Anna Pierhuroviča

Iestudējuma “Sēņošanas čempionāts 2021” režisore Ilze Bloka solīja maģisku izrādi ar stāstu, kāda nevienā citā teātrī nav bijis.[1] Mani ļoti fascinē mikoloģija, esmu to arī pasniegusi Latvijas Lauksaimniecības universitātē, tāpēc pirms izrādes biju patīkami satraukta, īpaši par to – kā tiks atainota micēlija morfoloģiskā analoģija ar cilvēci, tieši mijiedarbība vienam ar otru.

Atsaucoties uz Kitijas Balcares rakstu,[2] izrāde būtu klasificējama kā ekozinoša, jo vismaz izrādes pirmajā daļā tiek runāts par cilvēka un vides mijiedarbību. Izrādes varone Valda aktrises Indras Burkovskas (viņa līdzās dramaturģei Madarai Rutkēvičai minēta arī kā izrādes tekstu autore) izpildījumā pauž sentimentu par to, kā ir bijis agrāk, ka nekad jau vairs nebūs tāpat, ka tagad jau viss ir citādi, bet trūkst paskaidrojuma, tieši kāpēc “agrāk ir bijis labāk”. Pieņemšu, ka tā ir humoreska par vecāko paaudzi.

Mulsina tas, ka Valda ir vienīgais tēls ar vārdu un personību, bet dejotāji, kas ir kustību līdzautori, netiek pagodināti ar šādu privilēģiju. No ekoloģiskā un savstarpējās mijiedarbības aspekta būtu bijis jēdzīgāk neizcelt vienu atsevišķu tēlu, jo tas vairāk liecina par antropocentriskumu, kurā Valda pozicionēta kā meža valdniece un čempionāta matrona, bet dejotāji – tikai sēņotāju un sēņu lomā bez balss un bez personībām. Tas šķiet negodīgi, jo Valda pati arī ir sēņotāja – kāpēc viņai netiek dota sēnes loma?

Sēnes no bioloģijas viedokļa ir patiesi unikālas – tām ir vairākas morfoloģiskās formas, piemēram, vienšūnu raugi, gļotsēnes, pelējumi un tā sauktās cepurīšu sēnes. Mikoloģija ir fascinējoša tās daudzpusīgumā. Sēnes nudien ir pateicīga izvēle izpētei, jo tās nav ne augi, ne dzīvnieki, kā arī katram sēņu veidam ir savas specifiskās morfoloģiskās un fizioloģiskās īpatnības. Dramaturģijas ziņā tas noteikti ir izaicinājums, bet atver durvis radošumam, kā popularizēt bioloģijas nozari mākslā.

Izrādes pirmā daļa patīkami pārsteidza ar asprātīgiem tērpiem (kostīmu māksliniece un scenogrāfe Marianna Lapiņa), kas asociējās ar dažādu sēņu morfoloģiskajām pazīmēm, piemēram, spilgti dzeltenais Valdas tērps ar volāniem atgādināja gaileni, haki zaļās bikses ar tumši sarkano topu – bērzlapi, zili violetie tērpi – tintenes. Tāpat smīnu raisīja plastmasas maisiņi (o, ou – dabai nedraudzīgi) un mazie nazīši. Klasisks latvietis rudenī.

Horeogrāfijā (kustību autori 6. paaudzes laikmetīgās dejas horeogrāfi un režisore Ilze Bloka) novērtēju šķietamās atsauces uz sēnēm raksturīgo pumpurošanos, kā arī sporu izdalīšanu apkārtējā vidē, kas tika panākta ar dejotāju  specifisku novietojuma maiņu horeogrāfijas laikā, kā arī īpašām ķermeņa un roku kustībām, kas atgādina sēnes augšanas video paātrinājumā, tā sauktais time-lapse. Horeogrāfija acīmredzami iedvesmota no sēņu veģetatīvā elementa – hifām, kas ir pavedienveida struktūras, kas zarojas, veidojot masu – micēliju. Sēnes atkarībā no to veida spēj augt viena otrai virsū, un šī īpatnība asprātīgi izmantota kā horeogrāfijas elements.           

Tomēr izrāde otrajā pusē zaudē dinamiku, zaudē asprātību un noteikti – solīto maģiju (kuru īsti pat nevar zaudēt, jo maģija tā arī neradās). Valdas teksts kļūst mistiskāks, pat drūmāks un nolemtāks. Viņa uzdod jautājumus – kas paliks pēc cilvēces, kas izdzīvos, vai sēnes ir tās, kas paliks arī pēc lielajām dabas katastrofām (visticamāk, jā). Sēnes ir ubikviti (tādi, kas spēj eksistēt ļoti dažādos ekoloģiskajos apstākļos) organismi, tās spēj savai vielmaiņai un izdzīvošanai patērēt visdažādākos substrātus, arī cilvēku, taču noteikti nav nemirstīgas vai mūžīgas.

Nespēju saskatīt dziļāku jēgu, kāpēc dejotāji atbrīvojas no krāsainajiem kostīmiem un izģērbjas līdz miesaskrāsas veļai (Valda to  nedara). Vienīgā motivācija ir signalizēt par tēmas maiņu – sēņošanas čempionātu nomaina eksistenciālu jautājumu sesija Valdas vadībā. Atgriežoties pie iepriekš minētās hierarhijas – kāpēc sēnēm jāzaudē apģērbs un horeogrāfiskā izteiksme, bet Valdas tērps paliek neaiztikts? Savstarpēja mijiedarbība taču paredz izmaiņas (par kurām it kā liecina izrādes toņa maiņa) – vai nu tā ir simbioze vai konkurence, vai jebkurš cits organismu savstarpējo attiecību modelis. Izrādes otrajā pusē dažbrīd nav iespējams saprast, vai teksts papildina deju, nav skaidrs ar kādu mērķi tas tiek izteikts vārdos. Atliek vien atminēties izrādes režisores izteikumu jau piesauktajā rakstā: “Tas, protams, ir caur humoru.” Izrādes nobeigumu grūti novērtēt, jo solītās maģijas nav – ir tikai micēlijs (dejotāju – sēņotāju – sēņu masa) un Valda.

Attēls: skats no izrādes, foto Aivars Ivbulis.

[1] Baiba Kušķe “Tur, kur ir sēnes, ir latvieši. Pirmizrādi piedzīvos iestudējums “Sēņošanas čempionāts 2021””, Lsm.lv, raksts lasāms ŠEIT

[2] Kitija Balcare “Svaigie ekoteātra asni Latvijā”, Kroders.lv, raksts lasāms ŠEIT