Inta Balode

Es viņus nesatiku. Es viņiem aizrakstīju ziņu sejas grāmatā. Viņi piekrita atbildēt rakstiski. Viņi nezina, ka uz gandrīz tiem pašiem jautājumiem atbildēja arī otrs. Horeogrāfes Lienes Gravas izrādes “Tas, ko viņa neredz” pirmizrāde jau šodien, 2016. gada 8. septembrī. Sagaidot priekškara krišanu, daži jautājumi viņai un viņam – Vitai Bekmanei un Aldim Liepiņam.

Inta Balode: Kas tevi visvairāk interesē dejā? Gan kā dejotāju, gan kā skatītāju?

Vita Bekmane: Dejot – tā ir sava veida bauda! Tas ir veids kā atraisīt savu radošo enerģiju, gūt prieku, sajust adrenalīnu vai pilnīgu mieriņu. Tā ir tāda citāda esības forma, un man pašai tas ir kā izpausmes veids un arī izaicinājums vienlaicīgi. Kā skatītāju piesaista šīs mākslas vizuālā un emocionālā forma, jo beigu beigās emocijas ir tās, ar kurām ejam mājās un kas visspilgtāk paliek atmiņā.

Aldis Liepiņš: Deju uztveru kā kaut ko nenotveramu. Dažādo dejas pasniegšanas veidu, formu un pielietojuma rezultātā tā kļuvusi arī revolucionāra. It sevišķi tagad, mūsu laikmetā. Deja ir veids, kā izzināt pasauli un izlaist to caur ķermeni un sajūtām. Tāpēc būtībā deja ir visur, arī akmenī, un tieši tāpēc tas ir interesanti. Interesē tas, cik dziedniecisks spēks tai būs pēc gadiem divdesmit un kā tā mijiedarbosies ar pastāvošo iekārtu nākotnes pasaulē.

Kas ir vislielākais izaicinājums topošajā izrādē “Tas, ko viņa neredz”?

Vita: Pati izrāde ir viens lielisks izaicinājums.

Aldis: Pati izrāde man ir kā izaicinājums. Atkal un atkal izkāpt no komforta zonas un meklēt kādu jaunu pavedienu, kā izstāstīt šo stāstu. Pirmo reizi sadarbojos ar mūziķiem dejas izrādē, kurā nedaudz no mūzikas spēlēju arī es.

Izrādes pieteikumā teikts, ka stāsts ir par vīrieti, lai gan uz skatuves būsiet divatā ar Aldi Liepiņu un arī dramaturgs Valters Jonāts ir vīrietis. Bet horeogrāfe Liene Grava ir sieviete, tātad divi pret divi, bet stāsts ir par vīrieti. Kādas ir dzimumu attiecības mēģinājumu procesā? Kā tu domā, kāpēc stāsts ir par vīrieti?

Vita: Tur, kur ir divi, tur veidojās attiecības! Stāsts ir par vīrieti, taču caur sievietes skata prizmu. Mēģinājuma procesā bija lieliska iespēja mazliet dziļāk ienirt šo divu pretpolu attiecību analīzē.

Izrādes pieteikumā teikts, ka stāsts ir par vīrieti, lai gan uz skatuves būsiet divatā ar Vitu Bekmani un arī horeogrāfe Liene Grava ir sieviete. Labi, dramaturgs Valters Jonāts ir vīrietis, tātad divi pret divi, bet stāsts par vīrieti. Kādas ir dzimumu attiecības mēģinājuma procesā? Kā tu domā, kāpēc stāsts ir par vīrieti?

Aldis: Manuprāt, tas nav stāsts tikai par vīrieti. Tas ir stāsts par sievieti un vīrieti, kurā šoreiz sieviete izsaka viedokli par attiecībām. Protams, ir lietas kuras es kā vīrietis nedarītu un varbūt pat neatklātu, bet darba procesā šīm lietām ir liela nozīme. Svarīgi ir neaizmirst pasmieties par sevi. Nu, kaut vai atceroties savu “labāko” randiņu. Process ir vienkāršs un ideja ir skaidra, tāpēc arī to “deķi” neraustam katrs uz savu pusi.

Kas, tavuprāt, ir būtiskākais, ko sieviete nezina par vīrieti? Vai viņām vajadzētu to zināt?

Vita: Manuprāt sieviete ne vienmēr pazīst pati sevi. Vienmēr vajag sākt ar sevi!

Aldis: 😀 😀 Man liekas, ka sievietes zina visu, bet viņām visu nevajag…

Ko tu personīgi domā par vēl vienu tēmu, kas izskan izrādes reklāmas kampaņā, – “laikmetīgā deja ir pašmērķīga un vairāk koncentrējas uz formu”?

Vita: Es personīgi domāju, ka Liene Grava nebūt neuzskata, ka laikmetīgā deja ir pašmērķīga. Un, vai vispār šo mākslas žanru var ielikt kādos konkrētos rāmjos? Šoreiz jāsaka, ka horeogrāfes iecere ir veidot dejas izrādi, kurā skatītājs var izsekot cauri notikumiem, kuri veido stāstu. Un stāsts ir šīs izrādes sākotnējā forma.

Aldis: Man grūti komentēt šo… Bet, manuprāt, šis ir tas gadījums, kad autors atkal mēģina kliedēt šo stereotipu par to, ka laikmetīgā deja ir tikai kaut kas pelēks, kaut kas ļoti abstrakts un neizprotams. Ka tomēr tai var būt dažādi izteiksmes līdzekļi. Šajā gadījumā tas ir stāsts, kurš zināmā mērā ir izklaidējošā formātā.

Vai tāpēc, ka esi tikai dejotāja, tev ir mazāk darba nekā Aldim, kas ir dejotājs un galvenās lomas atveidotājs?

Vita: Šajā izrādē fiziski vienozīmīgi vairāk darbojas Aldis, taču arī mana tēla klātbūtne ir neatņemama šīs izrādes sastāvdaļa. Un varbūt īstenībā stāsts ir par viņu, ko lasām izrādes nosaukumā “Tas, ko viņa neredz”!

Vai tāpēc, ka esi gan dejotājs, gan galvenās lomas atveidotājs, tev ir vairāk darba nekā Vitai, kas ir tikai dejotāja?

Aldis: Nē, nepavisam. Mūsu darba process ir atšķirīgs vienam no otra, tas tiesa, bet ne tāpēc, ka kādam ir mazāk uzdevumu, ar ko strādāt.

Fotogrāfijas no Vitas un Alda personīgajiem arhīviem.