Kopš kara sākuma Ukrainā daudzviet medijos diskutēts par to, kā rīkoties ar krievu autoru izrādēm Latvijas teātros un Latvijas Nacionālās operas un baleta repertuārā. Taču līdz šim reti kurš vaicājis viedokli pašiem baletdejotājiem. Mani tas nepārsteidz – arī man, cilvēkam no baleta vides, šīs nozares pārstāvji vienmēr šķituši dziļi apolitiski un klusi un kautrīgi gan publiskajā telpā, gan iekšējās norisēs. 

Pēdējo mēnešu izvirdums par to, vai baleta vieta ir Dejas balvā vai “Spēlmaņu nakts” apbalvojumā, un dažādie argumenti par labu vienam vai otram viedoklim šķiet kā pierādījums nozares sadrumstalotībai un vienotas identitātes un mērķu trūkumam. Tāpēc par dejotāju klusēšanu, par baleta politisko un māksliniecisko pusi, kā arī par to, vai nozares procesus ir iespējams padarīt atvērtākus un caurspīdīgākus, sarunājas baleta solists un horeogrāfs Antons Freimans, bijusī baleta soliste Iļana Puhova, jaunās paaudzes baleta māksliniece Nikola Anna Bloma, kura darbojas arī uzņēmumā “Minimismi”, un “Dance.lv Žurnāla” baleta nozares redaktore Laura Jasmane. 

Laura Jasmane: Vai jums ir nojausma par to, kas ir institūcijas un cilvēki, kas pieņem baleta jomas lēmumus? Kas ir tie cilvēki, kas pārstāv jūsu intereses?

Antons Freimans: Es zinu atsevišķus cilvēkus, kuri pārstāv dejas nozari, bet kuru reāli dejas laukā labu laiku vairs nav. Kuri nerada neko nozarē paliekošu vai nozīmīgu, kuri trupas dzīvē nepiedalās, tomēr kaut ko lemj. Man tas šķiet dīvaini.

Nikola Anna Bloma: Es arī nezinu. Ja tas mani personīgi neskar, es šajos jautājumus neiedziļinos, bet man šķiet, ka tie ir kaut kādi “vecie kadri”. 

Antons: Un viņu komunikācijas veids ir ļoti dīvains. Es, piemēram, nezinu šībrīža Latvijas Profesionālās baleta asociācijas vadītājas seju. Pēc Dejas balvas ceremonijas mani apsveic kāda sieviete un jautā, vai es zinu, kas viņa ir. Atbildu, ka tā īsti nē. “Nu, vajadzētu zināt,” izskan atbilde. Bet kā man viņu pazīt, ja es viņu neesmu redzējis sabiedriskajā dzīvē, ja uz asociāciju cilvēki tiek aicināti ar Aivara Leimaņa pastarpinājumu un ja trupā šo cilvēku sastapt nevar?

Iļana Puhova: Mēs esam ļoti iekļauti operas struktūrā, hierarhijā. Ir operas vadība, baleta vadība, arodbiedrība, tad mākslinieki. Ar cilvēkiem ārpus teātra mēs komunicējam ļoti maz. Visas institūcijas, kas tiešā veidā nav saistītas ar darbu teātrī, mums ir ļoti tālas. Savukārt baleta asociācija ir bijušajiem baletdejotājiem, tā ir vieta, kur pavadīt laiku kopā. Tā es spriežu pēc satura Facebook. Es neredzu, vai viņi pieņem lēmumus, vai spriež par lietām, kas atsaucas uz baletu. Es to nezinu. Runājot par Dejas balvu, es domāju, ka galvenā problēma ir baleta mākslinieku attieksme pret šo apbalvojumu kā pret kaut ko ārpus baleta esošu, kaut ko nesaprotamu un nezināmu. Mēs nezinām un iedziļināmies tikai tad, ja pašu nominē. Ja nē, tad lai paliek. Mums nav nekādas komunikācijas ar citiem deju žanriem un stiliem.

Laura: Man šķiet, ka Dejas balva tieši ir mēģinājums šo komunikāciju veidot.

Iļana: Jā. Varbūt jāpaiet vēl desmit gadiem, lai mēs tiešām sāktu komunicēt. Mēs ar citiem dejotājiem netiekamies.

Antons: Varbūt problēma ir valstiskā līmenī. Ar mums neviens nekomunicē, ir mistiskas padomes, bet mēs neko nezinām. Arī internetā nav pieejamas informācijas par šādām nišas infrastruktūrām. 

Laura: Bet vai baletam un jums ir vēlme komunicēt ar citiem žanriem un stiliem?

Antons: Principā nē. 

Nikola: Tas jau ir ieradums.

Antons: Runājot par praktiskām lietām, komunikācijai jābūt, šajā procesā jābūt iesaistītiem cilvēkiem, kuri dejo šobrīd, kuri šobrīd ir aktīvi.

Laura: Tā pretruna ir tāda, ka Dejas balvas komunikācija ir atvērta. Žūrijai pieteikties var jebkurš, un tai ir diezgan liela vara – ir iespēja, piemēram, mainīt nolikumu, kas nozīmē kopīgi vienoties, diskutēt par kategorijām, nominācijām, kritērijiem. Decembrī notika publiska diskusija, kurā jebkuram no publikas bija iespēja žūrijai uzdot jautājumus, izteikt ierosinājumus. Bet no baleta uz šādu pasākumu neierodas pilnīgi neviens, tāpat kā uz darbu Dejas balvas žūrijā nepiesakās gandrīz neviens. Tā ir atšķirība no sistēmas, kura šobrīd īstenota “Spēlmaņu nakts” kategorijā gada baleta mākslinieks (horeogrāfs vai izpildītājs) – es nezinu, kā izvēlēti cilvēki, kuri nominantus izvirzījuši. Es kā “Dance.lv Žurnāla” redaktore regulāri sastopos ar baleta cilvēku vēlmi cenzēt sevi, izvairīties no sarunām un lēmumiem, kuri varētu kādam nepatikt, tāpēc neslēpšu, ka šāds neredzams process man šķiet pilns ar pašcenzūru, manī tas rada dziļas šaubas par to, ka vērtēti tiek mākslinieciski nopelni, nevis cilvēki un vēlme saglabāt labas attiecības. Nevaru izlikties, ka man tas liktos demokrātiski un taisnīgi. Tāpēc man šis viss tā sāp – šķiet, ka ar Dejas balvu baletam ir iespēja darīt pašam, veidot tādu apbalvojumu, kādu baletam uzskatām par adekvātu, bet tā vietā mēs nedarām neko un pēc tam sūkstāmies. Nesaprotam, ka Dejas balvas prestiža trūkums atspoguļo pašu nozari. Ka prestižs jābūvē pašiem. 

Iļana: Mēs nemaz nezinām, ka var pieteikties Dejas balvas žūrijai.

Antons: Tieši tā. Mūs neviens neiepazīstina ar šiem procesiem. 

 Laura: Facebook un Instagram jāseko Dejas balvas profilam un “Dance.lv Žurnālam”.

Iļana: Ar mums tas nestrādā. Ir jānāk uz operu, jātaisa sapulce un jāstāsta. Lielākā daļa “Dance.lv Žurnālu” lasa tikai tad, kad ir recenzija par pirmizrādi. Tā lasīšana ir tāda, pa diagonāli.

Laura: Un kad paša vārds pieminēts. Tāpēc tekstiem sociālajiem medijiem bieži izvēlos tās rindkopas, kur minēts mākslinieka vārds vai kāds radikāls viedoklis. (Smejas.)

Iļana: Tā pa īstam es neredzu, ka cilvēkiem būtu vēlme iesaistīties procesos un sarunās. Viss paliek ģērbtuvēs. Esmu baleta arodbiedrības valdē, sapulcēs ar vadību mēs vienmēr uzsveram, ka nemākam runāt ne par sevi, ne par kaut ko lielāku. Un vienmēr atskan atbilde, ka var taču runāt, ka neviens taču neliedzot to darīt, bet reālā situācija ir citāda. Es uzskatu, ka nerunāšana ir bijusi mana kļūda – manas karjeras laikā man ar vadību par savu darbu ir bijušas laikam divas sarunas. Viena no tām, ejot dekrētā. Manai paaudzei, manam cilvēku lokam nekad neienāca prātā, ka var iet un runāt. Domāju, ka tas nāk no skolas. Jau kopš skolas gadiem ir pieņemts, ka baletā noteicoša ir autoritāte un ka tu vari tikai piekrist. Un tā mēs baletā mūžīgi paliekam kā bērni, neatkarīgi no tā, vai mums ir divdesmit vai četrdesmit gadu.

Antons: Spriežot pēc nesenas pieredzes, šķiet, ka arī jaunākajai paaudzei nav, ko teikt.

Nikola: Gribēju teikt to pašu. Bet es domāju, ka mēs mācāmies no vecākajiem māksliniekiem. Ja jūs nerunājat, tad mēs arī ne, jo ir hierarhija: vecākie runā vispirms, mēs – jaunākie – paši pēdējie. Sanāk, ka tu it kā klanies vecākajiem. Tavs viedoklis vienmēr ir mazāk svarīgs. Tāpēc jautājumā par to, kāpēc neviens nepiesakās darbam Dejas balvas žūrijā, galvenā problēma nav kur vai kā pieteikties, bet kāpēc to darīt. Šis “kāpēc” ir saistīts ar to, kā darbojas mūsu nozare. Es un daudzi citi baidās no konfliktiem, negrib publiski izteikt viedokli un uzņemties atbildību. Nedomāju, ka tā ir pasivitāte, bet gan apzināta izvēle palikt malā.

Antons: Tas nav pareizi. Un sapulcē kaut ko pasakot, atskan klusums. Nu nevar būt, ka visi ar visu ir apmierināti.

Nikola: Jo pēc tam tevi par to vērtē. Mums tikko bija lekcija par pareizu uzturu, kuras laikā viens kolēģis uzdeva jautājumu. Pēc lekcijas citi mākslinieki viņam sāka pārmest, ka viņš uzdrošinājies kaut ko jautāt.

Iļana: Domāju, ka tā ir teātra sistēmas kļūda. Visi, kas operā strādā, to dara ilgstoši. Teorētiski ir darbinieki, kuru pienākums ir nodrošināt komunikāciju, bet šiem cilvēkiem pašiem ir problēmas ar komunikāciju. Ir gadījumi, kad lēmumi tiek pieņemti kaut kur operas gaitenī. Es nezinu, vai tam var pienākt lūzuma punkts. Varbūt tikai tad, ja notiek globālas pārmaiņas. 

Laura: Man šķiet, ka mums nozarē ir problēmas izprast, kas ir saruna un sapulce. Ja daļa dalībnieku sēž uz grīdas ar vienu puanti kājās, tā nav saruna. Atceros, ka runājām par ko līdzīgu ar Rīgas Baleta skolas vadītāju Agnesi Andersoni – viņa stāstīja, ka savā kabinetā skolā gribējusi apaļu galdu. Lai nav šī nepārkāpjamās hierarhijas sajūta, lai neviens nejūtas kā skolēns, bērns. 

Iļana: Domāju, ka baletdejotājiem arī nav spējas, vēlmes iedziļināties problēmās. Ir savas lietas, lomas, nogurums, ģimene.

Laura: Dzirdot šo argumentu jau atkārtoti, nevaru nesmieties. Parīzes operā var uzrakstīt publisku vēstuli par rasismu trupā, 400 darbinieku to var parakstīt, un mums kam šādam nav laika un spēka? Parīzes operā strādā mazāk nekā mēs?

Iļana: Mēs arī valstiskā līmenī nerunājam. Tā ir kultūra. Mēs atspoguļojam sabiedrību. 

Laura: Man atmiņā ir ļoti palicis tas, cik ilgi operas mārketinga centrā bija operas ēka. Jā, kolonnas smukas, krēsli mīksti, bet –  kur paliek cilvēki? 

Iļana: Opera un balets nav cilvēki. Visi trupā ir aizvietojami. Domāju, ka teātra misija ir lielāka nekā konkrēti dejotāji, domāju, ka arī publika labākajā gadījumā nāk uz izrādi. 

Laura: Bet visi vecie baletnieki to min kā aizgājušo laiku spožumu. Ka Haralda Ritenberga foto varēja nopirkt kioskā, bet tagad cilvēki pat nezina, kas dejos. Man šķiet, ir maz izrāžu, uz kurām cilvēki tiešām nāk skatīties horeogrāfiju, māksliniekus. Cik noprotu, šajā jautājumā ir ļoti atšķirīgi viedokļi, bet, manuprāt, pie mums nav gudras publikas.

Antons: Publika nāk uz nosaukumiem. Pirmizrādes parasti ir izpārdotas, vēl pirms cilvēki zina, kas tā par izrādi. Bet mums ir jādejo publikai, jāpiepilda viņu galvas. Jo viņi mūs subsidē. 

Nikola: Tieši tā.

Iļana: Mums ir konservatīva publika, skatītāju atsauksmēs vispār nav kritisku viedokļu. Un repertuārs ir ļoti piemērots skatītājiem. 

Antons: Domāju, ka, izņemot atsevišķus iestudējumus, mums ir diezgan labs, sabalansēts repertuārs. Bet mums vajadzētu sadarboties mazākos projektos ar māksliniekiem ārpus operas. Olgas Žitluhinas “Aplam”, kaut mazā formā un toreizējos bezbudžeta apstākļos, tomēr ienesa svaigumu.

Nikola: Dejotājiem tā varētu būt arī laba motivācija.  

Iļana: Radošo darbu vakars “Iespējams…” agrāk bija vairāk domāts jaunajiem horeogrāfiem.

Antons: Cilvēki jau vairs negrib tur piedalīties. Cīrihes baletā ir līdzīgs pasākums, bet tur visiem darba grafiks ir vienāds, mēģinājumu laiks katra materiālam ir sadalīts demokrātiski.

Nikola: Laura, tu iepriekš minēji Ritenberga kartītes kioskā. Cīrihē, kur dejo mana māsa, sezonas sākumā ir pasākums, kurā baletdejotāji pulcējas operas skvērā un skatītājiem ir iespēja nākt viņus iepazīt, parunāt, palūgt autogrāfu uz kartītēm ar dejotāju foto. Tas ir saliedēšanās pasākums, kur publika iepazīst māksliniekus, notiek deju batli, kuros piedalās arī cilvēki no malas. Tu kļūsti par daļu no teātra, nevis tikai par cilvēku aiz priekškara.

Laura: Turpinot Nikolas domu par baletu kā cilvēkiem, ne infrastruktūru vai ēku – cik, jūsuprāt, jūs esat atbildīgi par to, ko dejojat un kādus viedokļus reprezentējat? Šo jautājumu uzdodu, vedinot uz Pētera Čaikovska baletu un melņģīmju problemātiku “Bajadērā”. Es nevaru teikt, ka esmu kāds morālais kompass, pati dejoju Čaikovski pēc kara sākuma un pati piedalījos “Bajadērā”, skatījos uz melni sakrāsotajiem skolas audzēkņiem un domāju: “Šis ir diezgan jancīgi, jebkur citur Eiropā šis būtu nepieņemami.” Bet tagad, esot prom no operas, es jūtu, ka mana perspektīva ir paplašinājusies. Kāds ir jūsu viedoklis šajos jautājumos? Vai, jūsuprāt, jūs esat atbildīgi par to, ko jūs dejojat?

Antons: Esam ļoti atbildīgi. Vienmēr var atteikties no dejošanas.

Laura: Var? Pirmo reizi ko tādu dzirdu. Vienmēr pieņēmu, ka to var darīt solisti, bet kordebalets?

Iļana: Domāju, ka izvēli būt apolitiskam var veikt teātris, ne mākslinieki, kas tur strādā. Tas ir tavs darbs – tu dejo to, kas ir jādejo. Uzskatu, ka mēs kā mākslinieki un māksla tikai zaudētu, ja mēs atteiktos no Čaikovska un citiem, kuriem nav saistības ar šodienas situāciju. Tā ir kā makartisma kultūra – dalīt cilvēkus piemērotajos un nepiemērotajos. Cita lieta ir attieksme pret komponistiem un māksliniekiem, kuri izsaka prokrievisku viedokli šobrīd. 

Antons: Tas ir tāpat kā Vāgners un holokausts. Tam nav tieša sakara ar šodienu. Protams, ja tu vicini sarkanu karogu pie slāvu marša, tad jā. Bet mēs nevaram kancelēt krievu kultūras eiropeiskos centienus, ir jāizceļ labais.

Nikola: Piekrītu. Domāju, ka mēs varam atrast kompromisus, piemēram, daļu no biļešu ienākumiem ziedot ukraiņu bēgļiem. Manuprāt, Čaikovskis nav attiecināms uz šo laiku – mēs turpinām radīt viņa mākslu, bet varam tai piešķirt noteiktu virzību, nostāju. 

Laura: Vai jūs zināt par dekrētu par Čaikovski kā vienu no krievu kultūras propagandas līdzekļiem?

Antons: Dekrētā var būt minēts jebkas, tas nemaina realitāti.

Iļana: Ir atšķirīgi jāvērtē 19. gadsimta darbi un tie, kas top šodien. Domāju, ka mākslai jābūt svarīgākai par to. Mākslai jābūt par mākslu, tai jābūt mūžīgai. Mākslu nevar izņemt no konteksta.

Laura: Bet māksla ļoti uzsūc visus šo kontekstus. Kā ar nazīti nogriezt tieši tās nozīmes, kas mums ir neērtas, nozīmētu to izņemt no konteksta. Es domāju, ka lielā mērā tas ir par to, ko mēs paši redzam šajos darbos.

Antons: Tajos ir jāsakārto simbolika, jāuzsver pareizie akcenti. “Gulbju ezers” taču ir tik abstrakts.

Iļana: Padomju Savienības konotāciju “Gulbju ezerā” pamana mūsu vecāku paaudze. Man tādas domas nemaz nav, manai paaudzei tā ir tikai klasiskā baleta izrāde. Savukārt par “Bajadēru” – tas ir jautājums izrādes veidotājiem. Bet toreiz, izrādes tapšanas laikā 19. gadsimtā, tas bija normāli.

Antons: Toreiz arī verdzība bija normāla.

Laura: Jā, toreiz daudz kas bija citādi. Uz fizioterapiju neviens negāja, plastmasas puantes neviens nenēsāja un kājas līdz ausīm nelidināja. Un tad pēkšņi izskan viedoklis, ka tieši melnģīmji esot fundamentāla baleta sastāvdaļa, kurus izņemot, mēs zaudēsim baleta būtību.

Iļana: Jā, es arī uzskatu, ka klasiskās izrādēs kājas nav jāceļ līdz ausīm. Tā ir teātra mākslinieciskā izvēle.

Laura: Šobrīd “Bajadēras” repertuārā nav, bet vai, piemēram, piedaloties šajā izrādē, jūs pārstāvat izrādē attēloto viedokli?

Nikola: Es dejoju šos melnģīmjus kā skolas audzēkne, un man tas bija tikai jautrs piedzīvojums, kurā varēja nokrāsot seju. Par ētiku es toreiz neaizdomājos, bet šobrīd, protams, man ir cita perspektīva. Bet vai man toreiz vajadzēja iet pie pedagoga un teikt, ka šo nedejošu?

Iļana: Ir bijuši reti gadījumi, kad trupu iepazīstina ar darbu. Tā bija pirms “Otello” – mums, solistiem, rādīja skices. Radu Poklitaru “Pelnrušķīti” trupa atteicās dejot. Domāju, ka, ja mums būtu jādejo kas tāds, kas mums nepatīk, vadība atbalstītu šādu lēmumu. Bet, domājot plašāk par māksliniecisko līmeni baletā, man ir jautājums par to, vai kāds Kultūras ministrijā izvērtē trupas līmeni un piedalās repertuāra veidošanā. Sanāk, ka, ja neviens neko nesaka, tad baletā viss ir kārtībā. 

Antons: Arī adekvātas kritikas, produktīvas kritikas trūkums ir jautājums. Man nepatīk, ka neviens nerunā par izpildījumu, izpildījuma kvalitāti. Jā, Laura, tu raksti, bet pārāk delikāti.

Laura: Es domāju, ka šī nav vide, kur var izaugt un dzīvot kritiķis. Mums ir bijuši labi autori.

Antons: Bet daudzi raksta par izrādi kopumā.

Iļana: Tam, kas raksta, jābūt cilvēkam no baleta.

Laura: Man nav sajūtas, ka baleta kritikai šeit būtu spēks, ka tajā būtu vērts ieguldīties. Es rakstu, jo man to patīk darīt un balets mani interesē, bet no tik daudziem dzirdu, ka nepieciešama tieši negatīvā kritika. Taču vidē ar tik spēcīgu pašcenzūru patiesa viedokļa izteikšana var kļūt par upurēšanos. Vēlme neaizvainot pārspēj interesi par mākslu. 

Antons: Man pagājušajā gadā bija piedāvājums katru mēnesi vadīt pa videointervijai ar baleta cilvēkiem. Man bija jāsastāda plāns ar 24 cilvēkiem, kurus divu gadu laikā intervēt. Un man nesalasījās materiāls. Es atvainojos, bet nav personību. Ja personības ir, tad tās ir klusas. 

Laura: Domāju, ka tas ir tas pats, kas mana nespēja atrast jaunos autorus. Cilvēki baidās. Un ne tikai no negatīva viedokļa izteikšanas, bet izteikties vispār, kļūdīties, mēģināt. Formulēt savas domas, jo, lai rakstītu labi, ir jāiemācās skaidri un precīzi paust viedokli.

Iļana: Baleta pasaule ir tik šaura, un rakstīt sanāk par saviem kolēģiem. Cilvēki negrib uzņemties sekas.

Antons: Kādas sekas?

Laura: Mums ir nespēja pieņemt kritiku, to, ka nonākt domstarpībās ir O.K., pieņemt, ka mēs runājam par mākslu, konkrētu mākslas darbu, nevis savu ego. 

Iļana: Es domāju, ka arī teātrī par mākslu runājam maz. Runājam maz par izpildījumu. Varbūt tur tas viss sākas.

Laura: Pietrūkst perspektīvas plašuma. Tas izpaužas arī attieksmē pret Dejas balvu – mēs aizmirstam, ka apbalvojuma mērķis nav iedot balvu. Mērķis ir…

Antons: Virzīt dejas attīstību. Kam ir pretenzijas pret Dejas balvu?

Laura: Man ir sajūta, ka visiem. 

Iļana: Nominācija “Labākā izrāde” ir ļoti sarežģīta, jo katrai izrādei ir dažādas kvalitātes. Un viena lieta ir gatavot darbu ar operas atbalstu, cita – ar paša līdzekļiem.

Antons: Te jau arī nav, no kā izvēlēties, mums nav jaunu izrāžu. Pa diviem gadiem trīs izrādes…

Laura: Atgriežamies pie vēl vienas problēmas, kas mudināja organizēt šo sarunu, –  man bieži rodas iespaids, ka mūsu nozarei tekstus, intervijas, diskusijas par baletu un deju nemaz nevajag. Varbūt ir nepareizi, ka baleta pārstāvju aktivitāti mēru īkšķīšu skaitā pie publikācijām, bet visbiežāk tas ir vienīgais veids, kā saņemt atgriezenisko saiti. Un es redzu, ka dejā ir ieinteresēti cilvēki no tik daudzām kultūras nozarēm, bet baletam, šķiet, par visu ir vienalga. 

Antons: Varbūt mums jāintervē cilvēki un rezultāts jālaiž “pa taisno”, bez cenzūras?

Iļana: Kritisks raksts “Dance.lv Žurnālā” piesaista mazāk mūsu uzmanības nekā, piemēram, Baleta raganas posts Instagram. Tas ir tāpēc, ka tur ir rakstīts, kā ir. Ja ir banānu republika, tad ir. To mēs arī gribam lasīt. Kritikai jābūt skaidrai.

Antons: Nu bet kritika nevar būt vulgarizācija. Profesionāla kritika ir cits lauks. Mums nepieciešams kāds vieglāka žanra pasākums. Vajag ģērbtuvēs taisīt šovu – mēs sēžam, iedzeram, runājam, un to visu filmē. (Smejas.)

Iļana: Es domāju, ka kritikai ir jābūt precīzākai – nu, piemēram, dejotājiem ir slikta muzikalitāte; kurš pie tā ir vainīgs?

Laura: Bet tas ir repetitora darbs. Es neuzskatu, ka tas ir mākslas kritiķa pienākums. Es biju uzrakstījusi brutālu recenziju par “Donu Kihotu” – par to, ka nav līdzināšanās, muzikalitātes un pat horeogrāfijas izpratnes ir atšķirīgas, bet tas bija tāds precedents, eksperiments, ar kuru varēja paspēlēties vienu reizi. Mani interesē māksla, es negribu rakstīt par šāda līmeņa kļūdām, par kurām ir jārunā baleta zālē.

Iļana: Tur jau tā problēma, ka par to nerunā. Kādam tas ir jāpasaka.

Laura: Manuprāt, tas neko nemaina. Ir bijuši gadījumi, kad autors profesionāli atklāti uzraksta savu negatīvo viedokli par izrādi. Un – kas tālāk?

Iļana: Tad jāraksta vēl.

Antons: Nu ja, bet par kādu naudu un kāpēc cilvēkam sevi jāvelta šim? Mums pašiem būtu jāuzņemas iniciatīva.

Laura: Jā, jūs gribat mocekli, kurš atrisinās jūsu problēmas.

Iļana: Labi, lai gan neticu, ka mūsu apstākļos ko tādu var izdarīt. Tad ir jābūt mākslinieciskai padomei, kura var sevī atrast spēkus, lai pateiktu, kas ir slikti. 

Antons: Kas viņus izvēlēsies?

Laura: Atvērta pieteikumu sistēma, konkurss – lūdzu! Kā visur. 

Iļana: Tie, kas grib runāt, strādā teātrī, un tur veidojas interešu konflikts. Bet tiem, kas no teātra aiziet, bieži ir problēmas ar vadību. Un pēc divdesmit gadiem teātrī neviens jau vairs negrib iesaistīties tajā, kas tur notiek.

Nikola: Piekrītu. Un es tomēr gribētu, lai repetitors saka, kas mākslinieku izpildījumā ir slikti.

Iļana: Tad ir jābūt kādai padomei, kas analizē teātrī strādājošo darbu.

Antons: Atbilde būs, ka šiem cilvēkiem taču ir pieredze un izglītība. Viss it kā strādā, viss notiek, un viss it kā ir labi. Faktuāli viss ir kārtībā. Kamēr nav padomes, kurā plaši pārstāvēti visu dejas žanru cilvēki un tie, kuri dejā tiešām darbojas šobrīd, tikmēr ir dīvaini par kaut ko spriest.

Laura: Dejas padome ir. Jautājums, vai tā mūs apmierina un vai vispār zinām, kas tajā darbojas.

Iļana: Bet kā piesaistīt lemšanai cilvēkus, kuri dejo teātrī? Visiem ir bail. 

Antons: (Nepiekrīt.)

Iļana: Labi, tu varbūt vari, tu māki runāt, tev ir daudz sasniegumu. 

Antons: Man vienkārši nav bail.

Iļana: Bet cik tādu cilvēku ir?

Antons: Ir jānāk un cilvēki jāņem aiz rokas. Kā Laura mani paķēra pie VEF Kultūras pils un uzaicināja uz šo sarunu, tā arī ir jādara – jāņem cilvēki aiz rokas un jāsaka, ka tagad mēs iesim uz Kultūras ministriju un runāsim par to un to. Un Antons atnāks. Domāju, ka tādā veidā iesaistītos daudzi. Mums vajag rīkus, ar ko paust savu viedokli. 

Laura: Lai gan pieminēt laikmetīgo deju šeit laikam ir sliktais tonis, jo baletā pret to ir izveidojies naids, es tomēr neslēpšu, ka par telpu šai sarunai mums ir jāpasakās Horeogrāfu asociācijai, kas pārstāv laikmetīgās dejas mākslinieku intereses. Pirms pāris dienām man sanāca parunāt ar asociācijas dalībnieci un pēc viņas stāstītā es nopratu, ka šeit notiekošie procesi ir demokrātiski – ir sapulces, priekšlikumi, balsošanas, ir sasaiste ar augstākām institūcijām. Ir politika. Negribu idealizēt, tomēr pēc sarunas radās iespaids, ka šeit starp realitāti, kurā dzīvo mākslinieki, un lēmumiem, kas tiek pieņemti, ir tieša saikne. Varbūt tomēr varam kaut ko mācīties no laikmetīgās dejas nozares? 

Antons: Domāju, ka baleta asociācijas koncepts ir jāmaina.

Laura: Ja būtu iespēja, institūcija, kur paust savu viedokli, jūs tajā piedalītos?

Iļana: Jā. Es gribētu izteikties par to, kā, piemēram, šobrīd notiek izrādes. Bet jautājums ir par rezultātu – kur un vai manis teiktais aizietu. 

Nikola: Nē, es nepiedalītos. Ja es neredzētu, kāds ir diskusiju un sarunu rezultāts, ja es neredzētu, ka apspriestās problēmas tiešām tiek risinātas, ja viss ietu pa apli, tad tam nebūtu jēgas. Bet, ja vecākie kolēģi ietu pa priekšu un tas tiešām kaut ko mainītu – tad jā.

Iļana: Es domāju, ka problēma ir arī cilvēku izglītība – tā lielākoties ir saistīta ar baletu, tāpēc daudzi nezina, kā rīkoties šādās situācijās. Savukārt tie, kas iegūst ar baletu nesaistītu izglītību, deju pamet.

Laura: Nikola, tu esi no jaunās paaudzes māksliniekiem – kāda ir atmosfēra starp jums?

Nikola: Man tā šķiet ļoti laba. Bet esam sadalījušies divās daļās – jaunajos un vecajos.

Antons: Tas tā ir bijis vienmēr. Bet kļūst labāk, trupā vairs nav mobinga. 

Iļana: Starp kolēģiem nav smagas atmosfēras. Bet vai viss ir labi mākslinieciskā ziņā… Par to ir jādomā. 

Laura: Tad sarunas galvenie secinājumi ir, ka mums vajadzētu institūciju, kas radītu un uzturētu baleta kopienu. Un ka ir milzīgs paaudžu pārrāvums. Baletu pārstāv paaudze, kura to patiesībā nepārstāv. Varbūt mums vajadzētu jauniešu žūriju, jauniešu vēlēšanas? (Smejas.)

Nikola: Es domāju, ka mēs – jaunie – tam visam vienkārši neredzam jēgu. Kāpēc runāt, ja viedoklis nav gaidīts un uzskatīts par svarīgu? Ja viss šķiet jau nolemts, tad jebkura telpa kļūst par vēl vienu vietu, kur savu degunu labāk nebāzt. 

Laura: Šo bezjēdzības sajūtu laikam rada procesu un lēmumu caurspīdīguma trūkums. Mēs nezinām, kurš, ko un kur lemj.
Antons: Jā. Tā ir.

Titulfoto no kreisās: Iļana Puhova, Antons Freimans, Nikola Anna Bloma, Laura Jasmane. Foto: Kristaps Kalns, Aiga Rēdmane, Paula Lieldidža-Kolbina