Sabīne Sila*

Šī gada 5. augustā jau divdesmit trešo reizi norisinājās Starptautiskais baleta festivāls “Baleta zvaigznes Jūrmalā”. Šis pasākums skatītājam piedāvā iespēju iepazīties ar baleta izrāžu un Latvijas Nacionālā baleta aktuālāko iestudējumu demoversijām jeb fragmentiem, kā arī baudīt vairāku Latvijā un ārzemēs darbojošos slavenu horeogrāfu veikumu. Šogad Dzintaru koncertzālē skatītāji varēja vērot viesus no Berlīnes, Polijas, Hannoveres, kā arī Latvijas Nacionālā baleta dejotājus.

Skanot Jāzepa Vītola svītai “Dārgakmeņi”, koncerta pirmo daļu atklāja Izabellas Monastirskas-Urtānes horeogrāfija “Heksagons” Rīgas Baleta skolas audzēkņu un šīgada absolvenšu izpildījumā. Lai gan Izabella tikai nesen pabeigusi studijas Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Horeogrāfijas katedrā, skatītāji viņas darbu varēja vērot jau otro reizi. Viņas horeogrāfiskā valoda šķiet estētiski pievilcīga un klasiskās dejas žanram piemērota, turpretim gan tehniskais, gan mākslinieciskais kustību izpildījums dažbrīd nesaskanēja ar horeogrāfiskās manieres cildenumu, tādēļ nebija saprotama šāda dejotāju sastāva izvēle. 

Turpinājumā skatītājiem tika piedāvāts Polijas Nacionālā baleta vadošo solistu Patrika Valčaka (Patryk Walczak) un Činaras Alizades (Chinara Alizade) izpildītais pas de deux no Pētera Čaikovska baleta “Apburtā princese” Mariusa Petipā horeogrāfijā. Abi dejotāji apveltīti ar klasiskā baleta tehnikas izpildījumam nepieciešamajām fiziskajām dotībām, tomēr ar tām šoreiz nepietika, un pas de deux nevarētu vērtēt kā veiksmīgu vairāku aspektu – dueta mijiedarbības neesamības, izpildījuma rakstura neatbilstības (brīžiem izskatījās, ka solisti gatavojuši katrs savu pas de deux no dažādiem baletiem) un kustību tehniskā izpildījuma paviršuma – dēļ. 

Kā kvalitatīvi atšķirīgus vēlos atzīmēt Hannoveres Valsts baleta dejotājus, kas skatītājus priecēja ar savu dalību trīs horeogrāfijās. Iejūtoties divos Marko Gekes darbos – “Es atradu lapsu” un pasaulslavenajai vācu dejotājai un horeogrāfei Pīnai Baušai veltītajā darbā “Zīdaiņa gars” –, koncerta pirmajā daļā sevi kā ievērojami prasmīgus soloizpildītājus pierādīja Mauruss Gotjē (Maurus Gauthier) un it īpaši Sandra Burdē (Sandra Bourdais). Lai gan abu solistu kustību tehniskā izpildījuma precizitāte jeb Marko Gekes horeogrāfiskā rokraksta slavējams atspoguļojums apbūra lielāko daļu skatītāju, zālē bija jūtama neprasme notiekošo uztvert un saprast, kas lika secināt, ka daudzi vēl nav gatavi “nolasīt” tik izteikti laikmetīga horeogrāfa rokrakstu. 

Starptautiskā festivāla ietvaros kā horeogrāfe izpaudās arī Latvijas Nacionālā baleta soliste Annija Kopštāle, kura skatītāju vērtējumam piedāvāja neoklasisku darbu ar nosaukumu “Vairs nē”. Saprotams, ka viņas izpildīto kustību virtuozitāte neatstāj vienaldzīgu, tomēr Annijas deja izskatījās drīzāk pēc sāncensības, jo tā veidota, pārblīvēti izmantojot dažādus lēcienus un griezienus, piemēram, grand pas de chat vai pirouette. Manuprāt, šādi kompozīcijas “sajukumi” bieži vien rodas brīdī, kad horeogrāfiju izpilda pats, notiekošo objektīvi jeb no malas novērtēt nespējīgs autors. 

Berlīnes Valsts baleta solisti Evelīna Godunova un Dinu Tamazlakaru (Dinu Tamazlacaru) iepazīstināja skatītājus ar Aleksandra Abdukarimova (Alexander Abdukarimov) iestudējumu. Pēc šī numura izskaņas sēdēju nelielā neizpratnē, jo šī horeogrāfija un izpildījums neraisīja manī nekādas emocijas – pilnīgs tukšums.

Kā otru numuru Polijas Nacionālā baleta vadošie solisti piedāvāja neoklasisko “Mūsu meklējumu gals”. Uzreiz gribētos teikt, ka tik lielā mērā, cik nesaprotams bija “Apburtās princeses” pas de deux izpildījums, tik saprotams un veiksmīgs tas bija Džanni Melfi (Gianni Melfi) horeogrāfijā. Dejojumā varēja just savstarpēju mijiedarbību un brīvību, kas diemžēl bija retums šī vakara duetos. 

Koncerta pirmās daļas noslēgumā vērojām fragmentus no baleta “Carmina Burana” Edvarda Kluga horeogrāfijā, kurus izpildīja septiņi Latvijas Nacionālā baleta dejotāji. Te negaidīti, bet patīkami pārsteidza piecu vīriešu fragments. Liekas, to varētu skatīties un uztvert kā pašvērtīgu numuru arī bez izrādes konteksta. 

Ar pasaulslaveno dižgaru Žana Koralli, Žila Pero un Mariusa Petipā veidoto pas de deux no Ādolfa Adāna romantiskā baleta “Žizele” koncerta otro daļu ievadīja Latvijas Nacionālā baleta dejotāja Ivanna Sulima un solists Dariuss Florians Katana, kurš, starp citu, jaunajā sezonā debitēs prinča Alberta lomā. Lai gan Ivannu vērtēju kā labu klasiskās dejas žanra izpildītāju, tomēr šoreiz, vērojot pas de deux, varēja manīt emociju neatbilstību Žizeles raksturojumam, partnerības neesamību un “robus” muzikalitātē. Turpretim Dariuss nemainīgi “mirdzēja” savā kustību tehniskajā izpildījumā, ko paspilgtināja prasme ne tikai izjust, bet arī sniegt skatītājam attiecīgā tēla raksturojumu un emocionālo stāvokli. 

Elzas Leimanes horeogrāfija “Hromosoma”, kuru izpildīja pati autore un Antons Freimans, likās izdevusies, jo horeogrāfes rokraksts harmoniski saskanēja ar Antona Freimana plastiskumu un abi dejotāji ikkatrā kustībā papildināja viens otru. Horeogrāfijai atbilstošā atmosfērā skatītāju nebeidzami ievirzīja Kaspara Kurdeko mūzika.

Neizmērojami labu iespaidu un augstu atzinību pelnījusi Latvijas Nacionālā baleta dejotājas Justīnas Teličenas dejotā “Nikijas lūgšana” no Ludviga Minkusa baleta “Bajadēra”. Vienmēr šķitis, ka izpildītājam dejot un skatītājam uztvert visgrūtāk ir tās variācijas vai fragmentus, kas “izrauti” no baletiem. Bet šoreiz Justīna spēja izdejot variāciju tik pārliecinoši, gaumīgi un estētiski, ka, šķiet, ne man, ne skatītājiem neradās jautājumi. 

Turpretim, lai gan festivāla mākslinieciskais vadītājs Aivars Leimanis iepazīstināja skatītājus ar nelielu libreta “izrāvumu”, duets no Kšištofa Pastora baleta “Drakula” Annijas Kopštāles un Dariusa Floriana Katanas izpildījumā raisīja pretrunīgas emocijas, un atkal radās iespaids, ka varbūt tomēr ne visus fragmentus, it īpaši neparastā sižetā balstītus, vajadzētu demonstrēt atsevišķi no pilnvērtīga horeogrāfijas darba. 

Koncerta kulmināciju ievadīja Berlīnes Valsts baleta solistu Evelīnas Godunovas un Dinu Tamazlakaru izpildītais pas de deux no Rikardo Drigo (Riccardo Drigo) baleta “Esmeralda” Mariusa Petipā horeogrāfijā.  Šis duets tiek dejots reti, bet Latvijā izpildīts pirmo reizi. Pas de deux bija klasiskā baleta žanra prasībām atbilstošs, to raksturoja solistu precīzais dejojums, virtuozitātes nepārspīlētība un mākslinieciskā izpildījuma atbilstība. Brīdi aizdomājos, ka vēlos redzēt tieši šādu kustību tehnisko izpildījumu, kurā man nav jāvērš uzmanība uz “sarautām” četrkāršajām vai pieckāršajām pirouette, ko paspilgtina “līdz ausīm uzrauti” pleci. 

Koncerta kulminācijas augstāko punktu iezīmēja Sandras Burdē un Maurusa Gotjē izpildītā Marko Gekes horeogrāfija “Mīļākais”, kas sastāvēja no tehniski spēcīga un “tīra” horeogrāfa uzstādīto uzdevumu izpildījuma, kā arī harmoniskas un izjustas pāra mijiedarbības. 

Protams, koncerta noslēgumā skatītāji sagaidīja ik gadu nemainīgo grand finale, kas publiku gribot vai negribot vienmēr atstāj uz pozitīvi pacilātu emociju viļņa. 

“Baleta zvaigznes Jūrmalā” skatītājiem sniedz vērtīgu iespēju iepazīt spējīgus un pieredzējušus baletdejotājus, kā arī ielūkoties klasiskās dejas žanra pasaules aktualitātēs. Laikā, kad baletdejotāju ķermeņi vēl bauda pēdējās vasaras nedēļas, festivāla mākslinieciskajam vadītājam Aivaram Leimanim un, protams, šajā gadā arī festivāla projekta vadītājai Diānai Annai Ritenbergai, sapulcējot mūsu un ārzemju zvaigznes, izdevies izdarīt gandrīz neiespējamo. 

Foto autors: Pauls Zvirbulis

*Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas 4.kursa studente.