2010. gada 16. septembrī Rakstniecības un mūzikas muzejā

Dita EGLĪTE

Izrāde pilna ar pašcitātiem, kas lielākoties veido ironisku komentāru notiekošajam šeit un tagad. Tiek citēti gan senāki iestudējumi, gan tiešā veidā videoekrānā rādīti izrāžu ierakstu fragmenti. Kā arī epizode ar Kompānijas vadītāju Olgu Žitluhinu Krimā. Tā teikt – nekas nav beidzies, nekas nepāriet, nekas nav aizmirsts. Tikpat ironiski izrādē iekomponēti baleta gulbji ar Čaikovska mūziku. Iestudējums apvieno tik daudz dažādas pieredzes, ka noslēgumā izspēlētie/ izdziedātie vārdi „Es zinu, ka mēs vēlreiz satiksimies” (visiem dejotājiem draudzīgā lokā pa klavierēm) pilnīgi noteikti nenozīmē sentimentālu šķiršanos no horeogrāfes Heteres Olsones. Drīzāk tā ir pauzīte radošajā darbā, lai ar iegūto sadarbības pieredzi dotos jaunā projektā.