Dita EGLĪTE

Smalka izrāde visos līmeņos.  Pārsteidzoša Armanda Berģa aktiermeistarība – apvienojot Ditas Bēniņas veidotās atkailināti jūtīgās lelles vadību ar intensīvu varoņa iekšējās dzīves pārraidi un organiski izteiksmīgu ķermeni Dmitrija Gaitjukeviča horeogrāfijā. Turklāt šim stāstam Dirty Deal Teatro intīmajā, mazās spēles telpas atmosfērā piešķirts niansēti silts gaismojums (Lauris Johansons) un neuzbāzīgi precīza skaņu partitūra (Gints Zālītis).

Mārča Lāča stundu garajā iestudējumā šķietami nekas nenotiek – nav nekādu triku vai „umkiešu” ierasto jociņu un triku. Tomēr iestudējums ar cilvēka – radītāja – meklētāja stāstu centrā aizķer ar savu nopietni nesasteigto vēlmi atklāt, ko iespējams piedzīvot riskējot, cerot, sapņojot, izdzīvojot, satiekot, pierādot, pakļaujoties… Sākotnēji Armanda Berģa cilvēks ar zīmējumiem uz puskailā auguma un zemstakles biksēs (māksliniece Indra Miklāva) pats nonāk akmens pavadā jeb atkarībā, attiecības mainās – no akmens tiek „izmīcīts” cilvēks, uz pasauli tagad var paskatīties citām acīm, bet līdzko pasaulē ienāk attiecības: radītājs un radījums jeb skolotājs un māceklis, nekur tālu vairs nav arī noliegums, vilšanās uz zaudējums. Un ko tālāk? Šķietami vienkāršā struktūrā filigrāni ieliktie tik būtiskie jautājumi par lietu dabu iestudējumu padara neikdienišķi jaudīgu. Izrādē neizskan ne vārds, vēstījums uzticēts Armanda Berģa augumam, mīmikai, acu skatam, kā arī attiecībām ar tveramiem un netveramiem objektiem (lelli, akmeni, gaismu, mūziku, skatītāju…)

Intas Balodes recenzija par Quo vadis?