Mācību gads ir aiz muguras, un finiša taisnē arī izrāžu sezona. Deju skolu un studiju notikumi kalendārā drūzmējas, lai plašākai publikai parādītu sezonas laikā sastrādāto. 13. un 14. jūnijā bija iespējams noskatīties Salaspils 840 gadu jubilejai sagatavoto deju grupas “Buras” un mūziķu apvienības “Dagamba” uzvedumu “Salas stīgas”, kā arī Edmunda Veizāna deju skolas gada noslēguma izrādi “Hobits (ne)atkarīgais”. Mūsdienu deju strāvojumu vidē labi zināmā “Buru” vadītāja Edīte Ābeltiņa un Latvijas hiphopa deju ieviesējs Edmunds Veizāns ne reizi vien (gan kopā, gan atsevišķi) būvējuši un organizējuši lielizmēra dejas uzvedumus. Un arī audzēkņi viņu radītajās deju studijās allaž ir gatavi atsaukties vistrakākajām un gana vērienīgajām savu skolotāju idejām.

Piederēt nozīmē zināt, no kurienes pūš tavs vējš

Aizvadītajā vasarā Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku programmā bija iekļauts Edītes Ābeltiņas virsvadībā tapušais mūsdienu deju uzvedums “Kastaņa puslode”, kurā 2000 dažāda vecuma dejotāju Ķīpsalas hallē izdzīvoja spuraini adataino jauniešu stāstu. Salaspils pilsētas svētku koncertprogrammā “Salas stīgas” dejo 72 “Buru” lielo grupu dejotāji – dejo aizrautīgi un spēkus netaupot, dejo tikpat enerģisko “Dagambas” mūziķu pavadīti. Stundu garais uzvedums, kurā apvienota horeogrāfija, dažādu pazīstamu skaņdarbu ekspresīva aranžija un pārdomāta Aināra Pastara gaismas scenogrāfija, iespējams, šajā sezonā saucams par vienu no jaudīgākajiem un reizē emocionālākajiem mūsdienu deju notikumiem.

Izrādes sākumā laukumā ieripo tādi kā “ķiņķēziņi” – dejotāji veļas, kūleņo pāri zālei īsos, melnos, pieguļošos triko. Sarāvušies čokurā, augumi pulsē, raustās – kaut kas dzimst? Pēkšņi nokrīt fona drapērijas fragments, atsedzot daļu no paaugstinājuma, kur atvēlēta vieta “Dagambas” mūziķiem. Vēlāk izrādē šo stalažu konstrukciju (atsedzot pavisam) vairākos līmeņos apdzīvos arī dejotāji – katrs viens kā maza šūniņa savā “cīņas arēnā” vai kopā ar citiem dejojot, skrienot, vingrojot. Tāpat, kombinējot dejotājus dažādās grupās, citi uzveduma horeogrāfiskie numuri tiek izdejoti uz plašās Salaspils Sporta nama grīdas.

Sākuma daļā starp laukumā ieripojušajiem dejotājiem izceļas pieci solisti, ieģērbti zilos treniņtērpos. Tādos tūliņ parādīsies visi uzveduma dejotāji. Šajos Agijas Vismanes modelētajos garajos, zilajos kostīmos ar baltām svītrām ikviens būs nozīmīgs mazs “pikselītis” kopējā vairāku desmitu dejotāju grupā. Kopā sanākt un kopā dejot – tā ir mūsu nacionālā bagātība, ko regulāri kopjam Dziesmu un deju svētkos. Lielo svētku mazāka, bet tikpat svarīga vienība ir šādi pilsētu svētku notikumi, kuros kopā sanākt un izdejot šodienas stāstus. Mūzika iekustina emocijas, gaismas izceļ dejotāju ķermeņu ekspresiju, un skatītāji gatavi aplaudēt vai pēc katra muzikālā “gabala”. Varbūt iespējamas vēl plūstošākas pārejas starp uzveduma daļām, lai nerastos kārdinājums pēc katra numura uzreiz kliegt: “Bravo!” un lai stundu garais uzvedums būtu piedzīvojams vienā elpā? Kādā epizodē neadekvāti garš šķita “Dagambas” instrumentālais “solo” ar Mocarta “Turku maršu” (it kā šis būtu tieši “Dagambas” projekts).

Edītei Ābeltiņai piemīt gan talants strādāt ar lielām dejotāju grupām, gan spēja uzticēties kolēģiem horeogrāfiem (citiem “Buru” skolotājiem¹). Horeogrāfijai raksturīga izteikta kustību dinamika, strauji lēcieni un enerģiska grīdas apdzīvošana, akrobātikas izmantošana, atsperīgi dueti un ķermeņu ekspresija. Šķiet, ka neviena kustība nav pašmērķīga un ievietota horeogrāfiskajā zīmējumā tikai tāpēc, ka varētu labi vai efektīgi izskatīties. Horeogrāfija, ko izdzīvo dejotāji, ir kā šo jauniešu ķermeņa valoda. Tie ir viņi, kādus sastopam dzīvē – ar visu augumu izbaudot mūzikas skaļumu un ritmu, kopējot dažas TikTok dejas vai nereti pārbaudot savu fizisko iespēju robežas. No malas vērojot, rodas pārliecība, ka šī ķermeņa valoda ir izaugusi tieši no jauniešu spējām un varēšanas. Tā nav pieauguša un pieredzējuša skolotāja iemācīta skatuviskā esamība vai kustību trajektorija. Protams, uzveduma horeogrāfiskais rāmis un kopējā kompozīcija ir “Salas stīgu” radošās grupas režija, taču centrā ir īsts un autentisks Salaspils jaunietis viņam organiskā kustību dinamikā un estētikā. Šie jaunieši netiek lauzti, viņi vienkārši tiek gudri vadīti, atļaujot viņiem būt tādiem skaistiem, aizrautīgiem un dzīviem. Ja uzvedums šķiet pārāk haotisks, tad vienkārši jāatceras, ka jaunieši tieši šādā fragmentētā formā arī piedzīvo šo pasauli, tin virtuālos ekrānus ar maziem dinamiskiem gabaliņiem, lēkā no vienas virtuālās “istabas” uz nākamo, ielec realitātē un atkal atpakaļ kādā citā sociālajā medijā.

Uzveduma dramaturģe Rasa Bugavičute-Pēce sacerējusi tekstus, kas sasaucas ar Salaspils pilsētas jubilejas reizi. Viņa spēlējas ar valodu, dažādi lokot un dalot Salaspils un pilsētas vārdu, virpina un “skalina” idejas par identitāti un piederību. Šādā pilsētas svētku projektā tas arī ir īsti vietā. Taču, nedaudz attīrot specifiski lokālo svētku svinēšanas motīvu, “Salas stīgas” droši varētu izveidot kā pa Latviju vadājamu deju uzvedumu. Izrādes noslēguma daļā ieskanas latviešu tautasdziesmas “Div’ dūjiņas gaisā skrēja” melodija, kas sabalsojas ar šā laika nenoteiktības trauksmi pasaulē. Te vieta atvēlēta puišu dejai. Patīkami, ka skatītājam nesaka priekšā, ko just un pārdzīvot, vērojot puišu akrobātisko veiklību un cīņas spēku. Skaidrs – mēs neviens te negribam karu. Un tad jau atskan arī Valta Pūces dziesma no mūzikla “Šveiks”, bet galvā pulsē šīs dziesmas oriģinālie vārdi: “Pa zilo Donavu peld līķis…” Kamēr Salaspilij līdzās mierīgi plūst Daugava, ir miers. Tāpat apņem miers līdz ar gandarījumu par šiem aktīvajiem, jaunības enerģijas uzlādētajiem dejotājiem.

“Es kontrolēju savu laiku,”

saka kāds iedomātais uzveduma “Hobits (ne)atkarīgais” varonis. Protams, tā ir tikai iedoma – ne mazs, ne liels mūsdienās nespēj kontrolēt savu laiku. Jo īpaši viedierīcēs. Par to arī vēlējušies dejā parunāt Veizāna deju skolas (VDS) iestudējuma veidotāji. Kopumā lieluzvedums jeb lielkoncerts Ķīpsalas izstāžu hallē patīkami pārsteidza.

Skola ir liela, grupu ir daudz, un dejotāji skaitāmi vairākos simtos (izrādē piedalījās 367). Lai gan pasākums “Hobits (ne)atkarīgais” tika pozicionēts kā deju uzvedums, primāri tas šķiet organizēts, lai visiem skolas jauniešiem nodrošinātu izrādes pieredzi.

Apmēram stundu garajā uzvedumā caurviju stāsts un atsauce uz hobitiem bija neobligāti lielumi. Vai hobiti, maza auguma cilvēkiem līdzīgās būtnes, kas atkarīgas no telefonekrāniem, ir mūsu jaunieši? Nedaudz izbrīnīja didaktika iestudējuma tekstos – vecāki (kādā epizodē arī mammas ienāk izrādē un dejo) “trobelē” bērnus, dusmojas, ka viņi skatās tikai ekrānos… It kā vecāki paši to nedarītu. Taču man ļoti patika Veizāna skolas bērnu un jauniešu atdeve, ar kādu viņi iesaistījās šajā pieaugušo saorganizētajā “spēlē”. Organizēta tā šoreiz bija patiešām vērienīga – bija pieaicināti Andžeja Grauda bungu skolas jaunieši (pie bungām un perkusijām), Rīgas Doma kora skolas gospeļkoris, radītas dažādas videoprojekcijas, sarūpēti īpaši koši tērpi un pat zirnekļu un elfu kostīmi. Simpātiski (un iekļaujoši!) šķita, ka izrādē dejoja arī skolotāji. Kādu lomu būtu vajadzējis izdejot arī pašam Edmundam Veizānam. Tiešām vērtīga ir prakse kolēģus pedagogus iekļaut horeogrāfijas izveides darbā ².

Vērojot šos dažāda vecuma jauniešus, pat ja hiphopa un citu ielu deju stilu soļi uzvedumā neatklājās pārlieku sarežģītās horeogrāfijās, ir prieks, ka viņi dejo, prot kustēties ritmā, nebaidās no izaicinājuma riskēt akrobātiskos trikos. Laiks, ko viņi pavada dejošanas nodarbībās skolā, ir totāli “nozagts” ekrānlaikam. Gribas ticēt, ka arī bērni paši to novērtē, jo beigās visi korī skaļi un enerģiski sauca: “Vē-Dē-eS, Vē-Dē-eS!”

Ja citus gadus redzētajos Veizāna deju skolas koncertos (kas arī tika dēvēti par uzvedumiem) vienas grupas deja sekoja citas grupas dejai un izrādes stāsts palika tikai programmas lapiņā, šoreiz bija daudz vairāk padomāts par izrādes vēstījumu – ar konkrētiem varoņiem, kostimēriju un muzikālo fonu. Jā, arī te var pārmest haosu un visa kā sagāšanu vienā katlā – sākas viss ar pidžamballīti, tad parādās troļļi, pa vidu dejo solisti un tiek pārvietota liela kaste, kas jāuztver kā viedierīce, dziesmā skan naivi vārdi ar aicinājumu nolikt telefonu, lai uzspēlētu bumbu… Vai naivais Veizāns un viņa kolēģi? Un tomēr – deju skola noteikti ir vieta, kur telefonu uz kādu brīdi var arī aizmirst vai vismaz nolikt zāles malā, lai sevi uzfilmētu. Un galu galā – lai skolas gada noslēgumā mēs visi satiktos klātienē lielkoncertā.

1 Līdzās Edītei Ābeltiņai uzveduma “Salas stīgas” horeogrāfes ir arī Dace Mihailova, Ksenija Simanova, Annija Dvēselīte, Kristiāna Zemīte, Glorija Špisa, Jekaterina Loce.

2 Uzveduma “Hobits (ne)atkarīgais” horeogrāfijas līdzautori – Dārta Ģīle, Baiba Iekļava, Ketrina Karolīna Fattahova, Anastasija Jasvina, Loreta Veinberga, Nikola Sitko, Normunds Purvinskis, Mārīte Supe, Marats Gatjatulins.

Titlufoto: izrāde “Salas stīgas”, foto autors Roberts Blaubuks

*Dita Jonīte ir dejas un teātra kritiķe.