Dita EGLĪTE

Skatījos otro pirmizrādi. Kopējais iespaids – ļoti mīļa izrāde. Radošajā sastāvā minēti tikai puiši, bet kustība, mūzika un izrādes kompozīcija piepildīta ar vīrišķīgu maigumu.

Draudzīgi siltas, humora pilnas džeku attiecības gan savā starpā, gan savstarpējā mūzikas un dejas komunikācijā, gan dejotāju kontaktā ar grīdu un sienām. Pat vide citādi industriāli nobružātajā Ģertrūdes ielas 101a namā uz 40 minūtēm harmoniski saplūst ar dabu – „silda” gan pa nenoslēgtajiem logiem redzamais pavasara zaļais košums, gan putnu skaļā čivināšana skandās. Ja izrāde tiks spēlēta rudens drēgni tumšajos vakaros, stāsts droši vien būs drusku cits.

Aizkustina arī dzejas klātbūtnes šķietamais neobligātums (Nikita Matvejevs), kas pie reizes ir arī ļoti labs āķis krievvalodīgajai auditorijai. Bet neobligātums tiešām ir tikai šķietams, jo puiša auguma plastika un runāto tekstu ritms arī ir kā deja. Taču starp ievada un beigu dzejām redzamas dejotāju (Valērijs Olehno, Aldis Liepiņš, Antons Tkačenko) augumu vārsmas, kurās mīļi sapinies hip-hops, laikmetīgā deja un aktiermeistarība.