Liene Pavlovska

Steidzoties uz Ģertrūdes ielas teātri, satiku paziņu, un bija patīkami uz izrādi pavisam nejauši steigties ar kādu kopā. Nepiederu dejas mākslas kopienai un lielajā uzgaidāmās telpas, biļešu kases, kafejnīcas un garderobes telpas kombo to jutu. Cilvēki sarunājās, stāvot mazos bariņos, un tos, “kas no malas”, varēja pamanīt uzreiz, īpaši tamdēļ, ka tā bija viena no pirmizrādēm. Bija ne īpaši ērti, tomēr ne nepatīkami. Vēl vairāk – šķita, ka šī nelielā neērtība mani sagatavo izrādei, un jutos, it kā tā sāktos jau uzgaidāmajā telpā. Nepieklājīgi aktīvi pētīju sanākušos un domāju par izrādes nosaukumu “Attālums starp mums”.

Jauna sieviete, tērpusies melnā, atvēra uzgaidāmās telpas durvis un skaļi aicināja apmeklētājus doties uz zāli. Pūlis saplūda garā čūskiņā un virzījās stāvu augstāk. Pievērsu uzmanību tam, kā skatītāji izvēlas sēdvietas. Šis process bija samērā intensīvs un tie, kas bija ieradušies ar kādu kopā, skaļi čukstot, apspriedās, kura būs labākā vieta. Izrādes autore, horeogrāfe un izpildītāja Jana Jacuka un dejotājs Marģers Vanags atradās zālē un pustumsā stāvēja viens otram pretim uz baltas deju grīdas-sienas-telpas. Viņi bija kā dzīva skulptūra, kurai skatītāji pievērsa lielāku uzmanību nekā sēdvietas izvēlei vien tad, kad jau bija ērti iekārtojušies. Atradu vietu krēsla atstatumā no sievietes, kas arī uz izrādi bija ieradusies viena. Viņa, savukārt, bija krēsla attālumā līdz citiem apmeklētājiem. Paralēli jau uzreiz piedzīvoju sevis pašas radītu vilšanos. Lai gan biju izlasījusi izrādes aprakstu, biju iztēlojusies, ka tā ir par attālumu starp mums, kur “mēs” var būt arī ne ar iekāri vai romantiskām jūtām saistīti. Dejotāji ar uzspēlēti liegu sejas izteiksmi vērās viens otrā. Un no šī skatiena un dejotāju pozas lasīju, ka izrāde būs par romantiskās jūtās balstītām partnerattiecībām.

Aprakstā minēts, ka autore bieži strādā ar tekstu, tomēr šajā izrādē galvenais medijs ir ķermenis. Subjektīvajā veidā, kādā izrādi piedzīvoju es, ķermeņi uz skatuves bija pārsteidzoši verbāli. Es gribētu attālināties no vārdiem un metaforām, ko kustība manā prātā ģenerēja, tomēr izrādi pieredzēju lielākoties kā naratīvā balstītu.

Šķiet, Janas Jacukas uzstādījumā izrāde apzināti tika sākta jau brīdī, kad skatītāji ieradās spēles telpā. Brīdī, kad skatītāji iekārtojās sēdvietās, spēcīgi jutu attālumu starp sevi un māksliniekiem, tas raisīja patīkami daudz pārdomu. Sākoties aktīvajai izrādes daļai, baltā darbības zona tika izgaismota un atklājās, ka abi dejotāji ir šķietami savienoti smalkiem diegiem. Viņi lēni pagrieza pret skatītājiem otru sejas pusi, kurā makšķeraukla dziļi iespiedusies ādā, deformējot sejas pantus. Bija vēlme viņus pētīt, bet nedaudz arī gribējās novērsties. Jo ilgāk pētīju, jo vairāk šķita, ka šeit man stāsta par metaforisko “neglītumu”, kas atklājas tuvās attiecībās. Uzspēlēti liegais skatiens, dejotājiem pagriežoties pret skatītāju, krasi izmainījās. Izrāde sākās ar skatiena horeogrāfiju. Jutos neērti, ka iekšējās pasaules “salauztais vai šķietami neglītais” tiek atklāts caur ķermeņa apzinātu deformāciju. Ķermeņi ir dažādi un skaisti, lai gan ne vienmēr ietilpst sabiedrības masas uzspiestajā idejā par normālību, un ķermeņa deformācijas izmantojums šādā kontekstā mani satrauc. Iespējams, šis ir dziļi subjektīvs lasījums, tomēr, turpinoties izrādei, ar fiziskiem paņēmieniem radītas metaforas un idiomas, manuprāt, atklājās vairākkārt. “Pazaudēt galvu”, “noreibis no attiecībām”, “dzīvniecisks”, “smalkiem diegiem saistīts”, “norauties no ķēdes” – ir tikai dažas no tām. Reizēm šie fiziski tekstuālie paņēmieni strādāja ļoti veiksmīgi, reizēm šķita, ka metaforu izmantojums ir pārāk tiešs un stereotipisks.

Izrādei ir cikliska struktūra – katru izrādes etapu noslēdza aina, kurā Marģers Vanags grieza Janu Jacuku pa apli. Izrādes aprakstos minētais “sajūtu karuselis”, iespējams, ir atsauce tieši uz šo darbību. Kad piedzīvoju šo ainu pirmoreiz, dejotāja burtiski lidoja griezienā, dejoja gaisā. Marģera Vanaga balstīta un griezta, viņa gaisā ieņēma pozas, viegli saliecot gurnus, izstiepjot pēdas. Izrādes turpinājumā griešanās aina atkārtojās fiziski arvien izaicinošāk, intensīvāk, smagāk. Pēdējās cilpas noslēgumā jutu patiesu satraukumu, jo šķita, ka dejotāja kājas sapīsies izpluinītajā scenogrāfijas elementā un abi kritīs. Izrādes apraksts kombinācijā ar tās struktūru lika domāt, ka arī pati izrādes uzbūve kalpo kā viena no metaforām.

Dejotāja vīrieša tēls izrādes ietvaros bieži funkcionēja kā balsta objekts, gan pārnestā nozīmē, gan tiešā veidā. Sievietes objektivizācija mākslas darbu ietvaros diemžēl joprojām notiek pārāk bieži. Nereti skatītājs to pat nepamana. Jana Jacuka spērusi drosmīgu soli, uzsverot un izaicinot šo aspektu. Izrāde ir par sievietes perspektīvu, par autores perspektīvu. Bieži tā šķiet kā solo izrāde, nevis duets. Dejotāja aizsāk darbību, dejotājs to turpina. Dejotāja darbībā atdod sevi visu, dejotāja kustības ir mierīgākas. Lai gan šāds uzstādījums, ja tas veidots kā apzināts reverss performatīvajā mākslā tik bieži sastopamajām seksistiskajām struktūrām, man šķiet saistošs, tas sevī iemieso arī problemātisku šķautni. No vienas puses, vīrieša objektivizācija šajā mākslas darbā ir konceptuāli interesanta, no otras – dažviet tā nivelējas līdz Ievas un Ādama sižetam, kur sieviete “provocē”. Šis aspekts, savukārt, reprezentē diskriminējošu patriarhālās sabiedrības pieņēmumu, kurā sieviete tiek skatīta kā emocionāla, histēriska, bet vīrietis kā racionāls, mierīgs, pavedināms.

Esteres Betijas Grāveres veidotie kostīmi sākotnēji šķita abiem partneriem līdzīgi – gaumīgi, mierīgos toņos. Bikses abiem bija brīvi krītoša piegriezuma (Janai zvanveida, bet Marģeram – taisnas). Jana Jacuka bija tērpta īsā, apspīlētā topiņā. Marģers Vanags – brīvi krītošā T-kreklā. Pirmajā acu uzmetienā šķietami līdzvērtīgais apģērbts, tomēr skaidri iezīmēja dzimtē stereotipiski balstītus siluetus – sievišķo un vīrišķo. Var teikt, ka dejotājiem ir laikmetīgs “sievietes” un “vīrieša” kostīms. Skatoties izrādi, brīžiem iztēlojos kā būtu, ja kostīmi būtu daudznozīmīgāki vai ja abi dejotāji būtu tērpti īsajos topiņos, vai brīvi krītošajos tērpos, un vai tas mainītu to, kā uztveru izrādi, verot stāstu plašāk.

Mans iekšējais, trenētais estēts, kas ieguvis klasisku Latvijas scenogrāfijas skolas izglītību, priecājās par gaumīgajiem toņiem, gaismēnu spēlēm, saskaņoto telpu un kostīmiem. Neskatoties uz to, katru reizi, kad scenogrāfiskais pienesums izgāja ārpus šī kārtīgā un paredzamā rāmja, jutu, ka kļuvis aizraujošāk un es kā skatītāja aiz intereses esmu saliekusies uz priekšu. Esteres Betijas Grāveres scenogrāfijai ir potenciāls iet tālāk par estētiskām kvalitātēm. Visspēcīgāk tas atklājās, kad dejotāji zem plēves “mājiņas” jeb “pumpiņas” kļuva par savā starpā saplūstošām krāsām. Šīs ainas scenogrāfija man atgādināja hiperbolizētu burbuļplēves posmiņu un prieku, kas rodas, to spridzinot. Iespaids vēl palielinājās, kad Jana Jacuka, spēlējoties ar scenogrāfisko elementu, radīja plēves burbuļa pārsprāgšanas skaņu. Šī aina izrādē ienesa rotaļīgumu, humoru un vieglumu. Šķita, lai gan attālumi mēdz būt smagi un skumji, tie var būt arī priecīgi un atvieglojoši. Aina gan noslēdzās dramatiski – plēvi sapluinot.

Augstāko līdzpārdzīvojumu sasniedzu brīžos, kad dejotāju kustība meditatīvi atkārtojās, ejot tālāk un tālāk no iespējas tai uzspiest kādu stāstījumu. Janas Jacukas horeogrāfija reizumis spēja mani iesūkt meditatīvā stāvoklī, kad, vērojot deju, domas plūda dziļi un negaidīti. Brīžiem horeogrāfija bija hipnotizējoša.

Izrāde noturēja uzmanību, dažkārt liekot satraukumā elpot straujāk – sevišķi brīžos, kad abi dejotāji kustībā gāja līdz spēku izsīkumam. Izrādes noslēgumā dejotāji bija sapinušies makšķerauklā un ļāva ķermeņiem atliekties uz aizmuguri, balansējot un auklai asi iespiežoties ķermenī. Intelektuālo līdzpārdzīvojumu nomainīja satraukums par aktieru ķermeni. Izrādes izskaņā jutu, ka vēlos, lai tā beidzas, lai dejotāji var atpūsties un netraumē sevi. To nolasīju kā meistarīgu horeogrāfes gājienu, atklājot stāstījumu, kā arī kā vienu no, manuprāt, veiksmīgākajām metaforiskajām darbībām izrādes gaitā.

Esteres Betijas Grāveres veidotais plakāts sabalsojas ar Janas Jacukas horeogrāfijā izmantotajām skatienu partitūrām. Līdzīgi kā kustības atkārtojums plakāts, tajā veroties ilgāk, kļūst meditatīvs, un nelielie attēli saplūst vienā. “Attālums starp mums” brīžiem ļāva pazaudēties uz skatuves notiekošajā un veda mani dziļāk pašas domās un atmiņās. Brīžos, kad šķita, ka uzminu, ko man stāsta, izrāde šķita didaktiska. Bet varbūt tas ir horeogrāfes triks – ļaut man domāt, ka tik skaidri esmu nolasījusi sižetu. Iespējams, man blakus, krēsla atstatumā, sēdošajai sievietei šis stāsts un izrādes sajūta bija pavisam cita.

Attēls: skats no izrādes, foto Estere Betija Grāvere.