Izrāde „Pati uzmanība” pirmizrādes Dirty Deal Teatro piedzīvoja 21. un 23. martā. Turpmāk, no 3. aprīļa, tā tiks rādīta „Diptihā” kopā ar Sintijas Siliņas un Evitas Birules izrādi „Otrais”, kam pirmizrāde vēl tikai priekšā. DANCE.LV žurnāls piedāvā divas recenzijas par 21. martā redzēto izrādi.

Maija Treile

Izrādē „Pati uzmanība” dejas/spēles laukumā viņi ir trīs – horeogrāfs un dejotājs Sergejs Taraseņa, izrādes vizualizāciju autors Kārlis Caune un mūzikas autors Gatis Ungurs. Cīņa par uzmanību, kas pieteikta kā izrādes centrālā tēma, veidojas opozīcijā starp horeogrāfu un abiem pārējiem izrādes dalībniekiem, nevis katram no trijiem cīnoties no individuālām pozīcijām (katrs par sevi un viens pret visiem). Var uzdot jautājumus: vai Kārlis un Gatis katrs par sevi ir kādā ziņā vājāki un tādēļ veido tandēmu pret Sergeju?; vai Sergejs ir „galvenais varonis” un abi pārējie izrādes dalībnieki – „sabiedrība”/„tie citi”, saskarsmē ar kuriem indivīds jūtas vientuļš un nesaprasts? Lai arī katrs pārstāv savu mākslu – audiālo, vizuālo, dejas – tomēr sacensībā, šķiet, kā mākslinieks pozicionējas tieši Sergejs Taraseņa. Tikmēr abi pārējie (kaut, brīžos, kad atrodas pie scēnas sānos novietotajiem datoriem, rūpējas par savām mākslām – izrādes vizuālajām un skaniskajām zīmēm) darbībā vairāk iesaistās no prozaiski viegli huligāniskām pozīcijām. Kamēr Sergejs Taraseņa dejo, Kārlis Caune un Gatis Ungurs grauž salmiņus, sačukstas viņam aiz muguras, raksta zīmītes, kas pārtop pret Sergeja ķermeni lidojošās papīra bumbiņās. Tuvojoties izrādes finālam, Gatis, pakāpies uz saliekamajām kāpnēm, aplaista Sergeju no lejkannas. Kad ūdens beidzas, lejkannas saturs tiek papildināts no plastmasas pudelītes un dejotājs saņem jaunu ūdens šalti, līdz nobļaujas, ka viņam pietiek.

Varbūt tiešām ir vērts padomāt par dejas mākslinieka lielāku neaizsargātību, salīdzinot ar vairumu citu mākslas jomu pārstāvjiem? Kamēr lielākajā daļā mākslu to instrumenti (šīs izrādes gadījumā – datori) ir ārpus mākslinieka ķermeņa, dejotājs ir pats savs instruments. Tomēr šādā domā ir arī zināms mazohistiskas paštīksmes risks. Nobalansēt, lai neieslīgtu nodeldētajā pretnostatījumā starp „smalkāk jūtošo mākslinieku” un „ne tik jūtīgajiem nemāksliniekiem” (vai šajā gadījumā – citu jomu māksliniekiem), izdodas, pateicoties humora klātbūtnei un zināmam vieglumam. Cīņa nav skarbi nopietna, bet rotaļīga, uzmanības novēršanā izmantotie līdzekļi, varētu pat teikt, ka bērnišķīgi (bet savā tiešumā – gana iedarbīgi).

Izrādes vīrišķīgi puiciskā daba atsauc atmiņā tādas nesenu gadu Latvijas laikmetīgās dejas izrādes kā Branko Potočana „Mannersache” un Valērija Oļehno „Bez vadiem”. Arī šajās izrādēs netrūka ne konkurences (cīņas par uzmanību), ne vīru brālības motīvu. Izrādē „Mannersache” jeb „Vīru lietas” gan vairāk parādījās jau nobriedušākā vīru (ne zēnu) pasaule. „Bez vadiem” savukārt pārsteidza ar spēju bez banalitātes pieslēgt skatītāju absolūti pozitīvai, bet ne melīgai enerģijas plūsmai un, uz brīdi atslēdzot rutinēti rezignēto skepsīti, vairot ticību labajam un cilvēku spējai atrast saskarsmes punktus. „Pati uzmanība” šo izrāžu kontekstā šķiet visjauneklīgākā (gan izrādes veidotāju pieredzes ziņā, gan vēlmē pieskarties Lielajiem jautājumiem un pateikt kaut ko Svarīgu). Apliecinājumi Svarīgumam „izlec” brīžos, kad izrādē iesaistās rakstītais vārds. Ja skatās no grafiski – ķermeniski – telpiskām attiecībām, iedarbīga ir izrādes aina, kurā Sergeja Taraseņas kustību trajektorija saspēlējas ar uzrakstu rindu projekciju uz ekrāna. Projicētajos tekstos mijas frāzes, kas pretendē uzdot dziļākus jautājumus, piemēram, kas ir aiz un šaipus horizonta, un prozaiski ikdienas fragmenti no sērijas „man tūliņ izlādēsies mobilais”, tādējādi veidojas visai mehāniska klišeja par dzīvi, kurā abstraktas augstās domas savijas ar sadzīves sīkajām, niezošajām aktualitātēm. Pār šo saturu gan dominē ķermeņa kustības un teksta kā grafisku zīmju attiecības, kā arī pats lasīšanas process, kas asprātīgi spēlējas ar skatītāja uzmanību. Teksta rindas, sekojot līdzi dejotājam šaipus un viņpus ekrāna, mijas no ierastā rakstības virziena uz spoguļrakstu, kad teksts līdz ar Sergeju „aizlīdis” aiz ekrāna. Uz ekrāna projicēto frāžu burtu izmērs kļūst arvien sīkāks, līdz top grūti salasāms vai pat nesalasāms, tādējādi raisot arī asociācijas ar redzes pārbaudi optometrista kabinetā.

Izrādes finālā uz ekrāna paklanīties „iznāk” trīs puišu silueti – vizuāli abstrahēti izrādes varoņi. No vienas puses, kļūstot par savu nospiedumu plakanā attēlā bez vaibstiem un telpiskiem ķermeņiem, tie zaudējuši individualitāti. No otras puses, tas ir mirklis, kad visas trīs, nu jau gan ēnas, ir vienādās pozīcijās un darbojas ar vienu mērķi – pateikties par skatītāju uzmanību.

Inta Balode

Viņi ir trīs. Trīs vīrieši. Dāmas šoreiz vīru lietās nav jaukušās. Sergejs Taraseņa dejo un sacer kustības, meklē sevi savā mākslā un, iespējams, domā par mazliet „augstākām” tēmām, nekā ierasts. Viņš ir pacietīgs, bet gadās arī vājuma un apmulsuma brīži. Gatis Ungurs savā datorā rada mūziku – tādu neuzbāzīgu un jūtīgu mūziku, kurā ir vieta arī dejai un pārdomām. Gatim strādājot patīk kaut ko uzgrauzt. Reizēm viņš mēdz mazliet par tālu aizspēlēties, un tas var būt citiem nepatīkami, un vēl viņš lej no lejkannas ūdeni. Kārlis Caune savā datorā rada vizualizācijas, kurās dzīvs ķermenis saplūst ar grafiku – ar tādu vecmodīgi šarmantu grafiku, kurā vēl var atpazīt un sajust cilvēkus. Viņš prot likt burtiem rāpot atmuguriski, un vēl viņam mazliet nāk smiekli par laikmetīgo deju, lai gan, kāpēc gan nepamēģināt? Kopumā Kārlis ir ļoti sirsnīgs un mazliet kautrīgs puisis. Kā jau pareizi sapratāt, uzmanību izrādē „Pati uzmanība” ir kam pievērst. Trīs lietas par trīs vīriešu izrādi:

1. Sergeja kustību kvalitāte un iekšējā noskaņošanās. Izvēlēta kustību precizitāte, kas nav sterila un pārliecina par jaunā horeogrāfa kvalitatīvo „kustībā balstīto” domāšanu. Viņa lūkošanās uz iedomāto „gaismu tuneļa galā” liek man grozīt kaklu, lai pārliecinātos, vai aiz skaitītāju rindām tiešām nav kaut kas tik fascinējošs, ka nevar atrauties. Ja dažās iepriekšējās izrādēs, kur Sergejs bijis dejotāja lomā, ir reizēm pat bijusi sajūta, ka viņam mazliet pietrūkst drosmes „iet uz publiku”, tad tagad priekšstats mainījās.
2. Vīriešu pasaules specifiskās īpašības. Jaunie mākslinieki (jo īpaši Gatis un Kārlis) izrādei piešķir bieži dzīvē sastopamo jaunu vīriešu uzvedības manieri – izlikšanos, ka principā jau mums viss ir tā mazliet vienalga, viss ir tā pa jokam, tā viegli, tā bijis nebijis – nu sanācām mēs trijatā, padarījāmies katrs ar savu lietu, un te nu tas viss ir. Vienlaikus risinātās tēmas nebūt nav nekādi nieki. Patīkami, ka mieru neliek arī gana lielas un kosmiskas tēmas. Nav jākaunas par to, ka gribas veidot izrādi par „es esmu tikai mazs puteklis visumā”. Slēpšanās aiz uzspēlētās asprātīgi ironiskās attieksmes brīžiem izrādi nevajadzīgi velk valdošo tendenču virzienā. Man nevajag jokus ik pa trim minūtēm – es mierīgi varu līdz ar Sergeju 10 vai 15 minūtes meditēt uz Kārļa radīto gaismas tuneli.
3. Pirmās izrādes sindroms. „Pati uzmanība” ir Sergeja Taraseņas debija (pēc Latvijas Kultūras akadēmijas Sergejs bijis dejotājs citu horeogrāfu darbos un duetā ar Kārli Božu piedalījies projektā „Jaunie nāk 2”). Tādēļ arī gana tipisks gadījums jaunam māksliniekam – salikt darbā par daudz. Teju vai visu, kas ienācis prātā, radies mēģinājumu procesā. Pavisam normāla vēlme censties parādīt sevi kā daudzpusīgu, domājošu, un radošu personību. Vēlme negarlaikot, vēlme būt foršiem, vēlme izdarīt tā, lai būtu iespējas darboties tālāk. Visai smeldzīga ir arī viena no izrādes tēmām – tu dejo (lasi – sirsnīgi un nopietni dari darbu, ko mīli), bet apkārtējie ciniski noskatās un smejas. Jo domā, ka tu jau noteikti joko, izpildot tās visas dīvainās kustības. Jā, jā, laikmetīgajā mākslā gana bieži var nākties strādāt tādos apstākļos. Tas nekas. Galvenais, lai šī situācija nesāk atspoguļot to, kā deja jūtas teātra ietvarā. Lai dejai ir savs ceļš un sava loģika, lai deja nav tāda kā intermēdija vai pauze rūpīgi izplānotās un loģiski motivētās dramaturģiskās virzības ceļā. Es vakar biju ballē un visu vakaru nosēdēju malā, jo nebija nekādas loģikas celties kājās.