Redakcijas ievadvārdi: “Dance.lv Žurnāls” parasti tā nedara. Ja notiek kāda dejas pirmizrāde, it īpaši, ja darba autors ir radoši aktīvs, publicējam vismaz vienu recenziju. Kristīnes Brīniņas izrāde “Es esmu ļoti kautrīgs cilvēks” diemžēl līdz šim bija palikusi bez mūsu žurnāla komentāriem. Iemesli bija, bet taisnoties nav smuki. Lai kaut mazliet labotos, publicējām sarunu ar horeogrāfi ( “Kā dejot šodien?” ), un nu beidzot arī uzreiz divi viedokļi par Kristīnes jaunāko darbu. Vispirms Valta Miķelsona komentārs attēlos un pāris teikumos. Valts sacīja, ka #38 varu nelikt klāt, jo vai nu visi zina, ka viņš savā “Facebook” profilā jau publicējis tieši tik vizuālās mākslas iedvesmotus komentārus par dažādām izrādēm un citām parādībām. Valtam seko Ditas Jonītes komentārs. Dita pieteicās komentēt Valta komentāru un pašu izrādi uzreiz pēc tam, kad uzzināja, ka Valts plāno skatīties un reflektēt par “Es esmu ļoti kautrīgs cilvēks”.

Valts Miķelsons

Trīs attēlos #38: I’m a Really Shy Person @ ĢIT

No iepriekšējām izrādēm zināms, ka Kristīne Vismane mēdz izmantot īsas kustību sekvences kā piktogrammas, kuras šķietami apzīmē dažādus priekšmetus, sajūtas vai abstraktus jēdzienus. Ļoti kautrīgai personai tās ļauj izteikt to, kam pietrūkst vārdu vai uzdrīkstēšanās. Ticams, ka reizēm kustības tikai izskatās kā kādas gramatikas daļa, bet īstenībā tām nav šāda nolūka. Arī šajā izrādē tādas ir – paralēli lielam apjomam runāta teksta, diriģenta Nelsona ekstātisko viepļu stopkadriem un metaforām par zirga un orķestra vadīšanu. Toties tumšsarkanie āboli ir īsti. Divi.

Pa kreisi: João Maria Gusmão + Pedro Paiva. Darwin’s Apple, Newton’s Monkey. 2012. 16mm. Film still.

Vidū: Matt Mullican. Ohne Titel (Ausschnitt). 1988

Pa labi: Mark Wallinger. Half-Brother (Exit to Nowhere – Machiavellian). 1994-5. Oil on canvas. 230 x 300 cm

Dita Jonīte

Kautrīgā Kristīne

Tas vienmēr ir intriģējoši – mēģināt saprast to, kā tie cilvēki, kas ir mākslinieki un publiskas personas, var būt tik kautrīgi. Taču arī šoreiz, t. i. Kristīnes Brīniņas izrādē I’m Really Shy Person, es to īsti nesapratu. Un tas jau arī nemaz nebija izrādes mērķis. Mani pilnībā pārliecināja veids, kā Kristīne mēģina “iekļūt” diriģenta Andra Nelsona galvā un vēl vairāk – rokās un ķermenī. Diriģenta kustību kopēšana, stilizēšana un interpretācija ir ļoti mērķtiecīga, domu un izjūtu piepildīta. Kristīnes būtne jeb atrašanās izrādes epicentrā ir lakoniska un koncentrēta. Jo arī viņa, acīmredzot tieši tāpat kā Nelsons diriģējot, apzinās, ka nedrīkst būt nevienas liekas vai nejaušas kustības. Citādi kaut kas skanēs ne tā, kā iecerēts. Vai vēl sliktāk – šķībi un neprofesionāli.

Interesanti, ka Valts saka – izrādē ir liels apjoms runāta teksta, kamēr man šoreiz tā nelikās. Tekstus šoreiz izjutu kā daļu no izrādes kustību materiāla. Neraugoties uz to, ka Kristīnes iepriekšējas izrādēs es iekšēji diskutēju, vai vārdu un runāšanas atkal nav par daudz. Vēl mani ļoti, ļoti aizkustināja Kristīnes absolūtā atvērtība publikai.