Desmit gadu intensīvs kopdarbs teju sapludinājis jēdzienus “Vektors” un “Dagmāra Bārbale”. Dagmāra Bārbale ir “Vektora” seja un sirds, sava tautas deju kolektīva ielokā viņa koši sarkanā kleitā parādījās arī skatuves viducī, atveroties desmitgades jubilejas koncerta priekškaram Ogres Kultūras centrā. Koši sarkanais pavadīja visus koncerta reklāmas materiālus, un šī ugunīgā krāsa bija dominējošā arī ansambļa dalībnieku sarūpētajā interaktīvajā izstādē “Desmitgades radošā laboratorija” kultūras centra vestibilā.

Ir aizkustinoši redzēt, ar kādu mīlestību Dagmāra Bārbale spodrinājusi kolektīva iepriekšējā vadītāja Ulda Šteina lauru vainagu. Piemēram, 2023. gada Dziesmu un deju svētku skatē ar ķecerīgu prieku izsaukto “tā bija Šteina polka!” atceros kā vienu no “deju karu” skaistākajiem momentiem. Ar interesi iespējams sekot katram jaunam Dagmāras Bārbales realizētam projektam. Varbūt dejas mākslā vārds “projekts” skan pārāk sausi un birokrātiski, taču atliek atcerēties multimediālo uzvedumu “Latvju zīmēs rotāties”, lai saprastu, kā strādā Dagmāra Bārbale – no rūtiņas pie rūtiņas, no viena “astoņnieka” līdz daudziem kolektīviem stadionā, no vienas tautasdziesmas līdz dziesmas vārdiem jaunai Mārtiņa Miļevska melodijai, no vārda pie kustības, no viena dejotāja līdz teju 200 vektoriešiem, kas šo desmit gadu laikā bijuši saistīti ar ansambli. Ikkatram Dagmāra Bārbale bija atradusi laiku, lai izveidotu mīļu videosveicienu, ko varēja noskatīties un noklausīties vienā no interaktīvās izstādes darbības vietām. Vēl citā vietā izstādes apmeklētājam bija iespēja arī iedejot vienā no “Latvju zīmēs rotāties” lodziņiem, citā – paklausīties Dagmāras balsi mēģinājumos, atsevišķā baltā teltī – izpētīt viņas deju rakstus piezīmēs un vēl, un vēl. Šai interaktīvajai izstādei būtu vieta un laiks piedzīvot tūri – vispirms pa Latvijas kultūras centriem un tad piestāt arī “Dziesmu svētku telpā”, Gaismas pilī un Rakstniecības un mūzikas muzejā. Apbrīnojama ir ansambļa dalībnieku iesaiste un līdzrade arī šādu notikumu sagatavošanā, kas ir laiks ārpus gana lielās amatieru rutīnas slodzes. Arī koncerta programmā, vērojot dejas un fragmentus no lielākiem uzvedumiem, prātoju, vai šis viss nav tādā pašā intensitātē, kā savulaik strādāja tautas deju ansamblis “Daile”. Atšķirība tikai tā, ka viņi uz mēģinājumiem un koncertiem gāja kā uz darbu. Šeit (“Vektorā”) viss jāizdara pirms vai pēc darba.

Ap lielo Dziesmu un deju svētku laiku es čīkstēju, ka visi visur dejo vienu un to pašu, cits pie cita brauc ciemos un pa riņķi tiek dejots tikai svētku repertuārs. Jau pagājušajā gadā jutu atelpu no svētku spriedzes, šogad jau pa īstam redzama radošā brīvība. Un beidzot kolektīvus iespējams izbaudīt atsevišķi. Arī šajā jubilejas reizē dejoja tikai “Vektors”, bet šķita, ka skatuve brīžiem ir par mazu un koncerta trīs stundas – par īsu. Pirmais, dienas koncerts vēl nebija beidzies, kad foajē jau bija sākuši pulcēties vakara koncerta apmeklētāji.

Koncerta pirmajā daļā bija vairāk tādu deju, kas jau lēnām kļūst par jauno skatuviskās tautas dejas zelta fondu. Piemēram, “Man bij’ kaltis kumeliņis”, “Dievzemīte, tēvzemīte” un “Skaista mana tēvu zeme”. “Vektora” darbībā un Dagmāras Bārbales horeogrāfijā vienmēr klātesošs ir patriotisms bez pārspīlējuma vai tukšiem saukļiem. Ar ideju par Latvijas zemes spēku un jauneklīgas apņēmības pielādēta ir gan horeogrāfiskā iecere, gan izpildījums. Dejās allaž savijas tradicionālās kultūras elementi ar mūsdienu cilvēka pasaules redzējumu. Šādā savienojumā kā īpaši laikmetīgs definējams arī projekts “Echo/ Atbalss” – oriģināls un drosmīgs senā un jaunā sakausējums vienotā uzvedumā. Koncerta programmā no tā bija iekļautas Bārbales horeogrāfijas “Spodrē manu augumiņu” (tautas mūzika Asnates Rancānes aranžējumā) un “Čigāniņi, pagāniņi” (Mārtiņa Miļevska mūzika).

Dagmāras Bārbales veidoto deju horeogrāfiju raksturo jauneklīgs atsperīgums. Pat viņas liriskākajās dejās jūtams enerģisks šīs pasaules apliecinājums un dzīvesprieks. Vai tas būtu teciņš, polka vai palēciens, dejas soļos itin bieži ieslēpti arī dažādi “āķīši” – dubults pēdas piesitiens, izvērsiens vai kāds akcentēts žests. Bārbales veidoto horeogrāfiju caurvij nemiera gars, un skatītājs nekad nevar būt drošs par to, vai frāzes sākumā uzņemtais vektors tūliņ nepārvērtīsies pagriezienā vai neapmetīsies pretējā virzienā. Interesanti, ka arī liriskākajās dejās, pat ja mūzikas temps ir lēnāks un horeogrāfija rāmāka, katra mazākā kustība tiek piepildīta ar emociju, attieksmi, kādu sīku, bet ne nejaušu frāzējumu. Rūpīgi tiek piedomāts par roku kustībām – lai arī tās būtu skaistas, izteiksmīgas, darbīgas un dziedošas.

Koncertā novēroju, ka no dejas uz deju mainās pāru skaits, un nemanīju kategoriskus 8, 12 vai 16. Skaits mainījās un variēja arī ap nepāra skaitļiem – 9, 11 vai 15. Tātad horeogrāfe Bārbale uz deju grīdas strādā kā gleznotāja. Interesanti būtu uzzināt no citiem kolektīvu vadītājiem – cik viegli vai grūti Dagmāras Bārbales horeogrāfijās ir radoši variēt ar dejotāju skaitu? Vai arī citi nedrīkst neko mainīt, ja tas viss ir ierakstīts kādās grāmatās?

Viens no svarīgākajiem trumpjiem ikvienā kolektīvā ir puišu daudzums, no kā atkarīgs pāru skaits (tātad kolektīva iespējamība vispār). “Vektorā” puišu ir daudz. Un, ja tā, tad var darināt arī daudz enerģisku deju. Reizē kolektīvs nevairās no sentimenta. Ne velti viens no emocionālākajiem brīžiem bija mirklis, kad koncerta vadītājs Jēkabs Reinis starp daudziem jokiem un komentāriem piedāvāja nolasīt (t.i., nodeklamēt) fragmentu no Jāņa Jaunsudrabiņa darba “Piemini Latviju!”. Tiesa, kopumā pļāpāšanas varbūt bija druscītiņ par daudz, no kā jubilejas reizēs, protams, grūti izvairīties. Kādā brīdī man pēkšņi likās jocīga arī pārcentīgā kāju pirkstgalu stiepšana pastalās. Īpaši komiski tas izskatās spēcīgajiem un druknajiem puišiem. Tāpat Dagmāras Bārbales rokrakstam netipiska pēkšņi šķita deja “Pūt, vējiņi!”. Varbūt tāpēc, ka solopāra kustību partitūra likās pārlieku ilustratīva, kamēr pārējā ansambļa abstraktā zīmējuma nosacītība ar ikonisko Imanta Kalniņa mūziku – reizē vienkārša un tomēr tik tēlaina grupas horeogrāfija?

Dejotāju un skatītāju emocijas, raitais temps gan dejās, gan to maiņā, krāsainie atmiņu stāsti un horeogrāfijas daudzveidība pēc koncerta pirmās daļas lika teju vai sašļukt nespēkā. Bet bija skaidrs, ka nekas mazāks nav gaidāms arī otrajā daļā. To ievadīja Dagmāras Bārbales pirmā deja “Salniņa” (mūzika Kaspara Bārbala apdarē), kas veidota jauniešu A grupas kolektīvam un pēc kuras Uldim Šteinam esot bijis skaidrs – jā, Dagmāra Bārbale būs īstā ansambļa vadības stafetes kociņa pārņēmēja. Savukārt Dagmāra diezgan drīz saprata, ka īstais viņas deju muzikālā materiāla darinātājs būs tieši Mārtiņš Miļevskis. Koncerta otrajā daļā visas dejas jau pavadīja “MM orķestris”. Faktiski tā jau kļuvusi par “Vektora” radošās laboratorijas trīsvienību – Miļevska mūzika, Bārbales horeogrāfija un vektoriešu izpildījums. Bija skatāmas arī dejas no topošā uzveduma “Mums būs kāzas!”. Tā zem ažūri sabužinātiem dekorāciju mākoņiem, kas viegli trīsēja virs deju grīdas, bija iespēja ielūkoties arī pašā jaunākajā “Vektora” veikumā.

Kāpēc raksta nosaukumā “ansambli” rakstīju ar lielo burtu? Lai uzsvērtu, ka šādi iedomājos ideālo ansambli – daudz aizrautīgu dejotāju, kas cits citu atbalsta dejās, idejās, radošos projektos. Ansambli, kas nepārtraukti ir jauns un dulls. Ansambli, kurā katrs zina savu vietu un lielajā organizācijas mehānismā strādā kā zobratiņš. Pilnībā uzticoties savai liesmai – Dagmārai Bārbalei.

Titulfoto: Ginta Zīverte

* Dita Jonīte ir teātra un dejas kritiķe.