Dita Eglīte

Intas Balodes un „Dejas anatomijas” kopīgi veidotā izrāde-lekcija „Dunkani – dīvaiņi vai pravieši?” vismaz man mierīgu sirdi ļāva konstatēt, ka viņi bijuši pravieši nevis dīvaiņi. Rakstniecības un mūzikas muzejā radīts brīnišķīgs formāts, kā saistošā veidā paceļot vēsturē. Šoreiz – dejas vēsturē un māsas un brāļa Dunkanu biogrāfijās.

Pēc notikuma jau šķiet – kurš gan cits to būtu aicināts darīt, ja ne tieši „Dejas anatomija”. Kut saprotu – primāri DA dalībniekiem svarīga varētu būt kustību izpēte, taču arī šajā gadījumā tas nav liegts. DA meitenes Elīna Breice, Agnese Bordjukova un Monta Vandere izrādes-lekcijas laikā pašas zīmē, Elīna muzicē pie klavierēm un, protams, visas viņas arī mēģina kustēties jeb dejot, sekojot modernās dejas pionieru priekšrakstiem. Kulminācija šīm kustību etīdēm ir Elīnas Breices atveidotais Aisedoras Dunkanes oriģināls „Revolucionārā”. Kaut arī šodienas acīm uz komunismu skatāmies kritiski un ar zināmu skepsi, mazais horeogrāfiskais priekšnesums lieliski pierāda – deja ir pašpietiekams izteiksmes veids. Stāstoša, vēstoša, emocionāla, ar jēgu piepildīta kustība. Mani ļoti uzrunāja izrādes-lekcijas veidotāju radītā intonācija: caur inteliģentu ironiju tomēr pozicionēt nopietnas lietas, kas ir vērtības pašas par sevi, neraugoties uz pretrunīgajiem kontekstiem, sarkanām idejām un feministiskiem izlēcieniem…

Ļoti gudri izrādes-lekcijas veidotājas darījušas, neģērbjoties Dunkanu proponētajās grieķu togās. Ja 20. gadsimta sākumā toga bija loģiska izvēle, pretojoties modes korsešu žņaugiem, tad šodien atliek vien uzvilkt ikdienas drēbes – tunikas, legingus, kas ir laikmetīgās dejas profesionāļu iemīļotākais skatuves tērps. Un, vērojot meitenes šādā apģērbā, citētajos Aisedoras Dunkanes izteikumos vēl vairāk dzirdu mūsdienas. Lekcijas vadītājas Intas Balodes un  DA meiteņu atrastajos un sagatavotajos materiālos izskan tik daudz šodienas laikmetīgajai dejai aktuālu atziņu, ka šķiet – Aisedoras Dunkanes filozofija varbūt tomēr nav līdz galam vēl novērtēta… Paldies Antas Klints zīda lakata fragmentam!

Saistītie raksti:

Inta Balode “Dunkani – parastā un stiprinātā vēsture”

Aija Uzulēna “Dunkane: Ķermenis telpā kā jauna kultūras forma un atjaunotājs”