Dita Eglīte

Anša Rūtentāla Kustību teātra izrāde „Satiksme” skatītāju sevī ievelk tiklīdz tas apsēdies savā vietā.

JRT Mazajā zālē iestudējuma dalībnieki jau intensīvi dzīvo savā „satiksmē” jeb nesatiksmē vēl pirms „oficiālajiem” plkst. 19.iem. Un arī es kā skatītājs tramīgi sēžu, cerot nepazust no „kustoņu” ķermeņu kustību trajektorijām, kas nemitīgi maina virzienus un tempu. Sev par prieku emocionāli kļūstu par izrādes daļu uz visu iestudējuma stundu (ar „kapeikām”). Acīmredzot horeogrāfe Santa Grīnfelde kopā ar Alisi Bergu, Gunu Bīriņu, Audri Ločmeli un Vilni Bīriņu ir tik godīgi meklējuši, pūlējušies, domājuši, radījuši, ka tas nevar nerezonēt arī vērotājā no malas. Turklāt – ļaujot man palikt pašai ar sevi, ar savām pārdomām un emocijām. Paralēli izbaudot „kustoņu” kustību mērķtiecību un kvalitāti, kā arī izrādes kompozīciju un dramatisma caurstrāvoto (pāris momentos arī ironiski asprātīgo) atmosfēru.

Ļoti svarīga loma iestudējuma enerģētikas radīšanā neapšaubāmi ir dažādu noskaņu, žanru, stilu, emociju mūzikas fragmentu kolāžai stilistiski pārdomātā temporitmā, klusuma mirkļus ieskaitot.

Gadījums, kad nerodas jautājumi – kāpēc tieši tā, tieši tagad un vai vispār vajag…

Gadījums, kad tā vien gribas parunāties par to, kur paslēpušās laikmetīgās dejas un kustību teātra trauslās robežas…

Bet varbūt tam visam vairs nav nekādas nozīmes, jo nopietnais iestudējums sniedz smeldzīgi patīkamu gandarījuma sajūtu.

P.S. Gribas domāt, ka Ansis Rūtentāls par šo pēctecību ir ļoti laimīgs…