Dita Eglīte

Par prieku horeogrāfes Elīnas Breices faniem, līdzjutējiem un zinātājiem šonedēļ atkal skatāms viņas iestudējums „Ņem masas acis”. Biju jau zaudējusi ilūzijas, ka būs laime šo izrādi redzēt vēl kādu reizi. Pirmo reiz to skatoties VEFā, biju kā noburta. Kaut kas maģisks, emocionāls un uzrunājošs bija šajā iestudējumā, kura laikā sapratu – šai horeogrāfei turpmāk sekošu ar pastiprinātu interesi. Viņas darbos vērojama tā kvalitāte, kad redzi – dejotāji, iekļaujoties horeogrāfiskajā zīmējumā absolūti piekļaujas arī skatuves stāstam, ne brīdi no tā neizkrītot. Nekas netiek darīts formāli. Arī izmantotie rekvizīti – matracīši, ūdens bļoda, kurpes ir organiski stāsta komponenti nevis paskaidrojošas ilustrācijas.

Seši dejotāji ietērpti tikai pelēkos toņos, tomēr rada tik krāsainu jūtu kokteili. Jūtas un emocijas, kas te tiek izspēlētas, vairāk ir skumju pārdomu iekrāsotas. Par satikšanos un nesatikšanos, par cilvēka mūžīgo vienpatību – ar vai bez savām acīm. Un pilnīgi noteikti katrs te ieraudzīs savu stāstu.

Kad skatījos šo izrādi pirmo reizi, dejotāji bija vēl studenti. Šodien viņi jau ir diplomus ieguvuši mākslinieki. Kaut arī dejotāju sastāvs šīs nedēļas izrādēs ir nedaudz cits, izrādes spriegums nav zaudējis ne matu. Ja nu klāt nācis kāds grams dzīves pieredzes, kas stāstu padara vēl apjomīgāku. Ansamblī, kas veidojas no katra dejotāja individuālā kustību „virpuļa” (ko pierakstu horeogrāfes rokrakstam) es varētu lūkoties stundām. Tā ir intensīva kustība bez milzīga ātruma vai nežēlīga spēka klātbūtnes. Virpulis kā iekšējās pasaules atvērums. Cilvēka spēja atvērties un uzticēties Pasaulei, kaut arī zini, ka vienmēr paliksi viens.

Starp citu, šonedēļ var vēl paspēt noskatīties otru izrādi – rīt plkst. 19:00 Ģertrūdes ielas teātrī.