Anna Semenova-Ganza

Recenzija tapusi projekta “2D Deja” ietvaros. Projektā ārvalstu autori raksta recenzijas par Latvijas dejas izrāžu video ierakstiem. “2D Deja” ir eksperiments, kurā tiek pētīts, kā dejas māksla ir nolasāma ekrāna formātā un kā mūsu dejas mākslinieku darbus uztver autori, kuri par Latvijas deju zina maz vai nezina neko. Recenzijas papildinās tiešsaistes sarunas ar rakstu autoriem un aplūkoto darbu horeogrāfiem. Projekta “2D Deja” galvenais mērķis ir saglabāt un aktivizēt komunikāciju starp dejas kopienām dažādās valstīs, attīstot spēju sarunāties par dejas mākslu, iegūstot skatu no malas un veicinot Latvijas mākslinieku atpazīstamību.  

“Es esmu vissliktākais tajā, ko daru vislabāk. Un par šo talantu jūtos svētīts.” 

Kurts Kobeins Smells Like Teen Spirit

Sākumā viss izskatās pēc labas laikmetīgās dejas izrādes. Pieci pieredzējuši izpildītāji melnā (trīs sievietes un divi vīrieši) gandrīz sinhroni dejo black box tipa telpā. Bet jau šī sinhronitāte rada jautājumu, vai izrāde ir laba vai slikta. Lai gan kustību materiāls visiem ir identisks, katrs dejotājs to izpilda savā kvalitātē, un tas kustībai liek izskatīties vienlaikus vienādai un atšķirīgai. Varētu domāt, ka dejotāji nav pietiekami cītīgi izmēģinājuši kustību sinhronitāti, vai gluži pretēji, ka kustība veidota apzināti, un pieredzējušie dejotāji ir ieguldījuši milzīgu darbu, lai izkoptu šo mazo nobīdi no perfekcijas. Jebkurā gadījumā izrādes sākums, kas līdzinās vairāk izkliedētu koku lapu čaboņai nekā precīzam pulksteņa mehānismam, skatītājus sagatavo tālākai latviešu horeogrāfes Agates Bankavas izrādes vērošanai. 

Jautājums par izrādes kvalitāti var tik atbildēts apstiprinoši, ja mēs pievēršam uzmanību dejotāju vecumam, kas daudzējādā ziņā nosaka viņu ķermeņu sagatavotību. Dejotāji nav nekādi iesācēji un lieliski apzinās, ko dara to ķermeņi. Tomēr, vai viņu profesionālā pieredze tiem netraucē kustību izpildīt “nepareizi”? Dažbrīd šķiet, ka kustību materiāls izšķīst, sinhronitāte zūd, un izrādes laikā atsevišķi elementi atgādina sākuma ainu. Tas viss mūs noved līdz apgalvojumam, ka ķermenis var izdarīt gandrīz jebko. Ir tikai viens stāvoklis, kurā ķermenis nespēj uzkavēties, un tas ir nemainīgums. Izrādē nav divu vienādu kustību per se, pat jā tās izskatās identiskas, laiks rit uz priekšu, un ķermenis mainās tam līdzi. 

Šis teksts varētu turpināties kā dejas izrādes recenzija, bet “Labajā laikmetīgās dejas izrādē “Slikta”” dejas nav tik daudz, cik varētu gaidīt pēc tās nosaukuma. Ir mirkļi, kad dejotāju izpildījums vairāk atgādina dramatisko teātri, kuram tik raksturīga uz skatuves redzamā mīmikas ekspresivitāte, kas nekādā gadījumā nevarētu tikt pieskaitīta pie postdramatiskās laikmetīgās dejas izteiksmes līdzekļiem. 

Izrādes izpildītāju homogenitāte tiek dekonstruēta, daži dejotāji ir aktīvāki par pārējiem, iezīmējas pat galvenais varonis. Tad darbs no slikta pārvēršas par sliktāku, un seko pantonīmas aina, kas trausli balansē starp fiziskā teātra un cirka estētiku. 

Cik tad sliktāk vēl varētu būt? Darot visu iespējamo, horeogrāfe vada izrādi ielas komēdijai raksturīgu vizuālu dīvainību virzienā kā viduslaiku tirgus laukuma komēdijās. Daži no šiem žanriem, šķiet, bijuši jauni pat pieredzējušajiem dejotājiem, kuriem ar tiem strādāt ir bijis manāms izaicinājums. Tas viss tikai pastiprināja izrādes komisko toni. 

Jau definēta nosaukumā, darbā iestrādātā ironija caurvij izrādi visā tās garumā, ik pa laikam no sirds sasmīdinot skatītājus. 

Bankava apspēlē ekspektācijas, prezentējot darbu, kurā konkrētu žanru ir grūti atpazīt. Tajā pašā laikā izrāde ir teatrāla, rada svaigus konceptus, pēta attiecības starp ķermeņiem un ļauj vaļu fantāzijai. Tā ir horeogrāfija, kurā tiek iezīmēts kontrasts starp izpildītāju un skatītāju, dejas grīdu un dejotājiem. Ko gan lai skatītājs vēl varētu gaidīt? Grīdas kustības, kas dejotājiem piešķir balsi, darbs visos virzienos, transgresīvs mirklis, balss pārraide latviešu valodā, ķermeņa-objekta attiecības – izrādē redzama visa laikmetīgās dejas vārdnīca. Un kurš gan cits, ja ne pati laikmetīgā deja izaicinās savas robežas un normas? “Labā dejas izrāde “Slikti”” nodarbojas precīzi ar to. 

Anna Semenova-Ganza dzīvo Hamburgā un Maskavā, kur strādā par dejas dramaturģi. Māksliniecisko izpēti viņa fokusē uz identitātes jautājumiem, postpadomju ķermeni, ķermeņa politiku un vietas veidošanu (netālu no Maskavas vada bezpeļņas vasaras rezidenci mākslinieciskajai izpētei “Lesnoye 11”). Viņas izrāde “Uzbrucējs” 2020. gadā  tika apbalvota ar Krievijas nacionālo teātra balvu “Zelta maska”. 

No angļu valodas tulkojusi Sigita Vesele. 

Recenziju angļu valodā iespējams lasīt šeit. 

Projekts 2D Deja norisinās ar Latvijas Kultūras ministrijas atbalstu. 

Attēls: skats no izrādes “Laba laikmetīgās dejas izrāde “Slikta””, fotogrāfe: Margarita Germane