Dita Eglīte

Pirmais, kas, pieslēdzoties starpdisciplinārā mākslinieciskās izpētes procesa prezentācijai jeb instalācijai, mani sajūsmina kā dejas aprakstnieci, bija ne-dejas mākslinieku absolūti komfortablā iekļaušanās un kustēšanās dejas mākslinieku iesildīšanās posmā. Pieļauju, ka priekšnoteikums tam bijis divu nedēļu kopābūšana – vizuālās, mūzikas un dejas mākslas pārstāvjiem, citam no cita impulsējoties, mācoties, iedvesmojoties. Nav jau nemaz tik vienkārši ne-dejas cilvēkam iet un publikas (un publikas Totaldobžē bija pietiekami daudz!) priekšā tiešā un pārnestā nozīmē staipīties. Taču redzot kaut vai vienu no Totaldobžes redzamākajām sejām Kasparu Lielgalvi uz silti pelēkās dēļu-deju grīdas, intuitīvi vien personīgi pieslēdzos šim pasākumam kā septiņu mākslinieku radošas saprašanās rezultātam.

Skaisti un asprātīgi bija arī mākslinieku grupas veidotie audiovizuālie darbi – ar un bez dejotājiem, ar un bez Rīgas konkrētības, eksperimentējot ar laiku, telpu un uztveres ilūziju. Taču otrs spilgtākais piedzīvojums (aiz iesildīšanās ievada) saistās ar epizodisko „ciemošanos” kādā citā VEF teritorijas ēkā, kurā atrodams skeitparks. Tas diezgan uzskatāmi parādīja, ka mākslinieki tiešām ir pētījuši „lauku”, resp. veikuši lauka pētījumus VEF teritorijā. Vēl otrā dienā acu priekšā ņirb puiši uz skrituļdēļiem, zibenīgi mainot atrašanās vietu tomēr visai ierobežotajā telpā. Bet starp viņiem – dejotāji, kuri gluži kā dzīvnieki briesmu brīžos mēģina palikt nemanāmi, nepatraucēt, neuzskriet kādam virsū, netrāpīties ceļā.

Skatītājs jau var tikai nojaust, ko tieši māksliniekiem devusi šī savstarpējā satikšanās. Bet alūzijas no Rīgā gūtajiem iespaidiem mākslinieciskās izpētes procesā (kā arī no iepazītās Rīgas pilsētvides) nākamajos darbos būs neizbēgamas.