1000 zīmes: Korpuss

29/04/2015

Dita Jonīte

Gandrīz tukša melnā kārba jeb spēles telpa. Dienasgaismas spuldžu svītru rindas sānos un virs deju grīdas. Pelēka puskrēsla, kuras centrā gaismas fokuss visu izrādes laiku seko dejotājai Elīnai Lutcei. Ir tikai viņa un barokāli apjomīgais, taču apbrīnojami vieglais Kristas Dzudzilo darinātais kostīms. Elīna Lutce piesaista uzmanību jau pirmajās izrādes sekundēs, un notur visu tās laiku – finālā bija liels pārsteigums, ka pagājušas jau teju 40 minūtes. Pārsteidzoši tas ir tāpēc, ka nav nekādu triku, nav galvu reibinošas horeogrāfijas.

Jau izrādes sākumā ir skaidrs, ka šī būs dejotājas saruna ar savu milzīgo kleitu. Ritmiski un uzsvērti elpojot (elpas skaņai ir pastiprinājums caur mikrofoniņu, un tas lielākoties ir vienīgais izrādes “troksnis” jeb izrādes skaņu celiņš). Brīžiem sīksīkām, citkārt – apjomā nedaudz izvērstākām kustībām (kūlenis vai grieziens), horeogrāfe un izpildītāja vienā personā palēnām atbrīvojas no kleitas, korsetes, krinolīna, krekliem utt. To viņa paveic, tikai atsevišķos momentos piepalīdzot ar roku pirkstiem, bet es vēroju un domāju – kā būtu, ja vispār tikai ar elpošanu un ķermeņa kustību vien tiktu galā? Kāpēc tomēr dažbrīd roku pirkstu veiklība tiek izmantota, nevaru atminēt.

Taču stāsts par kleitas novilkšanu ir tikai virsējais slānis – acīm saredzamais stāsts, jo izrāde ir arī fiziski sajūtama. Vērojot Elīnas Lutces iekšējo koncentrēšanos, brīžiem pārņēma sajūta, ka es esmu tā kleita, no kuras viņa pieklājīgi grib tikt vaļā. Sekojot katrai sīkākajai Elīnas Lutces kustībai vai dzirdot straujāku elpu, šķita – finālā, kad viņa būs no tērpa atbrīvojusies, dejotāja aizlidos. Kaut kas līdzīgs gan arī notiek, bet manās emocijās un domās. Monoizrādes finālā dažas minūtes Elīna Lutce stāv pretī skatītājiem un veras kaut kur pāri, it kā fiziskā, taustāmā pasaule viņai neeksistētu.

Elīnas Lutces monoizrāde ir idejiski tīrs, stilistiski un kompozicionāli pārdomāts horeogrāfisks ceļojums cauri telpai un cauri laikam, un cauri kleitai.

Telpa – Rīgas Kongresu nama Jaunā zāle, starp citu, dejai ir lieliska vieta (ja ne betona grīda). Barokālā kleita – katras meitenes sapnis, kas realitātē tomēr var izrādīties murgs. Laiks – mans laiks –, kas pavadīts ar Elīnu Lutci un viņas kleitu, ir viens no maģiskākajiem, kādu šosezon esmu piedzīvojusi laikmetīgajā dejā.

Komentāri

Komentēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.