajonos, lai fotografētais pēc glaimojošas uzmirdzēšanas zibspuldzes gaismā, lai arī jūtas pagodināts, tomēr visdrīzāk savās gaitās neaizklīst līdz izstādes telpai, kurā viņa seja jau ir transformējusies par mazā cilvēka, vienkāršās tautas vai dzīves un cilvēciskās būtības simbolu. Un bieži ir nācies nodomāt: labi, ka tā, jo nevar jau zināt, kādas sajūtas pārņemtu šos cilvēkus, ieraugot vai kaut tikai nojaušot to daudznozīmīguma slāni, ko tādā izstādē pēkšņi nes viņu drēbes un sejas līnijas. Ieva Stūre, Kristīne Želve un Inga Kundziņa ierasto fotomākslas objektu apvienoja ar šo pašu mākslu patērējošu subjektu jeb nolika fotogrāfijas kā spoguli Purvciema centrā, kā jautājumu – kā nu būs.

Bija labi. Skatlogos meklēdami sevi un savus pazīstamos, purvciemieši lēni apstaigāja Mēbeļu namu, nesasniedzot gan tādu entuziasma un pozitīvas uzvilktības stāvokli, kāds viņus droši vien piemeklētu kādā popkultūras pasākumā ar enerģisku mūzikas fonu un piepūšamajām atrakcijām. Un, lai arī tai brīdī vēl bija grūti konstatēt ko līdzīgu kultūrapziņas vai lokālās piederības patosam, skatītāji ar nelielu neuzticību un piesardzīgu uzmanību tomēr sapulcējās pietiekami lielā skaitā uz Dejas anatomijas sagatavotā priekšnesuma skatīšanos.

Un tad tas notika. Dejas projekts turpināja izstādē uzdoto kamertoni: māksla sākas ar jums, cilvēki! Dejotāju ierakstītās rajona iedzīvotāju intervijas par tēmu deja sākotnēji bija ciešāks tilts uz skatītāju uztveri nekā pati deja. Komponista Raimonda Tigula radītais gaumīgais, noskaņām bagātais muzikālais pavadījums lēnām ievilka jaunradītajā skatuves notikumā, kur savijās reālas dzīves – Purvciema pagātne un tagadne – ar to iztulkojumu dejojoša ķermeņa valodā. Intervēto klātbūtne, protams, uzlika savus nosacījumus: kā horeogrāfija, tā mūzika nevienu brīdi neatkāpās no cieņpilna, korekta vēstījuma pozīcijas. Nojaušot laikmetīgās dejas iespējas, dažbrīd pietrūka atklātākas, drosmīgākas interpretācijas, taču konkrētajai mērķauditorijai tieši šī, izvēlētā forma derēja kā perfekta H2O formula. Pieaugošā intensitātē kāpinot deju ritmu un kaislību, ļoti trāpīgi apspēlējot viegli atpazīstamus kodus – kā tautu tērpa bruncis vai valšu vakara baltās apkaklītes – Dejas anatomija meistarīgi ievilināja publiku savā domāšanas un kustības laukā, liekot arvien biežāk savā starpā zīmīgi saskatīties un pakustēt līdz. Dažādu vecumu skatītāji no izklaidus pozīcijām sāka spiesties arvien tuvāk dejas placim; kāda kundze bija iedvesmota tiktāl, ka balsī paziņoja draudzenei pēkšņi? radušos nodomu sūtīt meitu šitajā augstskolā par dejotāju. Absolūts trumpis bija vietējās dzejnieces N. Antjipinas uznāciens ar padomju himnu stilā sarakstīto odu Purvciemam. Teksta literārās kvalitātes, protams, te galīgi nebija no svara; dzejolī apdziedātie rajona epicentri lika ieskanēties te saprotošiem un да, te iepriecinātu cilvēku smiekliem. Un it kā ar šo vēl nebūtu bijis gana, kompānijas viesmākslinieks Kristaps Ceļmalnieks, ar šarmantu akcentu norunāja un, meiteņu atbalstīts, koķeti nodejoja dzejoli vēlreiz, savā versijā. Šī, iespējams, bija drosmīgākā epizode visā priekšnesumā, jo jebkurš noslīdējums ironijas virzienā būtu varējis sabojāt nupat pamodināto patriotisma stīgu. Taču nekas tāds nenotika; ar īsti patīkamu vieglumu un rotaļīgumu notika Kristapa pastaiga pa Purvciemu, triku izslāpušajiem nodemonstrējot arī ar sajūsmu uztvertos lēcienus, kritienus un skrējienu pa meiteņu mugurām. Un beigās vēl viens jestrs dejas gabals, lai neviens nevarētu šaubīties par pārstāvēto mākslas žanru vai dejotāju varēšanu. Lūk, tā!

Aprakstītais notikums gan teicami izpildīja Baltās nakts virsuzdevumu, gan – ciktāl spēju par to spriest – apliecināja kā laikmetīgās fotomākslas, tā laikmetīgās dejas mākslinieciskās kvalitātes un dzīvotspēju. Dalībnieki bija veikuši godprātīgu izpētes darbu, precīzi sajutuši publikas nervu un spēju sekot mūsdienu mākslas valodai, un visam klāt – darīja savu darbu ar atdevi un prieku. Paldies!

Komentāri

Komentēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.