2010.gada 25. martā ĢIT (pirmizrāde 25. februārī)

Dita EGLĪTE

Vizuāli ļoti pārdomāta (un skaista) izrāde. Silti izgaismota skatītāju zāle un skatuve. Uz tās vairāki kūpoši skursteņi un kūpoša skārda muca. Uz skursteņiem pārmaiņus sēž Katrīna Albuže (zinot izejmateriālu, šķiet, ka viņa varētu būt Meja – savākti mati, godīga kleitiņa). Bet Montu Vanderi psihopātes Margaretes tēlā vel vieglāk iedomāties. Taču horeogrāfe spēlējas ar skatītāja apziņu, jo te neviens nav konkrēts tēls. Un arī izteiktu pāru te nav, kaut formāli ieraudzīt tos, protams, iespējams. Taču sejas nedzīvas, pelēkas, vienam otrā absolūti neieinteresētas.

Asprātīgi tiek staipīta viena stāvlampa, apspēlēti cigāri (arī dejojot), bet košākā epizode ir realitātes šova parodija ar laimes kasti (Dana Lāce un Dainis Grūbe video ierakstā), kas tiek demonstrēts lielā televizora ekrānā, kā arī iesaistot skatītājus. Finālā laimes kasti atkal iznes absolūti laimīgais Kristapa Ceļmalnieka varonis. Taču šoreiz tajā nav cigārs, bet gan, kā sākumā šķiet, kāda brokāta vakarkleita. Viņš kasti tur atvērtu kādas skatītājas priekšā, kas patiesība ir pati horeogrāfe. Viņa sākotnēji tēlo mulsumu, bet tad lēnām noauj zābakus un sāk pārģērbties, atgādinot kaut ko līdzīgu avataram. Atliek prātot, kāds šim avataram sakars ar absolūto laimi…

Izrādes skaņu celiņš: dažādi miksēta mūzika, daudz klusuma paužu, kas ir apbrīnojami piepildītas – zāle seko šim klusumam ļoti uzmanīgi. Bet klusums ir absolūts pretstats Viljamsa kliedzošajai lugai. Interesanta un savdabīga interpretācija ar līdz sīkumam pārdomātu vēstījumu.