Cāļus skaita rudenī, tāpat ražu rudenī ievāc arī laukkopji, bet skatuviskās tautas dejas raža tiek vērtēta, svērta un mērīta pavasarī, kārtējās sezonas izskaņā.

Latviešu skatuviskās tautas dejas nozare ir spēcīga. Par to liecina amatierdejotāju, kuri tajā iesaistīti, skaits, profesionāļu, kuri tajā darbojas, kvalifikācija un deju jaunrades procesa intensitāte. Pat ja savā starpā strīdamies un “villojamies” par latviešu skatuviskās dejas norisēm, tas tikai pierāda ieinteresētību un rūpi par nozares tagadni un nākotni. Šā vai tā, Dziesmu un deju svētku tradīcijas procesā strādājošie veic misijas darbu, jo runāt par biznesu vai vieglas peļņas gūšanu šajā jomā būtu vienkārši smieklīgi.

Latviešu skatuviskās tautas dejas nozarē šajā pavasarī gan tradicionālu, gan inovatīvu notikumu ir bijis daudz: TDA “Gatve” jubilejas koncerts “80 mirkļi dejā” 1. maijā, Dagmāras Bārbales “Desmitgade Vektorā” 9. maijā, II Jauniešu Deju svētki Liepājā “Viens apvārsnis. Tūkstošiem ceļu” 23. maijā, TDA “Liesma” un ansambļa ilggadējā vadītāja Imanta Magones (1936–2008) jubilejas koncerti “Viļņošanās” 26. aprīlī un “Kas Liesmai liek degt?” 7. jūnijā, TDA “Rotaļa” jubilejas koncerts “Rotājies, Rotaļa! | Zaro!” 20. jūnijā un deju ansambļa “Daiļrade” 35 gadu jubilejai veltīts uzvedums “Jāņu nakti darināju” (trīs koncerti – Rēzeknē, Dikļos un arī Rīgā, Uzvaras parkā 20. jūnijā). Vēl man bija iespēja apmeklēt arī deju ansambļa “Pērle” uzvedumu “Iz zaļa zora” Ogrē 26. aprīlī,Tukuma novada un Jūrmalas valstspilsētas dejotāju lielkoncertu “Kur zeme diža” Kandavā, Ozolāju estrādē 30. maijā un Rīgas Teikas vidusskolas deju kolektīva “Skabardzēni” 40 gadu jubilejas koncertu un uzvedumu “Saules meitas” Ogrē 14. jūnijā.

Par tiem visiem – pēc kārtas, bet sākšu ar jubilejām.

Šogad aprit 80 gadi kopš mistiskā 1946. gada, kad gluži kā sēnes pēc lietus dzima jauni tautas deju kolektīvi. Vai nu tādēļ, ka bija beigušies kara spaidi un šausmas, vai arī “partijas un valdības” iniciēti, lai demonstrētu padomju cilvēku dzīvesprieku un bezrūpību, tie radās galvenokārt ražošanas uzņēmumos arodbiedrību pakļautībā. Katrā ziņā netālā nākotnē tolaik jau vīdēja 1948. gada Dziesmu svētki, kuros pirmo reizi tika iekļauts arī tautas deju koncerts (tajā piedalījās 52 deju kolektīvi). Tālab pēc 80 gadiem – 2026. gadā – svinam jubilejas veselai virknei Tautas deju ansambļu: gan “Gatvei”, “Liesmai”, “Rotaļai”, “Dancim”, gan vēl citiem, kuru saknes meklējamas tālajā 1946. gadā.

Pēdējā laikā deju ansambļi apaļās gadskārtas svin dažādi – gan ierasti tradicionāli, sapulcējot bijušos dejotājus un sev draudzīgos deju kolektīvus un kopīgi veidojot koncertprogrammu no pieejamā repertuāra, gan novatoriski, sniedzot ieskatu kolektīva vēsturē, bet atvēlot skatuves laiku arī nākotnes vīzijai ar oriģinālu deju jaunradi. Trešais variants: par godu jubilejai veidot mākslinieciskus jaundarbus – deju izrādes vai uzvedumus. Abi pēdējie varianti gan skatītājiem, gan dalībniekiem ir intriģējošāki.

Tautas deju ansambļa “Gatve” 80 gadu jubilejas koncerts “80 mirkļi dejā” 1. maijā VEF Kultūras pilī Rīgā.

TDA ”Gatve”, kuru kopš 1990. gada vada Gunta Raipala, galvenais raksturojošais lielums ir perfektums, precizitāte, zināms akadēmiskums. Jo tāda ir Gunta – pedantiska, līdz sīkumiem skrupuloza māksliniece-interpretētāja. Ja par mūziku saka – “labskanīga”, tad par “Gatves” dejām var teikt – “labskatāmas”. Gunta Raipala pati neveido jaunrades dejas, līdz ar to kāds varētu bilst, ka “Gatvei” nav sava rokraksta, tomēr ansambļa iezīme ir klasiska precizitāte jebkura autora horeogrāfiskās ieceres interpretējumā.

Taču jubilejas reizē Gunta Raipala bija izvēlējusies iet jaunrades ceļu, pieaicinot horeogrāfi Dagmāru Bārbali un pasūtot viņai astoņas dejas par Rīgas tēmu ar Mārtiņa Miļevska mūziku. Koncerta pirmajā daļā bez tām bija iekļautas arī horeogrāfu Jāņa Purviņa, Daces Adviljones, Aigara Bajāra un Alises Dzērves-Tāludas dejas, kuras visas vieno moto “Oda Rīgai”, kas bija arī nosaukums vienai no D. Bārbales dejām. Katra deja bija atsevišķs priekšnesums, D. Bārbale nebija savas dejas apvienojusi sižetiskā uzvedumā. Dejas nevēstīja par reālo Rīgu, vēsturiski vācu pilsētu, kurā latviešu ļaudīm bija tikai amatnieku vai otrās šķiras apkalpojošā personāla lomas. Tā bija “Gatves” ideālā Rīga – pilsēta, kurā zelta gaiļi dzied, kur spīd un viz Rīgas meitu vainagi, kur bruģis noklāts sudraba dālderiem. Stāstā par Rīgu dejas fonā ilustrēja scenogrāfes Jurates Silakaktiņas veidotais videoieskats pilsētas arhitektūrā, ielās un parkos. Tas veidoja labu pamatu intrigai, koncerta režisoram Gundaram Silakaktiņam kopā ar otru koncerta vadītāju Zani Daudziņu gidu lomās it kā vedot skatītājus un dejotājus ekskursijā pa galvaspilsētu. Nezinu, kāds būs D. Bārbales jaunradīto deju tālākais liktenis, cik produktīvs būs astoņu vienas tematikas deju izmantojums viena deju ansambļa pūrā. Protams, jebkuram Rīgas pilsētas vai arī novadu sadancošanas pasākumam būs noderīgas dejas par Rīgu, bet diez vai mēs vēl kādreiz redzēsim visas šīs astoņas dejas vienkopus. Taču tāds arī acīmredzot nebija jubilejas koncerta rīkotāju nodoms. Mērķis bija bagātināt “Gatves” individuālo repertuāru.

Koncerta otrajā daļā – triju paaudžu “Gatves” dejotāju (TDA “Gatve”, VPDK “Gatve” un VPDK “Gatve – otrā iespēja”) iemīļotās dažādu autoru dejas. Tāpat kā pirmajā daļā, arī tagad visu triju kolektīvu dejotāji palika perfekti līdz pēdējam priekšnesumam, neskatoties uz slodzi un deju tehnisko sarežģītību. Koncertam bija pat vairākas kulminācijas: kad jau likās, ka pienācis pēdējais priekšnesums, visām dejotāju paaudzēm mijoties Ulda Žagatas “Es mācēju danci vest”, jauniešu ansamblis tomēr vēl izaicinoši nodemonstrēja savu tehnisko sagatavotību “Dejotpriekā” un skatuve tika atvēlēta arī dzimtenes mīlestību apliecinošajām dejām “Ai, tēvu zeme” un “Manai dzimtenei”. Koncerts bija vērienīgs un spožs, režijas “mērcīte” bija gana garšīgi sagatavota, vienīgi scenogrāfijas “kustīgo bilžu” pielietojums otrajā daļā bija apliecinājums tam, kā nevajag darīt, jo vienlaicīgas divējādas kustības uz skatuves sadala skatītāju uzmanību un novērš to no dejotājiem.

Tautas deju ansambļa “Liesma” 80 gadu jubilejas koncerts “Kas Liesmai liek degt?” 7. jūnijā VEF Kultūras pilī Rīgā un kolektīva ilggadējā vadītāja Imanta Magones 90 gadu atcerei veltītais koncertuzvedums “Viļņošanās” VEF Kultūras pilī 26. aprīlī.

TDA “Liesma” liktenis pēc Imanta Magones nāves nav bijis viegls. Es neesmu māņticīga, taču man nudien liekas, ka Magonem “Liesma” bija tik ļoti liktenīga un nozīmēja tik daudz, ka viņš ne tikai dzīves laikā nesagatavoja sava darba turpinātāju, bet arī nenovēl “Liesmu” nevienam pat pēc savas aiziešanas. Pēc dažām neveiksmīgām vadītāju maiņām ansamblis 2018. gadā nonāca Arta Puriņa rokās, un likās – nedienas beigušās. Dejotāji sasparojās, un ansamblis atgriezās pienācīgajā jauniešu deju kolektīvu augstākajā kategorijā. Taču atkal sekoja likteņa pavērsiens un jauna vadītāju maiņa. Tagad “Liesma” ir horeogrāfes un deju pedagoģes Guntas Rudenes rokās, piepalīdzot Elvitai Maskalānei un Egilam Polim.

Savu jubileju kolektīvs atzīmēja ar divām atšķirīgām programmām. Jubilejas koncerti apliecināja, ka “Liesmas” dejotāji ir dedzīgi, enerģiski un aizrautīgi. Nenoliedzami, ansamblis godam pierāda savu piederību sarežģītākā repertuāra grupas augstākās pakāpes jauniešu deju kolektīvu pulkam. Tātad deg un kvēlo! Ja deju vērtējumu izteiktu tikai horeogrāfijas tehniskajā izpildījumā un soļu raksta precizitātē, tad “Liesma” saņemtu visaugstākās atzīmes. Atliek pavisam nedaudz – iegūt skatuvisko pašapziņu un pašpārliecību, kas vedīs pie atbrīvotības un viegluma. Teicamajai deju izpildīšanai jāuzliek tā plānā mākslinieciskuma glazūras kārtiņa, lai priekšnesums kļūtu neatkārtojams. Tas ir pedagogu rokās. Es ļoti labi viņus saprotu – nav viegli turēt un pagriezt jaunā virzienā ansambļa vadības stūri pēc spēcīgas personības 47 gadu ilgas valdīšanas. Ir savažojoša sajūta, ka visu laiku pakausī dveš pagātnes smagums un atgādinājumi, kāda “Liesma” reiz bijusi. Lai atbrīvotos no važām, vajadzīgs stingrs atspēriens. Solis uz šo atspērienu ir jaunrade, radīšanas process pašā ansamblī, kas dotu svaigu elpu, pagriezienu un atraisītību no pagātnes. To ansamblim no visas sirds novēlu.

Uzvedumu “Viļņošanās”, kas veltīts Imantam Magonem kā horeogrāfam-novatoram, estrādes deju virziena aizsācējam latviešu skatuviskajā dejā, 2024. gadā radīja tālaika “Liesmas” vadītājs Artis Puriņš. Tagad, pēc diviem gadiem, iesākumā šķita – vai gan Imants Magone savā 90 gadu jubilejā nebūtu pelnījis jaunu, oriģinālu koncertprogrammu? Bet, no otras puses – ja reiz ir tapis tik veiksmīgs, cieņas pilns veltījums, kurš ticis izrādīts vien dažas reizes, kāpēc to neatkārtot? Vēsturiskās precizitātes šajā uzvedumā ir maz, taču runa nav par to! Stāsts ir par jaunas idejas rašanos un tās īstenotāju – celmlauzi, drosmīgu gājēju pret straumi. Rodas aizdomas, vai tikai Artis Puriņš šai sižetā nav ielicis arī stāstu par sevi. Jo arī viņš ir viens no nepiekāpīgajiem, citādi domājošajiem sava ceļa gājējiem. To uzvedumā apliecina viņa deja “Dancotāji” ar ļoti neierastiem latviešu deju soļiem un latviešu dejām svešādu Kārļa Lāča mūziku. Labi, ka “Liesma” patur repertuārā Arta Puriņa darbus – ne tikai popularitāti ieguvušo “Mūžam citas nemīlēšu”, bet arī citos deju kolektīvos retāk dejotas dejas. Arī tās ir “Liesmas” noietā ceļa zīmes.

Jubilejas koncerts “Kas Liesmai liek degt?” 7. jūnijā bija veidots tradicionāli: koncerta pirmajā daļā iekļautas “Liesmas” bijušo un esošo vadītāju radītas dejas, otrajā – dažādu autoru veidotas dejotāju iemīļotas dejas. Koncertā blakus “Liesmai” tās izpildīja bijušo ansambļa dejotāju vadītie deju kolektīvi. Pirmā daļa bija emocionālāka, nostalģiskāka, starp citām skatot sen neredzētas Imanta Magones dejas. Te jāuzteic Renāte Linde, kura savā kolektīvā “Dzīpars” bija restaurējusi I. Magones deju “Dzimtenes laukos”, ar kuru savulaik “Liesma” sāka katru koncertu. Pati “Liesma” šajā koncerta daļā dejoja A. Donasa “Mugurdanci”, I. Magones “Spēlē, spēlmani”, J. Marcinkēviča “Sēļu danci” un A. Puriņa “Dedz, Liesma, dedz” un “Dancotājus”. Ļoti būtu gribējies, lai TDA “Liesma” kā jubilārs un koncerta iniciators tiktu vairāk izcelts starp pārējiem koncerta viesiem. Nedaudz spekulatīva un “Liesmas” dejotājiem nelabvēlīga bija izvēle pieaicināt Jāņa Ērgļa (kurš “Liesmā” savulaik nodejojis tieši vienu sezonu) vadīto TDA “Teiksma”, jo ar savām spilgtajām dejām “Piesaku jaunam, piesaku vecam” un “Čigānam bij` sešas meitas” šis kolektīvs nenovēršami saņēma lielākās skatītāju ovācijas. Toties iztrūka īstas “Liesmas” dalībnieces, horeogrāfes Taigas Ludboržas vadīto kolektīvu snieguma. TDA “Liesma” izpildījumā visskaistāk nodejotā, manuprāt, bija Irēnas Strodes “Stūru stūriem” – tehniski precīza, viegla un gaisīga. Savukārt ar Ulda Žagatas horeogrāfijām ir tā, ka tās ir spožas sava laika liecības, bet autora rokrakstu šodienas dejotāji (ar nelieliem izņēmumiem) īsti organiski neizjūt. Vairāk nekā 40 gadu laikā, kopš tās radītas, latviešu skatuviskā tautas deja ir aizgājusi citā virzienā gan muzikāli, gan horeogrāfiskās leksikas ziņā. Lai arī pastāv uzskats, ka deju ansambļa patiesu atbilstību augstākajai kategorijai nosaka tas, vai kolektīvā ir 10 pāri, kas var nodejot “Dejotprieku”, ir tikai daži deju kolektīvi, kas to tiešām dara izjusti un brīvi. “Liesma” ar uzdevumu koncerta beigās tika galā – centīgi, izpildīgi, tehniski, bet sasaistīti.

Nobeigumā gribu teikt, ka, skatoties daudzkārt redzētas un pazīstamas dejas, man pasākuma izgaršošanu ļoti ietekmē tas, kādā “mērcē” tās tiek pasniegtas, proti, koncerta režijas iecere. Šoreiz režisors Kārlis Anitens bija izvēlējies aplamu ceļu, koncerta vadīšanu nododot Dailes teātra aktiera Niklāva Kurpnieka rokās, kurš samērā nepiemērotā, nazālā balss tembrā vairāk stāstīja par sevi nekā par koncerta saturu, uzsvērdams, ka viņš ar deju nav saistīts un to nepārzina, un vairākkārt aicinādams skatītājus pašiem ieskatīties programmas lapiņās. Tas kļuva tik kaitinoši, ka brīnos, kā publika viņu neizsvilpa.

Kopumā man šķiet, ka “Liesma” turpina iet stingru ceļu, “Liesma” neapdzisīs, un cieši ceru – savu spējīgo pedagogu vadīta, tā ne tikai degs un kvēlos pati, bet sasildīs, apgaismos un rādīs ceļu arī citiem.

Deju ansambļa “Daiļrade” 35 gadu jubilejai veltītais uzvedums “Jāņu nakti darināju” Rīgā, Uzvaras parkā 20. jūnijā, kā arī Rēzeknē un Dikļos.

Deju ansamblis “Daiļrade” Ivetas Pētersones-Lazdānes vadībā jau agrāk ir pievērsies tematisku deju lieluzvedumu un folkbaleta izrāžu veidošanai, 2019. gadā iestudējot uzvedumu “Dzersim kāzas trīs dieniņas. Dziedāsim. Dancosim” par latviešu precību norisēm un 2022. gadā – folkbaletu “Cik Saules mūsos”. Ivetu Pētersoni-Lazdāni dejā saista nevis sadzīviski tradicionālas tēmas, bet gan simbolisku, idejisku un mītisku norišu atainojums. Šoreiz viņa rosinājusi dejas izrādes ideju par vasaras saulgriežiem jeb Jāņiem kā latviešu mitoloģijā balstītu tradīciju. Vasaras saulgrieži latviešu folklorā ir laiks, kad aktivizējas gan gaišie, gan tumšie dabas spēki un ļoti tuvu saskarsmei nonāk divas pasaules – šīsaule un aizsaule. Savā izrādē “Jāņu nakti darināju” I. Pētersone-Lazdāne centusies abas šīs pasaules savest kopā ar latviešu skatuviskās tautas dejas palīdzību sadzīvisko norišu atainojumā un mūsdienīgu dejas leksiku mītiskās pasaules atveidā. Abi dejas žanri izrādē sastopas, šūpojot stilistisko viendabību. Uzvedumā redzam gan Jāņu saimi tradicionālos tautastērpos, gan mītiskas būtnes: Jāni kā Dieva dēlu, dievības Laimu un Māru, veļus, raganas jeb laumiņas un velniņus jeb skauģus, Sauli un Jauno Sauli – visus brīnišķīgos, tērpu mākslinieces Ilzes Vītoliņas radītos tērpos. Tādējādi diezgan pašsaprotama liekas horeogrāfes Lilijas Liporas piesaiste, jo viņa veiksmīgi strādā gan latviešu skatuviskās tautas dejas, gan laikmetīgās dejas žanrā. (Uz mirkli iedomājos – nez, kā izrāde veidotos, ja to būtu radījuši divi horeogrāfi: viens laikmetīgajā, otrs – tradicionāli tautiskajā deju leksikā, piemēram, Antons Freimans un Lilija Lipora? Bet tās jau tikai manas fantāzijas…) Izrādes režisors Juris Jonelis uzvedumu apzināti ir veidojis kā lielformāta brīvdabas iestudējumu, skaidri apzinoties gan darbības telpas plašumu, gan attālumu līdz skatītājiem un izvēloties pareizos mērogus scenogrāfijas elementiem. Tas pats sakāms arī par speciāli radītajiem skatuves tērpiem. (Dažos citos šīs sezonas notikumos attāluma un novietojuma dēļ ierobežoto skatītāju uztveres spēju neievērošana ir pat kaitinājusi.) Uzveduma tēlainību palīdz radīt Kārļa Auzāna oriģinālmūzika un dažādās līgodziesmu apdares. Noskaņu jo dzīvu un vienreizēju dara arī jauktā kora “Sōla” piedalīšanās Rīgas izrādē un atraktīvais dziedājums diriģenta Kaspara Ādamsona vadībā.

Jāņus mēs varam uztvert dažādi: gan piezemēti, kā sadzīviskus tautas svētkus, gan kā dabas norisēs balstītu rituālu. Iveta Pētersone-Lazdāne kā uzveduma idejas autore kopā ar radošo komandu ir meklējusi šīs gadskārtu tradīcijas dziļāko būtību un simbolisko jēgu, smeļoties iedvesmu latviešu mitoloģijā. Es “Daiļrades” izvirzītos spēles noteikumus un skatpunktu pieņēmu un baudīju apgarotu, poētisku un vizuāli skaistu uzvedumu. Tas, kā man šajā izrādē pietrūka, – cilvēciskas juteklības un mīlestības, bez kā Jāņi kā dabas auglības svētki neliekas iedomājami (simbols tam ir papardes zieda meklēšana). Abu “cilvēcisko” galveno varoņu liriskais duets horeogrāfiski nebija izdevies pietiekami pārliecinoši. Pietrūka arī spožuma uzveduma izskaņā, Jaunajai Saulei uzaustot. Izrādē kulminācijas mirklim būtu jābūt, kad pēc nakts aust gaisma, kā jau “īstajos” Jāņos. Taču ir pretruna – izrāde beidzas ap pusnakti, kad apkārt valda tumsa, un skatuves prožektoru nepietiek, lai brīvdabas apstākļos radītu spoža saullēkta ilūziju. Arī Jaunās Saules mēļi zeltītais tērps likās par tumšu rītausmai. Kaut kā mazmazlietiņ pietrūka, lai es kopā ar dejotājiem svinētu gaismas uzvaru pār tumsu.

Ļoti gribētos novēlēt šai deju izrādei garāku mūžu un vairāk skatītāju par tiem, kam bija iespēja uzvedumu redzēt trijos Latvijā pieejamajos koncertos. “Jāņu nakti darināju” nav asociējams tikai ar deju ansambļa 35 gadu jubileju vien. Tas ir liels un mākslinieciski augstvērtīgs, profesionāli veidots skatuves darbs ar savu pašvērtību.

Tautas deju ansambļa “Rotaļa” 80 gadu jubilejas koncerts “Rotājies, Rotaļa! | Zaro!” 20. jūnijā VEF Kultūras pilī Rīgā.

Diezgan neveiksmīga apstākļu sakritība, bet tajā pašā dienā otrā Rīgas galā notika vēl viens iespaidīgs pasākums – VEF Kultūras pils TDA “Rotaļa” 80 gadu jubilejas koncerts,kas no visām dejotāju jubilejām mani pacēla visaugstākajos spārnos un emocionālajā pārdzīvojumā. Horeogrāfe Diāna Gavare “Rotaļu” vada kopš 2019. gada, pēc iepriekšējā mākslinieciskā vadītāja Ginta Baumaņa aiziešanas mūžībā. Šajā laikā viņa sevi pierādījusi kā pārliecinātu, savdabīgi un novatoriski domājošu latviešu skatuviskās dejas horeogrāfi un labu pedagoģi amatierdejotāju kolektīvos. Izveidojot “Rotaļas” 80 gadu jubilejas programmu, ir paveikts milzīgs un apbrīnojams radošs un organizatorisks darbs, koncerta pirmajā daļā ārkārtīgi cieņpilni un tajā pašā laikā inovatīvi parādot ansambļa radošo ceļu caur Aijas Baumanes, Ritas Spalvas, Ginta Baumaņa, Daces Adviljones un pašas Diānas Gavares deju kaleidoskopu. Koncertā uz skatuves Diāna Gavare pirmo reizi parādījās kā Aijas Baumanes leģendārās dejas Stabulētājs, kas pulcina ap sevi visus “Tūdaliņ, tagadiņ” dejotājus, un patiešām – vienotā, ļoti cieši saistītā ansamblī viņa bija “savākusi” triju deju kolektīvu un vairāku paaudžu “rotaļniekus”. Diānai pašai arī sirsnīgi un skaidrojoši vadot koncerta programmu it kā “no iekšpuses”, deju straume ne uz mirkli neapsīka: gluži kā mainoties filmas kadriem, dejotāju sastāvi nomainīja cits citu un vienas dejas mūzika kā pēc burvju mājiena pārgāja jau nākamajā, liekot skatītājiem (kas, protams, bija “Rotaļas” “ceturtais sastāvs”) gavilēt un dziedāt līdzi. Šāds paņēmiens, vienā koncerta daļā raiti un plūstoši parādot 19 deju fragmentus, vēl līdz šim nebija redzēts. Tas liek apbrīnot gan programmas autoru izdomas un radošas organizēšanas spējas, sasaistot deju fragmentus, mūzikas pavadījumus un dejotāju sastāvu nomaiņas, gan arī dejotāju precizitāti un koncentrēšanos.

Tomēr tas vēl nebija viss – koncerta otrajā daļā sekoja radošs ieskats “Rotaļas” šodienā un nākotnē ar tās pašas Diānas Gavares deju uzveduma “Zaro!” pirmizrādi. Uzvedumam sacerēta oriģināla Santas Grigorjevas mūzika un jaunradītas tautas mūzikas apdares, kuras ieskaņojusi vesela virkne solistu un pazīstamu mūziķu ar Kasparu Bārbalu priekšgalā. “Zaro!” ir uzvedums, kurā skarts ļoti plašs un tajā pašā laikā savstarpēji saistīts tēmu loks: cilvēka sadzīvošana ar dabu, apkārtējo pasauli, savām mājām, dzimteni un ģimeni. Tas atainots, mainoties diennakts ciklam – darbīgai dienai, pārgalvīgam un atbrīvoti kaismīgam vakaram, nakts tumsas baismām, rīta saules apskaidrībai un cerībai. Zarot iespējams dažādās nozīmēs – gan kā kokam, gan kā cilvēkam, ģimenei un tautai. Uzveduma režisors Reinis Vējiņš šīs tēmas nepiespiesti un viegli sapludinājis raitā plūdumā. Diāna Gavare veidojusi deviņu gan citu no citas izrietošu, gan tikpat labi patstāvīgu deju horeogrāfijas, kuras visas ir spilgtas, bet prātā palikuši “Rotaļas” baskājainie čigāni dejā “Puse tev un puse man”, tā atgādinot arī horeogrāfes Aijas Baumanes lomas un kaislīgo temperamentu, kā arī patriotisma tēmu skarošā “Nebūs labi, nebūs labi” ar baltajiem karavīriem un melnajiem nakts ļaunuma tēliem. Jāatzīstas, iesākumā man “koda acīs” meiteņu dažādo, grezni komplektēto novadu tautastērpu nesaderība ar puišu baltajiem “kā uz pirti” tērpiem. Taču tad es šo atšķirīgumu pieņēmu, minot, ka, iespējams, šādi puiši bija iedomāti kā baltie ideāla atspulgi vai smuidrie Latvijas bērzi un baltie karavīri. Vai arī, gluži vienkārši, tādā veidā viņus bija viegli transformēt, kādā tēlā nepieciešams – kā meža cirtējus, čigānus, karavīrus vai vēl citādi.

“Rotaļas” jubilejas svinības, godājot radoši intensīvi aizvadītus 80 gadus, ne uz mirkli nešķita senilas, bet gan radīja svaigu, optimistiski pacilājošu noskaņu. Šī koncertprogramma apliecināja, ka Diāna Gavare ir gatava lieliem un nopietniem uzdevumiem latviešu skatuviskās dejas laukā. Klusa, mierīga un gaiša, bet droša un nerimtīga – par savu ideju stāvēs un kritīs, līdz to realizēs – to no sirds novēlu!

Titulfoto: TDA “Rotaļa” deju uzvedums “Zaro”, foto: Juris Zīģelis.