Juta Ance Kirķis

Lai piedod man visi maskulīnie recenziju priekšraksti.

Sēžu pie atvērta dokumenta, kurā šobrīd redzams vien nosaukums, autori un dalībnieki, jo man tas ir svarīgi. Lutinu sevi. Biju savā improvizētajā vannā – divas dzeltenas dažādu izmēru plastmasas bļodas ieliktas duškabīnē un piepildītas ar ūdeni. Vienā iegremdēju savu smaguma centru, otrā – pēdas. Pievienoju ūdenim epsomas sāli, pa malu malām esmu salasījusies, ka tas palīdz ādai un satur magniju, vispār ir ļoti labs. Tagad berzēju sejā trīs dažādu līdzekļu maisījumu, par kuru iedarbību neesmu pārliecināta un kuru kombinācija ir tīrākā improvizācija. Ar dažādiem masāžas paņēmieniem cenšos to visu iedabūt sejas ādā, kaut zinu – lai izveidotu sev vēlamo sejas formu, nepieciešams regulārs ieguldījums, un zinu arī to, ka rīt par šo procedūru aizmirsīšu. Vispār laikam tas nav pārāk sievišķīgi – nespēt uzturēt paškontroli pašlutināšanas rutīnās. Mitrinošais sejas krēms pa virsu līdzekļu putrai. Pauze. Aizeju pačurāt, nomazgāju rokas, iesmērēju dziļi mitrinošo krēmu. Turpinu ar tauku kārtu pārklāt datora klaviatūru. Rīt ir pirmais novembris, esmu apsolījusi nodot šo rakstu. Gribu arī nolakot nagus vēl šovakar. Man ir šausmīgi sausa pēdu āda, bet nav nevienas smēres, kas tam varētu palīdzēt.

Kad skatījos “Balsi no beletāžas” Viskaļos, blakus sēdēja mans draugs R. Kad vakar mājās skatījos šī paša notikuma ierakstu, blakus sēdēja mans vīrs R. Un man būtu jābūt samērā jukušai, lai nepamanītu līdzības viņu reakcijās. Viņi visādos veidos izrādīja, ka viņiem ir grūti. Un kā parasti šādās situācijās, ja blakus kādam ir grūti, mana apziņa neapzināti savācas, lai uzturētu līdzsvaru, un tai grūti nav.

Ja es tagad nolakošu nagus, visticamāk, rīt man būs nagi ar spilvena reljefu. Laikam jau vairs nelakošu. Pamīļoju suni, ielieku sev saldējumu. Negaršīgs.

Šim laikmetīgajam mūziklam ir ļoti spēcīgs pieteikums. Citēju veidotājus: “Iestudējums “Balss no beletāžas” ar apakšvirsrakstu “Trīs atrastas balsis, viena pazaudēta opera, daži pārprasti orgāni un divas pašnāvības” ir starpdisciplinārs detektīvs, kurā satiekas laikmetīgās dejas, akadēmiskās, eksperimentālās mūzikas un vizuālo mākslu pārstāvji, lai caur mūziku, kustību un verbālu dialogu kopīgi risinātu jautājumus par sievietes balsi tiešā un pārnestā nozīmē.” Uz papīra esmu visīstākā mērķauditorija, kam izveidojas jūtas pret jaundarbu, pirms tas vispār redzēts. Bet neto iznākums ir drusku cits.

Vīrs R. skatās futbolu. Es gribu saldumus. Gribu, lai viņš ieliek krāsnī saldētās bulciņas. Tomēr negribu. Pietiks ar kolu. Nevarētu teikt, ka negribu bulciņu, bet galvā ieslēdzas kaut kāda balss, kura brīdina, ka tik vēlu vakarā bulciņa nav laba izvēle. Paklausu.

Raksta nosaukums manī uzpeldēja jau izrādes laikā augustā. Tad domāju tieši par Felicitas Tomsones operu “Pūt, vējiņi!”, kuras liktenim izseko mūzikla detektīvstāsts. Atbildi uz savu jautājumu nemeklēju, tai tāpat nav nozīmes, jautājumam ir tīri retoriska loma.

Agate, Agnese un Inta visādos veidos uz skatuves ironizē par visu un visiem, tai skaitā arī sevi. Kustību partitūra no pirmajām minūtēm līdz pat graujošajai ainai ar motorzāģi ir izaicinoša. Dažbrīd ir pilnīgi skaidri nolasāma ironija, bet dažbrīd tā aiziet tādā pārspīlējumā, ka ir grūti noticēt, ka tā tur vēl būtu. Maijas Treiles un horeogrāfu veidotais librets koncentrējas ap trim sievietēm. Viena iet bojā, iestājoties par sieviešu tiesībām (angļu sufražiste Emīlija Deivisone), vienas profesionālās ambīcijas tiek nogrieztas jau saknē (Felicita Tomsone), vienas autors nespēj izdomāt pamatotu nāves iemeslu (Barba no Raiņa “Pūt, vējiņi!”). Šo trīs stāstu apjoms nav harmonisks, vislielākais uzsvars tiek likts uz Felicitas Tomsones operu.

Te es beidzot kļūdaini ierakstu “Felicita Ertnere”, līdz šim man bija izdevies atturēt sevi no šīs liekās darbības. Vismaz kāda daļa latviešu teātra vēstures manī ir iespiedusies dziļi.

Visu trīs stāstu sasaiste ar uzveduma autorēm un pašu uzvedumu gan ir dramaturģiski veiksmīga. Lai gan daži stāsti tiek sasaistīti pārāk burtiski (piemēram, Maijas Treiles debija dramaturģijā 38 gadu vecumā un Felicitas Tomsones debija operas žanrā 59 gadu vecumā), tomēr ir arī līmeņi, kuros stāstu līdzības ir ar atklājuma piegaršu. Ņemot vērā, ka Intas balss izrādē neizskan, netīšām sanāk viņu sasaistīt ar Raiņa Barbu, kura visizteiktāk netiek pie sava vārda. Vai arī – Emīlijas Deivisones nāve sieviešu tiesību vārdā nedaudz līdzinās tam, kas notiek uz skatuves. Autorēm ir tik svarīgi runāt par feminismu, ka viņas mazliet pietuvinās mākslinieciskai pašnāvībai (uz to norāda arī sārts izrādes beigās, ko viņas pašas ir sev iekārtojušas). Viņas pilnībā apzinās, ka ar savu darbu pilnīgi noteikti nokaitinās tos, kas pieturas pie stingri konservatīvām vērtībām, iespējams, arī dažus domubiedrus. Viņas apzinās, ka katra atsevišķi, visticamāk, neuzdrošinātos sevi nolikt zem tik tieša sitiena. Bet kopībā ir spēks.

Elīnas Valdmanes radītais vizuālais noformējums (scenogrāfija un kostīmi, arī afiša) mūziklam piestāv. Un man prieks par to, ka viss, kas atrodas uz skatuves, spēj sev atrast daudzveidīgu pielietojumu, mainot semantiskās nozīmes un funkcijas. Asprātīga ir arī krāsu gamma tērpos un scenogrāfijas objektos – ataust atmiņā mātes nez no kurienes gūtā ideja, ka jāpamāca mani skaistākajās un neveiksmīgākajās krāsu kombinācijās, apgalvojot, ka sarkans un rozā neiet kopā. Redz, ka iet!

Platona mūzikā, ko izpilda pats maestro, Anna Gāgane (klarnete), Aigars Raumanis (saksofons), Kārlis Rērihs (mežrags), Laura Grecka (mecosoprāns) un Monta Martinsone (soprāns) ir dzirdams tas Rolšteina un Lediņa vēriens, kas kulminēja “Rolstein on the Beach” uzvedumā; to labprāt klausītos arī savā ikdienā. Šķiet, Platonam ar šo mūziklu izdosies pankus ieinteresēt laikmetīgajā mūzikā un profesorus – tehno. Lirismam mijoties ar lipīgu bītu, viņš panāk ne tikai emocionālu, bet arī intelektuālu efektu, kas pārspēj to, ko būtu gatava sagaidīt no mūzikla žanra. Turklāt abas dziedātājas ir precīzas līdz skaudībai.

Man vienmēr skauž tīras balsis.

Ieslēdzu Bandcamp “Rolstein on the Beach”, padejoju ar suni.

Mana feministiskā apziņa jūtas nodevīga par to, ka uzvedumā tieši Platons man patika visvairāk. Bet kaut kā mēģināšu ar to sadzīvot un noformulēt šo kāzusu. Lielākais iemesls, kāpēc nesanāk atbalstīt to, kas notiek uz skatuves, ir intonācijas (ne tikai reālās balsu, bet arī kopīgās dramaturģijas), kas bieži vien uzstājīgi norāda uz to, kā skatītājam būtu jājūtas – jābūt šokā par faktiem, jābūt dusmīgam un jācīnās pret pasaules netaisnību. Varētu pieņemt, ka arī šīs intonācijas ir ironiskas, bet, ja nav atskaites punkta, pēc kura noteikt, vai ironija ir vai nav, tad ir viegli apmaldīties un sadusmoties. Ir diezgan skaidrs, ka daudzi lēmumi šeit izdarīti, lai provocētu, lai izraisītu pārspīlētas jūtas, vienalga, vai tās būtu labvēlīgas vai tieši pretējas. Bet provokācija provokācijas pēc taču nav tas, ko vēlamies redzēt laikmetīgā mūziklā ar tik daudzsološu autoru kolektīvu un pieteikumu. Es saprotu feministiskās idejas ieplūšanu koncepta līmenī – izvairīšanās no “skaistās” vai “augstās” mākslas šabloniem, vēlme būt demokrātiskiem, atrast koncepcijas, kas nekalpo skatītāja gaidām, kas neradīs kārtējo iestudējumu, ko analizēt pēc standarta kritērijiem. Šo dumpi es tiešām saprotu un atbalstu. Tieši tāpēc ir tik grūti sev atzīt, ka tas nav līdz galam izdevies. Nē, varbūt dumpja daļa tieši ir izdevusies? Lai gan tas, ka medijos vairāk par relīzēm un vienu televīzijas sižetu nevar atrast, liecina par pretējo.

Kad Agate man jautāja, vai uzrakstīšu par mūziklu, teicu, ka izklausās forši. Viņa man atbildēja: “Tad jau redzēs.” Es gribētu teikt, ka bija forši. Un vienu es zinu skaidri – šis darbs ir jāredz un par to ir jārunā. Varbūt runājot es sapratīšu vairāk.

Attēls: skats no izrādes, foto Edgars Semanis.