Mārtiņš Sprūds, horeogrāfs un topošais režisors

Gandrīz veselu nedēļu – no 14. līdz 20. maijam – ilga ceļojums caur Latvijas Kultūras akadēmijas bakalaura programmas studentu, 12 jaunās paaudzes laikmetīgās dejas horeogrāfu mācību procesā radītajiem darbiem. Tās dažas no izrādēm, kurās man bija iespēja būt, radīja vēlmi dalīties šī piedzīvojuma atmiņās.

Laikmetīgās dejas izrāde “Viens?!”

Horeogrāfe: Alīna Mihailova

Telpu piepilda Johana Sebastiana Baha skaņdarbs “Jesu, meine Freude” no kantātes “Herz und Mund Tat und Leben”. Šis baroka laika darbs ir ar svinīgu ceremoniālu skanējumu un vēstī par Jēzu, kurš dod dzīvību dzejniekam. Mūzikas radītā atmosfēra aktivizē tādu kā mikro sajūtu līmeni, ļaujot pilnībā izjust telpā radīto minimālo kustību un brīžam pat ieskatīties scenogrāfijas elementu tekstūrās.

Istaba, kura paveras skatam, ir iekārtota Latvijas padomju laiku stilistikā. Telpas iekārtojums rada sajūtu, ka jau gadiem šeit nekas nav mainījies. Arī gleznas pie sienām šķietami atgādina kāda jaunības atmiņas. Telpā sēž vīrietis ratiņkrēslā (turpmāk viņu dēvēšu par Vectēvu). Vectēvs tērpts pelēkā jaciņā ar baltu kreklu apakšā, tumšām biksēm, klasiskos brūnganos apavos. Ar muguru sēžot pret skatītāju, rokās viņš tur skiču blociņu ar rakstāmpiederumiem. Viņa skats ir vērsts pret logu, kas tiek projicēts kā animēts video.

Tad telpu sāk apdzīvot citi mājas iedzīvotāji, kuri, ieradušies Vectēva istabā, šķietami rūpējas par tā labklājību. Vectēvs tiek pagriezts ar skatu pret publiku. Viņš rūpīgi kaut ko skicē savā blociņā, radot švīkājošu skaņu, ko pavada svilpošana kas atgādina putnu dziedāšanu. Vienā mirklī izrādes temps un situācija mainās – klasisko mūziku, ko, šķiet, iecienījis Vectēvs, nomaina atmosfēra, kas atgādina jauniešu dzīves veidu. Radītās pārmaiņas Vectēvu sadusmo, un, izrādot savu nepatiku, viņš triec rakstāmpiederumus un blociņu pret zemi.

Turpmākā situācijas attīstība tiek vērsta uz Vectēva nomierināšanu. Kustību dinamika līdzinās psiholoģiskam farsam, kas rada komisku pārspīlējuma sajūtu. Vectēvs, pieņemdams savu piesaisti pie ratiņkrēsla, dzīvo izolēti un negrib un nevar pieņemt jaunās dzīves ienākšanu savā vidē. Ar mūzikas un dejas palīdzību tiek izteikts šis dramatiski komiskais stāsts par cilvēkiem, kuri nesaprot viens otru.

Laikmetīgās dejas izrāde “Manu acu tulkojums”

Horeogrāfe: Alise Madara Bokaldere

Mana sapratne par deju šoreiz sākās ar izrādē skanošo mūziku – sieviešu balsu izpildīto sketa dziedāšanu (scat singing), ko bieži lieto džeza vokālisti. Tā ir vokāla improvizācija bez vārdiem – nozīmi nenesošu zilbju lietošana. Dziedājums mani sasaistīja ar garīgi dvēseliskas tuvības harmoniju, ko vizualizēja arī abas dejotājas. Mūzika un kustība radīja iespaidu, ka izpildītājas ir viens vesels, nedalāms – tāda forma, kas nespēj pati sevi kontrolēt, bet mistiskā kārtā spēj sevi līdzsvarot, saprast savas iespējas.

Dejā bija jūtama attīstība, pārmaiņas, virzība uz ķermeņa stabilitāti un noturību pret visām iespējamām grūtībām, ko spēj sagādāt atrašanās neērtās, nedabīgās pozīcijās. Šajā duetā es svara pārmaiņu lasīju caur kontaktimprovizācijas paņēmieniem, kas rosināja pārdomas saistībā ar cilvēka anatomisko uzbūvi un noturību pret iedarbībām.

Jāatzīst, ka tērpu izvēle bija lieliska – pieguļošie divdaļīgie tērpi ļāva skatītājam vieglāk izsekot ķermeņiem un kustības frāzējumiem, novērtēt ķermeņa patiesās iespējas un nepārprotami izjust visu dejotāja attiecīgajā brīdī izjusto.

Laikmetīgās dejas izrāde “Faux pas (Piezīme nevietā)”

Horeogrāfe: Jana Jacuka

Vai esat kādreiz sev jautājuši, kā tas būtu – apsēsties uz mēness? Skan nedaudz komiski. Atnākot uz horeogrāfes Janas Jacukas dejas izrādi, es sev radu atbildi šim jautājumam. Horeogrāfe kā dejas elementu duetam izmantoja Sīra ratu (angliski – Cyr wheel) – akrobātiskiem trikiem paredzētu aparātu, kurā mākslinieks iestājas vidū un, turoties iekšmalās, izraisa tā griešanos.

Gaismas un tumsas spēlē Sīra rats pārtop sapņos, kuri šķiet pat ļoti reāli, kaut bez cilvēka starpniecības tas šķietami būtu tikai priekšmets. Sīra rats sniedz nepieredzētas sajūtas uz deju skatuves savu unikālo izmantošanas iespēju dēļ, jo kustību pasaule savā ziņa tiek ierāmēta.

Sapnim līdzīgu spēcīgu iespaidu tik tiešām netrūkst, kad tiek pārkāpti fizikas likumi un cilvēks šķietami pārkāpj pat Zemes gravitācijas spēku. Spēku, kuru izdevies pārkāpt tikai nedaudziem, to skaitā kosmonautiem.

Divu jauno dejotāju attiecības, tiem griežoties uz viena riņķa ciešā kontaktā, spēj uzrunāt dažādi. Tās ļauj skatītājam gan pašam iejusties viņu lomā, gan atvērt acis uz divu cilvēku trauslumu, emocionālajiem kāpinājumiem un bezbailīgu mešanos kustību viesuļos it kā tik ierobežotā telpā. Un ļauj uz brīdi noticēt tam, ka viss ir iespējams, pat ceļot laikā.

Atskatoties uz kopējo iespaidu par jaunās horeogrāfu paaudzes darbiem, manī rosās domas par to, cik straujā tempā Latvijā attīstās laikmetīgā deja, ļaujot jaunajiem talantīgajiem horeogrāfiem un dejotājiem izpausties, atbalstot to ieceres un idejas. Rodas sajūta, ka deja turpina augt, tai rodas daudz skaidrojošu elementu, kuri tuvina cilvēka realitātei mūsdienu pasaulē, neaizmirstot arī par mitoloģisko, abstrakto un simbolisko slāni. Skatītājam tiek pavērta iespēja iepazīt skatuves valodu, kura saskatāma arī ikdienā, tādējādi mācot sarunāties ne tikai ar vārdiem, bet arī ar ķermeņa palīdzību. Pieaugot dejas sarežģītības līmenim un izmantojot simboliskus elementus, kas ļauj precīzāk saprast horeogrāfa nodomus, dejas izrādes attīsta arī skatītāju mākslinieciskās spējas. Ne velti runā, ka bērnībā mēs visi esam mākslinieki, jo vēl tikai iepazīstam pasauli.

Titulfoto: aina no izrādes “Manu acu tulkojums”, foto Margarita Germane