Maija Uzula-Petrovska

Kristīnes Vismanes „Noķer mani” tapšanas process šķiet tik jauks, ka rezultāts pat varētu nebūt tik svarīgs: pirmajā projekta izstrādes etapā nodarbības ar bērniem, tālākajā posmā – nodarbības ar šo bērnu vecākiem un izrādes mēģinājumu process. Viela, ar kuru strādāja vecāki, bija viņu pašu bērnu radītais kustību materiāls.

Par to, cik laikmetīgi kustās bērni var lasīt kaut vai pie mums publicētajā Gundijas Zandersonas rakstā „Krist kā bērnam. Paralēles starp dažādiem bērna attīstības posmiem un laikmetīgās dejas stiliem un tehnikām”. Viņa gan raksta par mazuļiem, kamēr „Noķer mani” varoņi un horeogrāfi lielākoties ir sešgadnieki, kuriem aktuālas pavisam citas kustības, tēmas un attiecības. Te mazāk runa par sava ķermeņa un tā vietas pasaulē apzināšanos. Dominē dažādas personības, to spēja vai nespēja sadarboties, gana skaudri parādās tādas tēmas kā vientulība pūlī un cīņa par autoritāti. Līdz ar to izrāde ir negaidīti sociāla. Apstāklis, ka visi acu priekšā redzamie skatuves varoņi ir vecāki, kas vienlaikus iemieso (bet nekādā gadījumā ne tēlo) savus bērnus, ir ļoti intriģējošs. Pirmkārt, ir jūtama absolūta izrādes dejotāju ieinteresētība kustību materiālā, pat tāda kā svinīga vērība un gādība par to (kā nekā caur šo kustību izpildi viņi labāk izzina savus bērnus). Otrkārt, veidojas vairākpakāpju sabiedrības modelis: izrādes pamatā ir bērnu attiecības, kurās vēl bez vēlāk iemācītām normām var labi saskatīt attiecības pieaugušo sabiedrībā, bet tās izpilda pieaugušie, kuri uz dejas grīdas mēģina atjaunot šo bērnu veidoto modeli.

Projekts ir izdevies, ne tikai ļaujot vecākiem caur kustību labāk iepazīt savus bērnus, bet arī rezultātā radot izrādi, kas gan ar tās veidotāju attieksmi, gan sirsnību noķer arī skatītājus.

Foto: Inga Plūme