Dita Jonīte**

8. un 9. augustā Mežaparka estrādē bija skatāms jau otrais projekts Agra Daņiļeviča un Edžus Aruma izlolotajai idejai “Dziesma dejo. Deja skan”. Pirmo reizi šo ieceri izdevās realizēt pirms trim gadiem, praktiski uzreiz pēc pārdzīvotajiem Covid-19 pandēmijas ierobežojumu pasākumiem. Cilvēki bija laimīgi atkal satikties, dejot un dziedāt. Gan toreiz, gan šogad dalībnieki iesaistījās brīvprātīgi, lielākoties tie bija amatiermākslas kolektīvi, kopīgi realizējot tādus kā alternatīvos Dziesmu un deju svētkus.

Idejas pamatā ir koncepts, kas ietver uzstādījumu visiem iesaistītajiem strādāt kopā – uzvedumā dejotāji, koristi un mūziķi veido notikumu “šeit un tagad”. Agrākos laikos, pirms vēl bija attīstījušās dažādas skaņu tehnikas, pavadījuma spēlēšana (un dziedāšana) dzīvajā bija pašsaprotama. Es gan atceros arī 1990. gada Vispārējos Dziesmu un deju svētkus, kuros paralēlā deju programma jeb novadu programma tika izdejota dzīvo kapelu pavadījumā. Arī Dziesmu svētku noslēguma koncertos šad un tad koris un dejotāji atsevišķās programmu sadaļās kopā radījuši dziesmas, dejas un mūzikas priekšnesumus.

2022. gadā uzveduma veidotāji notikumu “Dziesma dejo. Deja skan” sagatavoja patiešām triecientempā, tik tikko bija beigušies ierobežojumi, bet kolektīvi pa to laiku bija dažādi pajukuši, vajadzēja saprast, kas vispār no esošā repertuāra ir uzreiz paņemams, prātā paturot, kas tam vēl klāt arī dziedams. Tāpēc toreiz šī kopā būšana, kopā dejošana un dziedāšana bija daudz “formālāka”. Lai gan mērķis arī pirms trim gadiem tika sasniegts – tie, protams, bija kopdejošanas un kopdziedāšanas svētki.

Taču šoreiz sagatavošanās jau bija daudz mērķtiecīgāk virzīta uz apjomīga un saturīga uzveduma radīšanu. Pēc “Dünas” noskatīšanās šķiet, ka varbūt šoreiz laika ir bijis pat par daudz vai arī par daudz bijis ideju, ko gribējies salikt un izvērst viena vakara amatierkolektīvu uzvedumā. Vai varbūt pietrūkusi viena stingra mākslinieka roka, kas laikus sajustu, ka šis viss kopā ir daudz par daudz? Uzvedums ilga divarpus stundas, un vairākus priekšnesumus noteikti varēja izlaist, tādējādi palīdzot uzveduma emocionālās līknes saturīgumam. Radošā komanda faktiski nav nemaz tik liela – idejas autors, producents Edžus Arums, mākslinieciskais vadītājs, horeogrāfs, virsvadītājs Agris Daņiļevičs, režisore Ilze Jakubovska, mākslinieciskais vadītājs, virsdiriģents Mārtiņš Klišāns un virsdiriģents Ints Teterovskis, scenogrāfs Aigars Ozoliņš. Dažādu personību grupā mēģinājums uzminēt īsto zelta griezumu starp dejotājiem un dziedātājiem droši vien ir bijis gana ērkšķains.

Stāstot par gaidāmo pasākumu, uzveduma veidotāji atkal uzsvēra to, ka dejotāji dziedās un dziedātāji dejos, ka ārkārtīgi liela nozīme ir Sidraba birzs maģiskumam, ka savas īpašās enerģijas dēļ uzvedumā iesaistīti folkloristi. Arī sociālajos medijos aktīvi tika komunicēts par dalībnieku gatavošanos, brīžiem pat radās sajūta, ka skatītāji augustā Mežaparkā nonāks kādas sektas dižnotikumā. Šo patosu pastiprināja arī pasākuma reklāmas, kurās Ieva Segliņa izteiksmīgi svinīgā balsī runāja poētisku tekstu. Tādi teksti skanēja arī uzvedumā vairākās intermēdijās (ne programmiņā, ne biļešu tirgotāja vietnē notikuma profilā dramaturga vai scenārista vārdu neatradu). Turklāt uzvedumā aktrises runāto uztvert (sadzirdēt) varēja tikai daļēji – skatītāji pēc visām dejām/dziesmām aplaudēja, un lielākoties tas nomāca aktrises balsi fonā. Tas ir paradoksāli, ja uzvedumā akcents likts uz to, ka dziesma, tātad arī vārdi, dejai blakus paredzēti kā līdzvērtīgs spēlētājs. Tāpat interesanti ir tas, ka par uzveduma atslēgas un fināla dziesmu izvēlēta Jāņa Stībeļa dziesma “Upe”, kas jau ar pirmajiem vārdiem pasaka, ka “šī nav upe, kas tek uz jūru”. Bet uzveduma nosaukums ir “Düna” (Daugavas senais vārds), un arī laukuma zīmējumos tiek veidota dzīvā scenogrāfija kā tieša asociācija ar upes plūdumu. Tāpat man neizdevās atminēt, ko uzveduma veidotāji domājuši, apakšvirsrakstā liekot “dejas eposs”. Vai deja tomēr ir galvenā? Un kas slēpjas zem vārda “eposs”, par kādiem varoņiem un tautas senatnes notikumiem šis uzvedums vēstī? Te būtu noderējušas arī kāda dramaturga prasmes. Tikmēr Agris Daņiļevičs un Edžus Arums patiešām asprātīgi un koši neilgi pirms pasākuma dalījās ar TikTok video, kas diskomūzikas pavadībā iefilmēts Brīvības bulvārī. Esmu droša, ka dejas kopienā to redzēja katrs! Un tas ir patiesi apskaužami un brīnišķīgi, kā uzveduma veidotāji nenogurstoši visu laiku strādāja arī kā mārketinga instruments.

8000 dalībnieku liecina gan par pieklājīgu pasākuma vērienu (uzvedumu trīs vakaros arī noskatījās vismaz 25 000 skatītāju), gan par to, ka amatierkolektīvu vidū ir daudz tādu, kas gatavi šādos pasākumos ieguldīt ne tikai savu brīvo laiku, bet arī privātos finanšu resursus. Turklāt dalībniekos bija kolektīvi arī no ārzemēm. Tāpat būtisku papildinājumu uzveduma kopējai atmosfērai deva samērā lielā jauniešu, bērnu un viņu vecāku kopa, kas realizēja vairākas intermēdiju un deju horeogrāfijas (piemēram, “Zaļā dziesma” un “Pāri upei”). Jau iepriekš vairākkārt esmu rakstījusi par to, cik prasmīgs dažādu žanru deju savienošanā vienā veselumā ir Agris Daņiļevičs, un mūsdienu horeogrāfiju zīmējumi, jo īpaši lielajās grupās, atkal bija pārliecinoši un kustībietilpīgi. Kopā ar daudzskaitlīgo rekvizītu – spožajiem apļiem (vieni fotogrāfu reflektorus sauca par pankūkām, citi par naudiņām) – laukumā veidojās īsti teiksmaina atmosfēra. Aplis no vienas puses bija sidrabains, no otras – zeltains. Un tas arī bija gan ātri izplešams, gan atkal savāžams mazā “paciņā”, kas piestiprināma pie jostas. Mūsdienu dejotāji zilajos džinsos un baltajos T-kreklos (meitenēm arī vēl zaļi vainadziņi) nemaz neizskatījās neiederīgi. Normāla zila upe ar baltām viļņu putām. Drīzāk lielajā kopumā pazuda 250 folkloras kopu dalībnieki. Manuprāt, šīs amatierkolektīvu prakses vairāk ir piemērotas intīmam tuvplānam un koprades aktivitātēm. “Ūdens rituāls”, “Kāzas pie upes” vai “Dünas vēstījums” šī lieluzveduma kontekstā drīzāk līdzinājās mazai un neobligātai dekorācijai ar maziem, maziem cilvēciņiem kaut kur tālumā. Tāpat lieluzveduma bildē pārāk sīka izskatījās dažu deju horeogrāfija. Turpretī ar īsto izmēru, šķiet, bija trāpīts “gaisa” dekorācijās – scenogrāfa Aigara Ozoliņa radītie putni kā auklu lelles (kuras, garām ejot vai skrienot, dalībnieki ik pa laikam iekustināja, lai putni lidotu) Mežaparka mērogu padarīja it kā cilvēcīgāku.

Šajā uzvedumā patiešām lieliski skanēja kori – krāsainajās aranžijās bija labi saklausāma daudzbalsība un koristu enerģija. Sestdienas vakara uzvedumā gan manīju arī virsdiriģenta Mārtiņa Klišāna fizisku sagurumu. Garā mēģinājumu nedēļa un trīs vakari pēc kārtas, diriģējot divarpus stundu garus koncertus un noturot daudzu tūkstošu uzmanību savās rokās, ir varoņdarbs. Vēlreiz jāatgādina, ka “Dziesma dejo. Deja skan” koncepts Sidraba birzij būvēto akustiku iegriezis pilnīgi citādi, taču muzikālā partitūra, gan jau arī ar Uģa Prauliņa palīdzību, kopējā uzveduma audumā bija patiešām baudāma.

Tiesa, sociālajos medijos pavīdēja arī kādu dejotāju neapmierinātība, ka koris tiem neesot bijis dzirdams. Tāpat ierobežota redzamība, visticamāk, bija arī koristiem, kas uzveduma horeogrāfijai redzēja tikai “maliņas”. Tātad uzveduma veidotājiem ir, kur vēl attīstīties un meklēt – kā šo koprades praksi padarīt maksimāli iekļaujošu visiem dalībniekiem. Koristu kontekstā arī pagaidām neatbildams jautājums ir, cik ļoti arī viņus vajadzētu “izdresēt” horeogrāfijā. Atsevišķos kora pārgājienos manu uzmanību vairāk piesaistīja deju soļos ejošie koristi (starp kuriem bija saredzami gan labi dejotāji, gan tādi, kuri ar deju ir uz “jūs”). Tikmēr pašiem deju kolektīviem un dejām uz lielā laukuma es šajās epizodēs aizmirsu pievērst uzmanību, jo ar zināmu līdzjūtību sekoju koristu kustībai.

Līdzīgi uzmanības fokuss nojuka abās dejās, kad daļa no dejotājiem dejoja baseinā starp skatītāju tribīnēm un deju laukumu. Neņemos minēt iemeslus, kāpēc tajā tika “iemērkta” tieši “Audēju deja” un “Klabdancis”, taču Zelta fonda deju gribēju vērot tieši baseinā, jo tas pēkšņi likās tik spocīgi un neparasti, lai gan vienlaikus – pavisam neadekvāti un nevietā, pilnībā aizēnojot norises lielajā deju laukumā. “Klabdanča” horeogrāfija gan likās pat ļoti piemērota ūdens eksperimentam. Tātad jau atkal (iepriekš, piemēram, Dziesmu svētku koncertā “Tīrums” 2023. gadā) ūdens baseins Sidraba birzī performēja izcili, ja ko tādu var teikt par nedzīviem objektiem. Turklāt uzveduma finālā ūdenī “svētījās” ne tikai daudzi kolektīvu dejotāji, bet ar joni un pakaļdzīšanos jaunieši ūdenī ievilka arī Agri Daņiļeviču. Negaidīti man tā kļuva par vienu no uzveduma emocionālajām kulminācijām, jo abas uzveduma dvēseles – Agris Daņiļevičs un Edžus Arums – arī paši tika svētīti ar Sidraba birzs ūdeni. “Dünas” finālā skan Jāņa Stībeļa “Upe”, visi uzveduma dalībnieki dejo kopīgu horeogrāfiju, skatītāji ceļas kājās un dej, un smej, un skan līdzi. Pat ja šīs dziesmas vārdi pēc Raiņa “Saules, Pērkona, Daugavas” (kuru pirms tam visi skatītāji un dejotāji nodzied kopā kā pasākuma himnu) izklausās supervienkārši, tie pasaka būtisko – “no sirds uz sirdi tek miljoniem strautu/ un saplūst upē, kas saucas par tautu”.

*Vārdi no Jāņa Stībeļa dziesmas “Upe”.

**Dejas un teātra kritiķe.