Inta Balode

Man palaimējās – 29. februārā „Gulbju ezerā” satiku sākumskolas audzinātājas no sava dzimtā ciema. Turklāt trim no viņām „Gulbju ezers” bija baleta skatīšanās debija. Grūti iedomāties tīrākus iespaidus, lai gūtu atbildi uz to, kā skatās normāls cilvēks? Domāju, ka jebkuru, kuram skatīšanās kļuvusi par ikdienas pienākumu, laiku pa laikam sev jāvaicā, vai kādu citu vēl maz satrauc tās nianses, par ko man pašai reizēm piemetas bezmiegs.

Ziņkārībā trinoties, sagaidu visas dāmas pie garderobes, kur viņas aizkavējušās mazliet ilgāk gan tāpēc, ka jūtas gana iespaidotas, gan tāpēc, ka, kārtīgi cilvēki būdami, pārvelk kurpes. Visas acīmredzami smaidīgas un pacilātas, taču ne uzreiz gatavas stāstīt. Aijai esot viena gatava un būtiska doma: „Beidzot redzēju īstu kultūru!” Izrādās viņa nogurusi no skaļās un sliktās apskaņošanas, ko redzējusi dažādās izbraukuma teātra izrādēs un koncertos, turklāt vēl vairāk par to viņu tracina negāciju attēlošana uz skatuves. Te nu mums 6. tramvaja pieturā izvēršas gana kaislīgs strīds par to, vai mākslai ir jāataino dzīve vai jāmelo, jāestetizē neglītais un ļaunais vai jāpiedāvā tieši un šokējoši, lai liktu līdz kaulam izprast un pārdzīvot. Es nosaucu viņu par komunisti, kam der tikai sociālistiskā reālisma māksla, Ildze piebalso, ka viņa esot vēl lielāka komuniste. Abas uzskata, ka ļaunais nav jāvairo, un redz pārāk tiešu un atklātu realitātes atainojumu mākslā kā nevajadzīgu. Jo esot taču mākslas kritēriji. Es cīnos, ka māksla mirst propagandā tad, kad tiek uzspiesti kritēriji un ierobežota mākslinieka brīvība, bet nu visas jau zinām, ka katra paliks pie sava viedokļa.

Beidzot ķeramies pie lietas, pie paša „Gulbju ezera”, kas tad nu ir tā labā un īstā kultūra, kur pat galvenais ļaunais burvis (Ringolds Žigis Rotbarta lomā) ir mīļš putniņš, kas tik skaisti un braši lec, ka prieks skatīties. Visas dāmas ir laimīgas, ka saņēmušas no vecākiem Ziemassvētkos tādu burvīgu dāvanu kā iespēju atbraukt uz baletu. Ildze, kas redzējusi un zina vairāk, skaidro, ka „Gulbju ezers” ir vislabākā izvēle pirmajai baleta pieredzei tieši skaistās mūzikas dēļ. Atzinīgi vārdi izskan par tērpiem (Večella Varslavāne) un scenogrāfiju (Līga Purmale), par krāšņumu, par Pētera Čaikovska mūziku, protams! Arī kūka kafejnīcā bijusi ļoti garšīga. Ir redzams, ka izraušanās no ikdienas ir izdevusies godam un pārcelšanās skaistumā ir devusi mirdzumu acīs. Tik tālu saruna mani daudz nepārsteidz, jo sakrīt ar manām domām par to, kā cilvēks (sieviete) jūtas pirmo reizi skatoties lielo baletu uz lielās skatuves.

Turpinājumā lauku skolotājas mierīgi turpina runāt par to, ka šāda svinīga estētika ļauj lieliski redzēt visas dejotāju kļūdas un neprecizitātes. Brīžiem kordebaleta dejojums esot bijis jau tik nesinhrons, ka bijis jāsāk domāt, vai tas nav tīšām. Taču tad viņas mierinājušas sevi ar domu, ka droši vien lielais ansamblis sastāv no kādiem pavisam jauniem dejotājiem, kas gan jau ar laiku iemācīsies nolīdzināties un izpildīt kustības reizē un vienādi. Aiva kritizē princi (Raimonds Martinovs prinča Zigfrīda lomā) par tik izgrieztām kājām, ka izskatās par daudz neērti izgrieztas. Visas kā viena daudz pozitīvāk izsakās par to pelēkā tērpto puisi pirmajā cēlienā (Viktora Seiko dejojums pas de trois). Viena no skatītājām, kas baletā bija pirmo reizi atzīstas, ka jau pirms braukšanas viņas vīrs esot teicis, ka viņš jau nu zinot gan, uz kuru ķermeņa vietu viņa tiem dejotājiem skatīsies. Aiva atzīstas, ka tad, kad princis iznāca pirmo reizi, viņai smiekli sanāca gan.

Runājot par balto un melno gulbi, arī valda liela domas vienotība – melnā meitene (Jolanta Lubēja Odīlijas lomā) uz baltās (Alise Prudāne kā Odeta) fona ir pavisam nobālējusi. Melnais gulbis nav bijis kustībās tik niansēts un izstrādāts kā baltais. Uz sarunas beigām vēl izskan doma par to, ka televīzijā redzētajās baleta izrādēs, visi dejotāji izskatās tādi viegli un gaisīgi, bet šeit, citēju „lec tik smagi pļokt-pļokt brīžam, ka šķiet tūlīt nokritīs gar zemi”.

Kā jums šķiet, vai lauku skolotājas, kas izrāvušās teju vai vienīgo reizi mūžā uz lielo Rīgas baletu, nebūtu pelnījušas daudz ko no augstāk minētā arī no viņu nodokļiem apmaksātajā baletā neredzēt?

Tomēr, lai viedoklis nebūtu pārāk feministisks un lauciniecisks, pārdomās dalīties lūdzu arī kādu kungu vārdā Jānis, kas pirms šī vakara arī bija skatījies baletu tikai vienu reizi sen bērnībā un neko neatceras. Viņam viss patika un viss bija interesanti, nu varbūt tikai mazliet bērēm līdzīgais orķestra skanējums brīžiem traucējis. Citādi viņš atzīnīgi izsakās par prinča lēcienu kvalitāti, kas būtu ņemama par piemēru citiem, jo īpaši nerram (Sergejs Sosnovskis), kurš no zemes atrāvies ar lielākām mokām. Melnais gulbis skatītāju pārliecinājis un uzrunājis daudz vairāk, visticamāk enerģijas un aizrautības dēļ. Interesanti bijis vērot arī divertismentu ar dažādo tautu dejām. Baleta skatīšanās pieredze mudinās atnākt vēl vismaz uz trim baletiem, lai spētu vērot jau kritiskāk, vairāk lūkoties pēc niansēm nevis kā šoreiz būt apburtam no košajiem tērpiem un zemo dūmu radītās mistikas otrā cēliena sākumā. Jānis iepriekš redzējis vairākas laikmetīgās dejas izrādes, kuras ar baletu kopumā salīdzināt esot grūti, taču laikmetīgajā dejā viņu saista kamerformāts, iespēja būt tuvāk dejotājiem, kā arī tas, ka pēc katras izrādes ir, ko pārdomāt. Salīdzinot tehnisko izpildījumu, skatītājs uzsver, ka baletā pārsvarā visa virtuozitāte ir atkarīga no indivīda, turpretī laikmetīgajā dejā daudz apbrīnas vērtus mirkļus sagādā tieši kontaktdeja, dažādi grupas risinājumi, kuru panākums ir absolūti atkarīgs no sadarbības kvalitātes nevis katra atsevišķa dejotāja. Kad vaicāju par lauku skolotāju pieminēto nesinhronumu un nelīdzināšanos, Jānis atzīstas, ka redzējis to gan, bet domājis, ka tas viņam tikai kaut kā tā izskatās.