2011. gada 14. janvārī ĢIT (pirmizrāde)

Dita EGLĪTE

Par agresīvu un zemstrāvās depresīvu izrādi jocīgi teikt „laba”. Taču šis gadījums ir īpašs – arī tāpēc, ka izrādes laikā stāsts atgrūž (instinktīvi), bet pēc tam vēl ilgi nelaiž vaļā labās pēcsajūtas dēļ. Radošā grupa nosaukumā likusi Sāras Keinas vārdu, bet skatītāju provocē domāt par mākslinieku- citādo- nesaprasto- laimīgi nelaimīgo jeb nelaimīgi laimīgo. Un tāds var būt jebkurš no mums. Pie tam „būt nesaprastam” nav mērķis, bet realitāte, ar ko jāsadzīvo. Tomēr, tas, ka izrādē tik organiski „saplūduši” dejotāja un horeogrāfe Kristīne Borodina, aktieris Aigars Apinis un mūziķis Edgars Rubenis, ir patīkams apliecinājums – ka principā SAPRAŠANĀS ir iespējama. Režisors Mārtiņš Eihe jau savā iestudējumā „Brīvība” lieliski prata „sadraudzēt” teātri un deju (kurā citstarp arī pats piedalījās).

Izrādes sākums ar vājprātīgajām idejām par otra spīdzināšanu galu galā noved pie secinājuma, ka labāk lai cilvēks ir dumpīgs nevis vienaldzīgs. Mēs, latvieši, pārsvarā esam vienaldzīgi pret visu. Te arī izskaidrojums, kāpēc Sāras Keinas darbi pie mums nav iestudēti. Tādējādi materiāls bijis labs stimuls neatkarīgajā teātrī radīt savu versiju par Sāras Keinas dzīvi. Ar riebīgiem tekstiem, ekspresīvu plastiku un skaļu mūziku. Un pārsteidzošā kārtā – tas uzrunā dziļi personīgi.