2D Deja. Ekskursija – apskatīta video formātā. Recenzija par Sandras Lapiņas izrādi “Ekskursija”

14/02/2021

Kamma Sīgumfelda

Recenzija tapusi projekta “2D Deja” ietvaros. Projektā ārvalstu autori raksta recenzijas par Latvijas dejas izrāžu video ierakstiem. “2D Deja” ir eksperiments, kurā tiek pētīts, kā dejas māksla ir nolasāma ekrāna formātā un kā mūsu dejas mākslinieku darbus uztver autori, kuri par Latvijas deju zina maz vai nezina neko. Recenzijas papildinās tiešsaistes sarunas ar rakstu autoriem un aplūkoto darbu horeogrāfiem. Projekta “2D Deja” galvenais mērķis ir saglabāt un aktivizēt komunikāciju starp dejas kopienām dažādās valstīs, attīstot spēju sarunāties par dejas mākslu, iegūstot skatu no malas un veicinot Latvijas mākslinieku atpazīstamību.  

Kas ir pārdodams un kas var tikt nopirkts? Cilvēki, daba – vai viss ir patērējams? Vai arī ķermenis ir kļuvis par preču vienību un nonācis pārdošanā – un kā ir ar mums, cilvēkiem? Izrāde “Ekskursija” mums uzdod šos būtiskos jautājumus. 

Izrādes sižets varētu tikt raksturots kā mākslas darbu uzpircēju komandējums. Tikko kā tās dalībnieki/izrādes skatītāji iekāpj autobusā, ekskursijas gide pret tiem sāk izturēties kā pret patērētājiem, novērtējot tos atkarībā no viņai samaksāto monētu daudzuma. Gide ir sieviete, kura sev pievērš daudz uzmanības. Tiem, kuri samaksājuši vairāk, tiek ierādītas labākās vietas divstāvīgā autobusa augšējā stāvā, un brauciens var sākties. 

Gide izmanto autobusa telpas noslēgtību, lai iztirzātu savu neizdevušos dzīvi, atskaņotu mūziku un pat nedaudz izrīkotu apkārtējos cilvēkus. 

Pēc apmēram divdesmit piecām minūtēm autobuss apstājas zaļā savvaļas pļavā ar baltiem ziediem. Gide organizē pūli, kas seko viņai piecu minūšu pastaigā. Šajā pašā laukā līdz ceļiem zemē ierakts vīrietis, kurš ir spējīgs šūpoties, bet ne pārvietoties. Viņš ir iesprūdis un atgādina kustīgu skulptūru. Vīrietim mugurā ir tikai miesas krāsas triko, viņš ir kails un vienlaikus nav kails – dabīga figūra, bet tā kā viņa ģenitālijas ir “izdzēstas”, ne reālistiska figūra. Vīrietis lēnām pieskaras sejai, tad paātrinātā tempā noliecas, it kā censtos saplūst ar zemi. Tad, šūpojot izplestās rokas, atgriežas izejas pozīcijā.

Ar īsiem pārgājieniem ekskursanti tiek vesti vēl uz vairākām lauka vietām. Nākamajā pieturā izstādītais objekts ir “kaila”, līdz ceļgaliem zemē ierakta sieviete, kuras mati glīti savākti copē. Viņas kustības ir ātra trīcēšana un kratīšanās, ko nomaina līgana šūpošanās. Sieviete šķiet satraukta un iztraucēta. Viņa košļā zāli un, izdvešot skaņas, to izspļauj. 

Trešajā un ceturtajā pieturā ir izvietotas vēl divas sieviešu skulptūras. Viena no abām smaida tā, it kā par to kāds viņai būtu samaksājis. Baltie pļavas ziedi gar viņas bikini līniju veido viltus kaunuma matus. Viņa ir it kā pazudusi sevī, tajā pašā laikā joprojām klātesoša. Sieviete, atgādinot statuju, iebāž dūri sev mutē un ierok plaukstas zemē. 

Piektā skulptūra ir vīrietis. Atstatus miesaskrāsas triko pār torsu stiepjas violeta līnija, kā šķiet, medicīniskais teips (tas ārstē traumu, ko dejotājs acīmredzot guvis) – vēl viena skulptūra, kas ir dzīva, ievainojama persona. Aizvēris acis, dejotājs lēni šūpojas, atgādinot augu vētrā. 

Pēdējais mākslas darbs ir zemē izrakts caurums. Pirmā doma – tukšums, kurā reiz apglabāta kāda skulptūra/persona. Hei, bet varbūt kāda persona/mākslas darbs varētu no šī cauruma izaugt? Gide pārliecinoši apgalvo, ka tieši šis objekts ir izstādes pērle. 

Kopumā zaļajā pļavā starp baltajiem ziediem novietotās statujas veido jauku un vienkāršu estētiku. 

En route gājienā atpakaļ līdz autobusam ekskursijas dalībniekiem tiek piedāvāts nomazgāt kājas. Neviens no viņiem gan šo pakalpojumu neizmanto. Atgriežoties autobusa salonā, rosīgā gide secina, ka visticamāk neviens no ekskursantiem tāpat nav spējīgs investēt izstādītajos darbos, tādēļ labāk būtu par tiem vienkārši aizmirst. To sakot, viņa pasažieriem piedāvā krāsainu pūderi. Situāciju varētu aprakstīt kā saviesīgu pasākumu vai kādas izstādes atklāšanas “afterpārtiju”. Šajās viesībās māksla ir redzēta un drīz arī aizmirsta, un patlaban notiekošās svinības tās dalībniekiem šķiet daudz interesantākas. 

Sēžot pie sava datora, otrpus jūrai un citā gadalaikā, man jāiztēlojas, kā būtu piedalīties šajā ekskursijā. Bez iespējas sajust smaržas, sauli acīs un maigus vēja glāstus uz ādas.

Manā interpretācijā šī izrāde ir mūsdienu patērētājsabiedrības kritika, kā piemēru izmantojot (vizuālās) mākslas pasauli. Tā ir pasaule, kurai trūkst satura un kura izmanto cilvēkus, to vērtību pielīdzinot preču vienībām. Šī pasaule ir mežonīga savā kapitāla uzkrāšanā un ir gatava iegādāties tukšu, zemē izraktu caurumu, ja kāds to ir nosaucis par mākslu – snobisms, virspusēja eksistence un to “upuri” (gide). 

Vienlaikus lauka vidū izstādītie dabiskie/nedabiskie artefakti/cilvēki izstaro neērtu un dažreiz melanholisku skaistumu, kas izceļ mākslas un cilvēku vērtību. Ķermeņi un maigās kustības saulainā dienā zaļā laukā nudien liek mums piekrist, pat ja ķermeņi ir ierobežoti un fiksēti.

Un tā “Ekskursija” norāda arī uz to, ar ko mēs esam gatavi samierināties – naudas, mākslas, izklaides vārdā. Drūma perspektīva, bet, neskatoties uz to, man joprojām paliek pozitīvs iespaids, ka neatkarīgi ne no kā, ķermenis paliek mīksts, neaizsargāts, spēcīgs un apņēmīgs.

Kammai Sīgumfeldai (Kamma Siegumfeldt) ir dejotājas un horeogrāfes pieredze. Viņai ir bakalaura grāds retorikā un maģistra grāds dejas studijās ar fokusu uz video deju. Kamma periodiski raksta par deju, ir bijusi Kopenhāgenas universitātes ārštata lektore, šobrīd turpat ir ārštata eksaminētāja. Bijusi Ziemeļvalstu un Baltijas dejas sadarbības tīkla keðja vadītāja. Pašlaik Kamma Sīgumfelda strādā Helsingør teātrī (Dānija), kas katru gadu piedāvā ielu teātra festivālu Passage.

Tulkojusi Sigita Vesele.

Recenzija angļu valodā lasāma šeit

Projekts 2D Deja norisinās ar Latvijas Kultūras ministrijas atbalstu. 

Attēls: skats no izrādes “Ekskursija”, Sandras Lapiņas diplomdarba, absolvējot Latvijas Kultūras akadēmijas Laikmetīgās dejas bakalaura programmu 2015. gadā