Daina Šteinerte-Kalniņa

Esmu māksliniece, mākslas pedagoģe, performances un deja ir mans dzīvesveids. Esmu multimediāla māksliniece, dizainere un scenogrāfe, un pašlaik mans pamatdarbs ir dronu šovu horeogrāfiju veidošana (3D animācija). Veidojot animācijas, pašas kustīgums un kustību pieredze ir priekšrocība.

Mana dejas pieredze ietver dažādas pieredzes, tās neatkarīgi savā nodabā miksējot, uzsūcot visu, kas nāk man pretī. Jebkādai kustībai ir dejas, performances, animācijas potenciāls, it viss ir materiāls un iedvesma. Ja man jautā, ko es dejoju – laikmetīgo deju, buto, kontaktimprovizāciju, Argentīnas tango un tehno, kaut ko grūti identificējamu, autentisku, neierāmējamu. Manu.

 Mani vada motivācija dejas placī iesaistīt pēc iespējas vairāk cilvēku, parādīt, ka nav nepieciešamas nekādas apreibinošas vielas, lai brīvi justos un dejotu, un ka katram ir savs unikāls kustēšanās skaistums, kā arī iespēja izlādēt emocijas, sakārtot savu emocionālo un mentālo pasauli. Tā vienmēr bijusi mana meditācija. Kad veikoju, snovoju, arī staigājot pa slackline lentu, es to visu uztveru kā deju, es kustos un manī skan ritms, mani vada kustības plūsma.  Pagājušajā vasarā kopā ar improvizētas mūzikas un dzejas projektu “Plūsma” performēju pāris festivālos un pašas organizētā izstādes atklāšanā Lastādijas radošajā kvartālā. Tagad meklēju, kur piedalīties tālāk, un tāpēc atsāku staigāt pa meistarklasēm.

 Manā dejā lielu ietekmi ir atstājušas zināšanas un prasmes, kuras ieguvu pie Simonas Orinskas buto performanču kursā. Tobrīd studējot scenogrāfiju, piedalījos kursabiedrenes dejas izrādē “Intervija ar Frānsisu Bēkonu”. Tikmēr pati savam maģistra darbam – scenogrāfijas konceptam laikmetīgās dejas izrādei – kā pamata metaforu ņēmu slackline lentu.

Mana satikšanās ar vogue dejas kultūru

Pirms pasākuma “PURR Vol. 2” ar vogue deju iepriekš nebiju saskārusies, bet tās elementus atpazinu no citiem kontekstiem. Kā izrādījās, arī šī deja tik tiešām smelta no ne-dejas situācijām, attīstīta no modes modeļu kustībām, bet ne tikai. Tikai vēlāk pēc pasākuma kārtīgāk papētīju tās vēsturi, apskatīju YouTube video, kas šajā jomā notiek pasaulē, un attiecīgi sāku atpazīt pazīmes Instagramreels (dažu minūšu video, kas garāks par parasto dažu sekunžu story). 

Protams, pats vogue nosaukums vēsta par tā saistību ar modes pasauli, vismaz liek manīt par tērpu nozīmīgumu. Bija interesanti vērot vogue, par to neko nezinot. Deja attīstījusies 1970. gados afroamerikāņu un Latīņamerikas geju un transpersonu/ kvīru subkultūras mājas ballītēs. Jāpiebilst, ka pasākums “PURR Vol. 2” tomēr bija vairāk par pašu dejas virzienu, taču konteksts izskaidro dažus vērojumus par ļaudīm un par  šīs dejas kustībām. Te būtu jāmin, ka jau iepiekš biju nedaudz saskārusies arī ar drag queen kultūru.

Ko es redzēju? Pasākums bija sadalīts pa kategorijām, un jau pirmās divas –modeļu gaitas kustību, ejot pa mēli, atdarināšana, pārspīlēšana – nepārprotami apstiprināja, ka arī pašas vogue dejas pamati smelti no iešanas pa mēli un citiem ar modes šoviem saistītiem pasākumiem. Taisnu muguru, viegli ceļos iesēžoties, soli pie soļa līnijā liekot, ar rokām un kājām spēlējoties ar līdzsvaru. Kas to būtu domājis, ka tas tik ļoti atgādina arī iešanu pa slackline lentu, jo īpaši European runway kategorijā! 

 Vērojot dejotājus, sajūtas bija interesantas. No modes pasaules ilgu laiku, visus savus pusaudža gadus, esmu apzināti izvairījusies, un man bija pat tāds posms, kad speciāli ģērbos pēc iespējas ārpus jebkādām ierastajām modes tendencēm, obligāti bija jābūt no name. Pati to toreiz dēvēju par “Dada”, jo tas bija mans protests. Šobrīd daudz līdzības redzu šajos jauniešos, tikai tagad vaibs ir tāds glamūrīgāks un estētiski pievilcīgāks. 

Tikai vēlāk aptvēru – paradoksāli, bet tieši tāpēc varbūt vogue dejai biju pat tuvāk nekā toreiz domāju.  

Neko daudz nezināju par to, kas gaidāms, kas ir voguing un kas ir purr. Domāju – aiziešu, tad jau redzēšu. Es mēdzu ļaut sevi pārsteigt, ļauties nezināmajam, un izdevās. 

Par vogue deju meistarklasēm un “PURR Vol. 2” pasākumu uzzināju no draugu draugiem, kuri atsūtīja reel instagramā, aicinot piedalīties. Man divreiz nav jāsaka, es kā reiz gribēju aktivizēt sevi šajā virzienā, sen nebija būts uz dejas meistarklasēm. 

Zināju adresi un cikos jābūt, dreskods – “Leather”. Man bija ādas bikses, un nosmējos, ka katram sava āda jau vienmēr līdzi. Tiku iekšā ar nokavēšanos un bez skaidras naudas. Par skaidru naudu gan es biju informēta, bet steigā nepaguvu izņemt. Ienākot uz mani lielām acīm skatās, atkal domāju, ka tomēr nav pareizā vieta. Pēc neveiklas minstināšanās man atbild, ka pasākums tikai pēc divām stundām. Es prasu – bet vai tad nav meistarklašus? Tomēr esot. Saprotot, ka te visiem viss liekas pašsaprotami, paskaidroju, ka es te esmu pirmo reizi un ka man par šo pasākumu izstāstīja paziņa, sakot, ka var nākt visi. Puisis pasmaidīja un kļuva laipnāks. Atvainojos arī par skaidras naudas neesamību, un izdevās sarunāt, ka to pēc meistarklasēm nokārtošu. Aši devos pārģērbties un ielecu meistarklasē tieši pēc tās iesildīšanās daļas. Viss bija sācies laicīgi un ritēja raiti uz priekšu, nekādas čammāšanās – hop, hop, hop!

Abās meistarklasēs kombināciju mācīšanās atgādināja redzēto Tik Tok vai Instagram – tāda mācīšanās pēc piemēriem, kustību iekalšana, tikai klātienē bija vairāk atkārtojumu un temps tika pamazām kāpināts. Raitā ritmā, tikpat kā bez ievada, ar minimālu iesildīšanos, katrai nodarbībai nebija atvēlēts daudz laika. Stunda ar visām pauzēm uz katru meistarklasi man liekas maz. Bija sajūta, ka tas tomēr ir tāds iekšējs pasākums, “mēs zinām, pēc kā mēs nākam”. Esmu pieradusi, ka parasti iet pa mazākām figūrām, vairāk caur principiem, nevis jau tik gatavām horeogrāfijām, dodot vairāk telpas improvizācijai nekā kustību precīzam atkārtojumam, un ka ir kādi pielāgojumi atkarībā no grupiņas. Šis likās vairāk pēc principa – dalos ar savu foršo kustību, kuru māku. Šis bija pavisam citādi, nekā man ierasts, bet tieši tāpēc noderīgi, jo trenē ķermeņa atmiņu un reakciju. Arī pašai roku precizitāte ir vājāka vieta, un bija vērtīgi to vingrināt. 

Es atceros pēc būtības un esmu pieradusi meklēt vairāk sevī, vairāk improvizācijā balstīti, lēnāk, meditatīvāk, tāpēc šīs meistarklases bija ļoti izaicinošas un interesantas. 

Diezgan intensīvi, tādā steidzīgā noskaņā arī pagāja viss pasākums, lielāka pauze bija vien pirms paša “PURR Vol. 2” vakara pasākuma.

 Jau sākumā jutos nedaudz kā citplanētiete – ne savā ādā. Izskatījās, ka visi visus pazīst, bet es nevienu. Visi bija informēti, gatavojās savam iznācienam un izmēģināja kombinācijas. 

Meistarklase pie Bagiras – “Hands performance“

Telpā bija meistarklases vadītāja Bagira (kā programmiņā rakstīts) un vēl divas meitenes. Sarunas valoda – latviešu. 

Man pievienojoties, bija jau otrā kustība, cītīgi to atkārtoju. Pēc tās vadītāja atkārtoja arī pirmo, un tikai tad gājām tālāk. Citādi viss turpinājās, soli pa solim ejot cauri horeogrāfijai, kas iecerēta. Bagira bija laipna, cītīgi sekoja, kā katram iet, un atkārtoja vēl kādu reizi, ja tas bija nepieciešams.

Viss ritēja labi, līdz tika ieslēgta mūzika, pie kuras deja paredzēta, un es sapratu, ka temps ir diezgan ātrs, bet ritms – atšķirīgs, nekā tika skaitīts līdzi. Nebija nolasījies, kuras kustības būs ātras un kuras lēnas. Nevienai no mums viegli negāja, bet mēģinājām atkārtot, un vietām pat sanāca. Bija izaicinoši, un kustības – skaistas. Atkārtot gan laikam daudz nevarēšu. Vēlāk sapratu, ka šai dejai vispār ir raksturīgas ļoti ātras roku kustības.

Meistarklase pie Ivo – “Arms control”

Uz šo meistarklasi jau bija daudz vairāk cilvēku, un arī šeit izskatījās, ka visi jau zināja Ivo. Ivo krietni labāk pārvaldīja pašu meistarklases vadīšanu. Katrā ziņā viņā bija jūtama pārliecība, viņš ar acīm labi sekoja, kā katram iet, trāpīgi komentēja un atkārtoja uzreiz to, kas piekliboja. 

Sākumā bija īsa roku iesildīšana. Ivo izstāstīja, cik tas svarīgi. Arī šajā meistarklasē bija sagatavota konkrēta kustību virkne pie konkrētas mūzikas, kam tika iets metodiski cauri. Lēnām, bet kāpinot tempu. Šoreiz skaitīšana bija precīza, proporcionāli tam, kā tika kāpināta. Beigās visi tika sadalīti divās grupiņās, lai cits uz citu varētu paskatīties, un tas tika arī iefilmēts. Šajā brīdī gan es sajutos ļoti neērti, neesmu pieradusi, ka man no grupas sanāk vissliktāk, bet tas ir vērtīgi, trenējot empātiju. 

Vakara pasākums “PURR”

Pēc otrās meistarklases aši pārģērbos un devos pēc solītās skaidrās naudas, un, kad biju atpakaļ, telpas jau bija diezgan pilnas un rosīgas. Es vēl joprojām nesapratu, ko gaidīt, bet cilvēki apkārt ļoti skaidri zināja un mērķtiecīgi gatavoja savu iznācienu un apsprieda tērpus, kas bija iespaidīgi, pēc dreskoda. Es pat sajutos neērti par to, ka mans tērps ir tik vienkāršs. 

 Brīdi vēlāk, kad izdevās parunāt ar pāris jauniešiem, sajutos nedaudz labāk. Sapratu, ka katrs gatavo iznācienu savai kategorijai. Instagram postā kategorijas bija uzskaitītas. Man jautāja, kurai es piederu, un pat izteica minējumu, kas mani pārsteidza, jo nevienā brīdī nebiju īsti paguvusi pakustēties sev raksturīgā veidā… Man nebija ne jausmas, kā katra no kategorijām izpaužas. To saprotot, meitenes noteica, ka viss kārtībā, tad jau es pati vēlāk redzēšot. Izteica vien šaubas, vai te atradīšoties kāds no “New way” kategorijas, tādu viņiem esot maz. Bet bija.

Sapratu, ka tas būs tāds kā atvērtais batls jeb sacensība, kurā dejotājs sacenšas pret dejotāju, īpaši pievēršot uzmanību atbilstībai konkrētajai vogue dejas kategorijai/stilam/virzienam. Visi sasēdās pa perimetru zālei uz soliem, vienā galā – tiesnese –(šo personu biju kaut kur redzējusi, viņa acīmredzami bija zināma un cienīta apkārtējo vidū). Vienā pusē pa vidu – Ivo ar telefonu, kuru sauca par DJ, un ar mikrofonu rokās. Sarunu valoda – angļu. Ivo teica īsus ievadvārdus par pasākumu un tā kārtību, paredzamajām kategorijām un repoja, kā vēlāk noskaidroju, šai dejas kultūrai raksturīgā veidā. Necenzēta leksika vijās ar mīlināmiem, neartikulētiem un žargona vārdiem. ĻOTI neparasti, pie tā man bija jāpierod.

Sākumā tika piedāvāta solo iznācienu iespēja, un, ja kāds kavējās, sākās laika atskaite, kas dzina uz priekšu tempu un pasākumu padarīja vēl jo dinamiskāku un spraigāku. Bez pauzes tālāk tika pieteiktas kategorijas cita aiz citas, un kurš vēlējās, varēja iet un sākt savu performanci, tādā veidā piesakot savu dalību attiecīgajā kategorijā. Īss iznāciens individuāli – 3,2,1, aiziet! 

Sacensība notika pa raundiem, diviem dejotājiem dejojot vienlaikus. Ja pieteikušies vairāk par diviem dalībniekiem, tad pirmais iznāk tas, kurš pirmais pieteicies, un viņš var izvēlēties sev pretinieku no pārējiem kategorijas dalībniekiem. Punkti netika skaitīti, tiesnesis tikai ar roku norādīja, kurš uzvarējis raundu.

Tā tas viss ritēja ļoti intensīvi, tik ļoti pa kategorijām. Sapratu, ka man tas būs tikai šovs, jo nav ne jausmas, kas ir katrā kategorijā. Nedaudz nomierinājos, secināju, ka, visticamāk, pie dejošanas īsti netikšu, kaut arī cerēju, ka vismaz beigās būs kāds brīvāks formāts. Bet nē, un tā man ļoti, ļoti pietrūka.

Pēc sacensības visi steidzīgi devās prom, daži palika telpā runāties, varbūt vēlāk vēl kāds dejoja, bet jutos pārāk nevietā, lai paliktu, un sēžot biju nosalusi. No pašas vadītajām meistarklasēm zinu, ka nedrīkst nosaldēt cilvēkus, jo tas aizver, un tagad redzēju, cik pati aizvēros. Bet saprotu arī, ka tas bija tāpēc, lai dejotājiem būtu gaiss elpošanai. Tiesa, varbūt organizatori tomēr nedaudz pārcentās, jo pārģērbjoties komentāru dzirdēju arī no citiem. Sacensība bija interesanta un dinamiska. Katrs tik dažāds, katram sava maniere, stils, arī katras kategorijas ietvaros bija interesanti vērot. Tik trakus dejotājus Rīgā nebiju redzējusi.

Dejas raksturojums

Deja bija izaicinoša, pat groteska, ar daudz azartiskiem elementiem. Brīdī, kad notika sacensība, dejotāji savā starpā mijiedarbojās, mēģinot aizstāties priekšā otram, to savā veidā izmēdīt un aizēnot, it kā uzsverot, ka paši ir labāki, pēc iespējas vairāk  pievēršot sev uzmanību – ne tikai ar iespaidīgāku un meistarīgāku kustību, bet dažubrīd pašas  uzmanības pēc. Izaicinošas, seksualizētas kustības un izrādīšanās ir vogue dejas pamatā, atsaucoties uz modi un modes sacensību, kas pārtop sacensībā par frīkaināku, seksuālāku, ātrāku, precīzāku, veiklāku, skaļāku vai plastiskāku kustību – vis vis vis… Kustības pārspīlēšana pārākajā pakāpē padara to labā nozīmē grotesku un komisku. Tāds kā modes kustību karnevāls.

Novērojumi par vogue kategorijām

“European runway”, “American runway” ir vistiešākā atsauce uz modeļu iešanu par mēli. Eiropas variants tika rādīts kā plastiskāks, sievišķīgāks, emocionālāks, kamēr amerikāņu gaita atainota kā robusta, cieta, bez emocijām, robotiska, vīrišķa.

“Hands performance” koncentrē uzmanību uz pirkstiem, plaukstām, to novietojumu, veiklību un plastiku. “Arms control” fokuss ir uz visas rokas kustību, tās novietojumu, precizitāti, cietu, mehānisku, robotisku kustību atkārtojumu. Raksturīgāki taisni lenķi, tutting tehnikas izmantojums. 

“Old way” un “New way” kategorijās piedalās viss ķermenis un tā kustība telpā, izskatās, ka iekļaujas iepriekšējās. Par “Old way” man grūtāk komentēt, tā šķiet vairāk atsaucas uz senākām, jocīgākām, neparastākām kustībām, kuras agrāk bijušas modē. “New way” – uz šobrīd trendīgām kustībām, sacensība notiek par plastiskāku, akrobātiskāku ķermeni, pārspīlētu graciozitāti. 

“Vogue femme” izskatījās pēc sievišķas un piemīlīgas kustību sacensības tādā supererotiskā veidā. Seksīgākās kustības, dibena un krūšu izrādīšana, pat ja krūšu nav, atgādina pārspīlētas strip plastic un lady style kustības.

 Jau atnākot uz pasākumu, bija sajūta, ka esmu ienākusi kādā svešā – vogue dance – komūnā, kur ir savi noteikumi un nerakstītie likumi. Pārsvarā jauniešu auditorija, krāšņi, kolorīti tipāži, izskatījās, ka ir arī LGBTQ pārstāvji, par ko liecināja pāris žesti, komentāri, ikdienas apģērbs, kādā dalībnieki ieradās, bet ne gluži uzkrītoša seksualitātes izrādīšana ārpus dejas. Taču dejā gan. Vīrieši ar sieviešu aksesuāriem un gēla nagiem un izteiktu vēlmi iemācīties, atkārtot sievišķīgas kustības ir uzkrītošāk atšķirīgi un līdz ar to šķiet vairāk raksturīgi LGBTQ. Katrā ziņā vide šeit ir pieņemoša, katrs var brīvi ģērbties un izpausties kā vēlas, es pat teiktu, ka drīzāk nevēlama ir “normalitāte”.

 Apkārt valdīja sarunas par modi un kurš ko ir iegādājis. Es sajutos pārāk parasti, jo man nebija nekā tik īpaša, atskaitot zaļas un nedaudz violetas matu škipsnas. Es ikdienā ģērbjos diezgan praktiski un vienkārši, arī kosmētiku lietoju reti un par modi vispār nedomāju, lai gan uz maskuballēm un performancēm cītīgi gatavoju neparastu tērpu. Mani grūti būtu ielikt mietpilsoņu kategorijā, tomēr tobrīd likās, ka izskatos pārāk parasti, ieturēti un konservatīvi.

Savstarpēji sazinoties, dažs nosauca sevi par frīkiem. Šādi ļaudis ir bieži viesi arī Lastādijas kvartāla pasākumos, kuros šajā vasarā darbojos. Viena no Lastādijas iniciatīvām ir “Queer safe space”, jauki, jūtīgi cilvēki, ar kuriem labprāt draudzējos, – no turienes man arī šie novērojumi. Man pats labākais liekas tas, ka šie nebaidās no neparastām, arī vulgārām un frīkainām deju kustībām, un es ļoti labprāt satiktu šos cilvēkus kādā brīvākā deju pasākuma formātā.

Es noteikti guvu sev interesi par šo dejas virzienu, tur ir daudz aizraujoša, ko smelties, un noteikti atcerēšos košos tēlus. Zinu arī, ka man vairāk jāstaipa plaukstas un pirksti, ir jauni virzieni, kā tos aktivizēt un iesaistīt dejā, un jāstiprina precizitāte roku kustībām. Tas man nāks par labu. 

Foto: Anna Lastovska