1000 zīmes: Otrais

06/04/2013

Dita Eglīte

Grūti tagad iztēloties, kā es Sintijas Siliņas horeogrāfiju “Otrais” uztvertu tad, ja pirms izrādes nebūtu paguvusi izlasīt, ka izrādes stāsts būs par Pirmā un Otrā attiecībām, jo visu izrādes pirmo pusi mani nodarbināja jautājums par to, kurš te ir Pirmais un kurš – Otrais. Mūsu acu priekšā kustībās un krāsu dauzībās nepārprotami Pirmā bija dejotāja Evita Birule, liekot atcerēties nereto laikmetīgās dejas salīdzinājumu ar vizuālo mākslu. Tomēr personīgi man šoreiz kā Pirmais „nolasījās” bundzinieks Artis Orubs, kuru radītā mistiski noslēpumainā skaņu pasaule sevī ievilka, no sevis atgrūda, par sevi lika domāt, pārsteidza, sajūsmināja, lika minēt – no kā šeit un tagad skaņas radās, no kurienes skaņa nāk.  Vai iespējams atbildēt šādā situācijā, kura telpa ir lielāka – tā, kuru apdzīvo dejotājas augums vai tā, kuru piepilda Artis Orubs ar bungošanu, žvadzināšanu, džindžināšanu, drebināšanu, šušināšanu. Turklāt, mūziķis visu laiku palika neredzams.

Šis ir gadījums, kad man būtu gribējies pirms vai pēc izrādes dzirdēt radošās komandas komentārus par to, kāds bijis process – kas ko iniciējis, impulsējis, kas bijis pirmais – vista vai ola jeb ideja par skaņu vai telpu, krāsu vai kustību, kā viss izaudzis līdz šim multimediālajam piedzīvojumam ar minimāliem līdzekļiem.

Izrāde provocēja arī personīgas, psiholoģiski iekrāsotas pārdomas par to, kā mūs ietekmē un izmaina cilvēki, kuru priekšā esam gatavi izritināties kā tepiķīši. Īpaši jau mīlot. I nemanām, ka rokas mums kļuvušas nedzīvi baltas, seja – izspokujusies  melna, bet apģērbs izmircis. Tās ir konkrētas zīmes uz Evitas Birules auguma, bet interpretācija jau mums galvā katram sava.

Komentāri

Komentēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.