Ilva Lorence

Recenzija tapusi projekta “Deja domā. Kā deju uztvert, saprast un aprakstīt” otrā posma ietvaros. Lindas Lejiņas-Grebinas darbs “Perspektīva” skatāms šeit. 

Kā iesākt recenziju? Daudz vārdu un teikumu maisās pa galvu, bet atslēgas vārds pa vidu visam ir “vientulība”. Noskatoties trīs minūšu garo video ar Lindas Lejiņas-Grebinas horeogrāfiju “Perspektīva”, dejas radītās sajūtas savijas kopā ar pandēmijas laikā blakus esošajām sajūtām un veido tādu kā melanholisku baiļu, vientulības un izmisuma kokteili. Lai arī dejā tiešā formā varbūt nebija nekā no iepriekš minētajām sajūtām, es nespēju nospiest “stop” pogu savām ikdienas trauksmes sajūtām, kas jebko liek uzlūkot šādā nemierīgā, mazliet neirotiskā kontekstā.

Lai būtu vieglāk sakārtot domas lasāmā formātā, uzdodu sev jautājumu: ko es nupat redzēju? Jauna māksliniece Linda Lejiņa-Grebina atrodas viena gaišā, plašā telpā un dejo tā, it kā viņu neviens nevērotu, viņa dejo sev. Skan dziesma “Love is a Crow”, kuru dzirdu pirmo reizi, bet tā piesaista manu uzmanību jau no pirmajām sekundēm. Skan viegls, ritmisks bīts, to papildina patīkams sievietes vokāls, talkā vēl nāk vairāki mūzikas instrumenti, kas paplašina skanējumu un aizved pavisam citā pasaulē. Māksliniece pārvietojas pa telpu, it kā lidojot, kustības ir vieglas, un žesti ir ļoti plaši, liekot domāt, ka tie nāk no cilvēka iekšienes, dziļākajām bailēm, impulsiem. Saprotu, ka viss, ko rakstu, ir tikai mani minējumi, bet ko gan es objektīvi varu uzrakstīt par deju, ja neesmu dejas profesionāle? Manuprāt, šis jautājums vienmēr bijis aktuāls. Kā rakstīt par deju, ja pats nedejo?

Lai arī nevaru aprakstīt dejas tehniku, es noteikti varu minēt, kā deja liek man justies gan tās skatīšanās laikā, gan pēc tam. Deja ir īpašs žanrs, kas dod daudz informācijas, neizmantojot ikdienišķo verbālo saziņas metodi. Caur kustībām, mīmiku, plūdumu, acu skatienu bieži var nodot cita veida sajūtas, kuras vārdos būtu grūti ietērpt. Mākslinieka kustībās ir iekodēta noteikta ziņa, kas katram skatītājam atkodējas citādāk, un tas, manuprāt, ir skaisti. Viedokļu un uztveres dažādība vienmēr ir pastāvējusi un to nevajag ignorēt. Tu vari būt labs dejotājs, ar deju pievērst uzmanību kādai konkrētai problēmai, bet katrs skatītājs to redzēs citādāk, un tas nemaz nav slikti. Tas ir tikai normāli, bet galvenais – tu esi iekustinājis sabiedrības domāšanu.

Vienotā tēma visiem šī projekta horeogrāfiem bija “brīvība”. Lindas Lejiņas-Grebinas darbus iepriekš neesmu redzējusi, līdz ar to tas neietekmē manu viedokli par viņu kā horeogrāfi. “Perspektīva” ir lielisks mūsdienu dejas paraugs, kurā savijas klasiskie deju soļi ar ielu dejām raksturīgo nekaunīgumu un enerģiskumu. Horeogrāfe izdejo gan vienkāršas, gan ļoti sarežģītas kombinācijas, neļaujot atslābt skatītāja interesei. Deja sākas pie stalažām, kuras man nolasās kā krātiņš, kurā paši sevi iesprostojam ik dienu. Mūzikai kļūstot straujākai, Linda izkļūst no krātiņa, un kustības pēkšņi kļūst plašākas, enerģiskākas, it kā beidzot viņa drīkstētu elpot pilnu krūti un doties plašajā pasaulē. Viņa virpuļo pa plašo telpu, mētelim plīvojot. Acis ar pašpārliecinātu skatienu uzlūko kameru, un Linda dodas tālāk, dejai noslēdzoties blakus metāla stalažām. No vienas puses, šķiet, ka dejotāja izdejo savu sapni, ir ļoti enerģiska, ar sparu dodas tālāk, bet, no otras puses, kaut kas tajā visā liekas tik vientuļš, pamests. Visticamāk, es projicēju savas izjūtas, bet tās sasaucas ar pašreizējo situāciju pasaulē. Mums ir tik daudz brīva laika, kas agrāk nebija iespējams lielā darba apjoma dēļ. Liekas taču, ka būtu jābūt laimīgiem, jāpavada laiks ar ģimeni, jāpilnveido sevi, jādodas baudīt dzīve utt.  Bet bieži vien šis brīvais laiks smacē nost ar vientulību, negatīvām domām un milzīgu neziņu. Laiks pēkšņi kļuvis par nastu.

Horeogrāfija man liek domāt par mūsu pašu robežām, kuras nospraužam sev un kuras varbūt citi nosprauž mums. Par brīvību, kas var gan atbrīvot, gan arī smacēt. Trīs minūtes ir pietiekoši, lai uzjundītu manī eksistenciālus jautājumus par brīvības ilūziju un manu vietu plašajā izplatījumā, un tas nav maz.

Ilva Lorence pēc izglītības ir teātra kritiķe un analītiķe (baltu filoloģijas studijas Latvijas Universitātē), bet dzīve iegrozījusies tā, ka šobrīd viņa strādā neatkarīgajā teātrī Dirty Deal Teatro un palīdz tapt dažādām mākslas formām. Iepriekš ir aktīvi rakstījusi par teātri un laikmetīgo deju gan savā blogā skatuvesprieki.lv, gan citos medijos, bet šobrīd vairāk pievēršas darbam teātrī, kas aizņem visu brīvo laiku.

Attēls: ekrānšāviņš no video.