Krišs Grunte

Līva Apšeniece 2021. gadā absolvējusi Laikmetīgās dejas programmu Latvijas Kultūras akadēmijā (LKA), un dejas izrāde Sync ir viņas bakalaura darbs. Izrādē, kuras nosaukums ir saīsinājums no angļu valodas vārda synchronization, horeogrāfe pievērsusi savu un citu cilvēku uzmanību sinhronizācijas tematikai. Sync pirmizrādi piedzīvoja jau 2021. gada pavasarī, taču pandēmijas dēļ skatītāju skaits bija stipri ierobežots. 2022. gada 29. maijā to LKA Teātra mājas “Zirgu pasts” Karamazovu zālē varēja pieredzēt atkal. Šoreiz iemesls izrādes publiskošanai ir gana ambiciozs, proti, horeogrāfe to pieteikusi “Dejas balvai”.

Izrāde sākas tagad

Dejotājas Simona Ozola un Līva Apšeniece atrodas dejas laukumā jau pirms izrādes sākuma. Skatītāji vienlaicīgi, gandrīz sinhroni, ieņem sēdvietas. Uz laukuma grīdas divos simetriskos kāšos smilšu pulksteņa formā rūpīgi sakārtoti zili origami putni. Labās puses priekšplānā ar skatu pret skatītājiem stāv Līva, bet kreisās puses dibenplānā ar muguru pret skatītājiem stāv Simona. Stīvens Bredlijs (Steven Bradley), amerikāņu publicists un dizaina pētnieks, uzskata, ja objekti uz spēles laukuma ir vienāda izmēra un novietoti vienādā attālumā no simetrijas ass, tad šādu kompozīciju var saukt par simetriski līdzsvarotu (Design Principles: Compositional, Symmetrical And Asymmetrical Balance). Arī Sync kompozīcija ir raksturojama kā simetriski līdzsvarota. Kad Karamazovu zāles gaismas nomaina Kriša Apšenieka un Nika Ciprusa režisētie prožektoru starmeši, kas no labā un kreisā sāna niecīgā, bet pietiekamā kapacitātē izgaismo Simonu un Līvu, tad abu dejotāju nekustīgajos ķermeņos saudzīgi un lēni izplūst atšķirīgas, niansētas kustības.

Pēc izrādes beigām prātā ienāca doma, ka šāda pāreja no nekustīguma uz kustīgumu būtu jāuzlūko arī sinhronizācijas kontekstā. Respektīvi, dejotāju atrašanās dejas laukumā, pirms skatītāji ieņem sēdvietas, viņu novietojums telpā un scenogrāfiskais risinājums izrādes sākumā var šķietami liecināt, ka viss ir sinhronizēti, viss ir ideālā kārtībā (ja pieņemam, ka simetrija tiek saistīta ar “kārtību”). Turpinājumā ne tikai nekustīgums lēni pāriet kustīgumā, bet arī līdzsvarotā simetrija, sinhronizācija it kā sāk zaudēt savus savienojumus un pāriet haosā. Šo iemeslu dēļ ir pamats uzskatīt, ka izrāde sākas jau brīdī, kad cilvēki ienāk Karamazovu zālē. Ar dejotāju kustību impulsu simetrija, sinhronizācija gluži kā origami tiek salocīta, lēnām izjaukta, iznīcināta, līdz kļūst arvien skaidrāks, ka visa kārtība un līdzsvarotība ir tikai uz īsu brīdi. Varbūt sinhronizācija vispār ir kaut kas ļoti īslaicīgs?  

Putnu kāši – sinhronizācijas analoģija

Noskatoties, kā izrādes laikā tiek izjaukta origami putnu izvietojuma kārtība, emocionālā ziņā iesāpas – brutāli tiek nonicināts tā cilvēka darbs, kurš to visu locījis un sakārtojis. Taču šī savandīšana nav necieņa pret cilvēka darbu, bet gan centieni īstenot vienu no izrādes galvenajiem mērķiem – atšķirīgos apstākļos konstruēt dažādus sinhronizācijas paņēmienus. Iespējams, ka Justīnes Jasjukevičas un Daces Ignatovas scenogrāfijā izmantotie zilie putnu kāši uztverami kā analoģija sinhronizācijai. Tie kalpo kā zīmju kopums, lai konstruētu haosa un kārtības attiecības un radītu deformēšanas un atkārtotas sinhronizēšanās atmosfēru. Putnu bari pārlidošanas laikā darbojas sinhroni. Pietiek paraudzīties uz gājputniem debesīs, lai apbrīnotu to instinktīvi veidoto, ģeometriski sakārtoto hierarhiju.  

Sinhronizācijas jautājumi

Izrāde uzdod vairākus jautājumus, uz kuriem atbildes jāmeklē katram individuāli, ielūkojoties savas iekšējās pasaules nostūros. Kādos brīžos mums vajag vai nevajag sinhronizāciju? Kas vispār ir sakritība un vienlaicīgums? Vai laikmetīgā deja ir vienlaicīga? Kas notiek ar mums, kad mēs vienlaicīgojamies? Laikmetīgā deja ir tik ļoti svarīga tieši uzdoto jautājumu dēļ – lai runātu ar sevi par pasauli, par to, kas notiek vai nenotiek ar mums, ieraugot problēmas sociumā, sakarības un nesakarības. Izrāde Sync patlaban, gadu pēc pirmizrādes, iespējams, kļuvusi vēl aktuālāka un būtiskāka. Vai laikā, kad ikdiena ir izsista no sliedēm un iestājies kara izraisīts haoss, pie kura nevajadzētu pierast, mēs tomēr mēģinām atrast kārtību, darboties sinhroni attiecībā pret savu dzīvi pirms kara? Tieši tāpēc izrādes uzdotie jautājumi ir ļoti pamatoti. Es spēju noticēt, ka arī haosā ir kārtība un ka mums tā ir nepieciešama, lai spētu eksistēt.

Līdzsvars, pakļaušanās, uzklausīšana

Izrādē ir aina, kurā Simona čukstus izrunā dažādus vārdus, kurus mēs nespējam skaidri saklausīt, iezīmēt savos prātos, piešķirt tiem kādu ideju. Bet tas nav svarīgi. Svarīgāk nekā uztvert vārdu nozīmi ir vērot, kas notiek dejas laukumā. Simona čukst, čukst, čukst, bet Līva neatbild, neatbild, neatbild. Nav verbālu pretreakciju, kas signalizētu par jebkādu sinhronizācijas pakāpi. Iespējams, arī klusums ir pretreakcija un/vai atbilde. Šis brīdis man atgādināja spēli “Klusie telefoni” un bezvadu tehnoloģiju Bluetooth. Arī “Klusajos telefonos”ir kaut kas no verbālās sinhronizācijas – vārds vai vairāki vārdi noteiktā, vienotā veidā (čukstot ausī) tiek nodoti tālāk pa ķēdīti pārējiem dalībniekiem, un tiek sagaidīts, ka pēdējais spēlētājs spēs precīzi atkārtot pirmā spēlētāja izdomāto vārdu. Taču tas notiek tikai īpašas sinhronizācijas gadījumā. Savukārt Bluetooth piedāvā iespēju sinhronizēt kādu dziesmu, bildi vai ko citu no sava telefona uz draugu telefoniem. Taču cilvēks, ar kuru būšu sinhronizējis, piemēram, dziesmu, iespējams, to uztvers pavisam atšķirīgi (lai gan tehniski sinhronizācija kā darbību kopums būs norisinājusies veiksmīgi un tiks sasniegts rezultāts). Iespējams, arī horeogrāfei viens no izrādes mērķiem bija parādīt to, ka sinhronizācija ir tikai ārējs process. Putni veic sinhronas darbības, bet mēs nezinām neko par to, kas ar viņiem notiek, kad viņi vienlaicīgojas. Tajā pašā ainā Līva kļūst Simonai par balstu un virza viņas kustības. Dejotājas nekustas vienlaicīgi vai līdzīgi, bet varbūt sinhronizācija jāmēģina uztvert kā līdzsvara mijiedarbes process? Kustība, kurai ļaujas, un čuksts, kuru uzklausa, nevieš sajūtu par haosu vai kārtību. Drīzāk vedina domāt par sadarbību – līdzsvara nodrošināšanu, pakļaušanos, uzklausīšanu.  

Atrast kārtību haosā

Simona un Līva ir kā divas Lotiņas, kuras beigu beigās atrod savstarpējo vienlaicīgumu. Palēninātām kustībām viņas apmet līkumu laukuma dibenplānā. Vienā brīdī jau šķiet, ka Līva ir Simona, Simona ir Līva, ka Simonas pēda ir Līvas pēda… Arī apģērbtas viņas vienādi – tumšzilas kleitas, mati saņemti kopā. Var uzelpot – atkal ir atrasts savienojums, atkal ir kārtība. Pēc brīža vienas un tās pašas kustības tiek reproducētas sekvenciāli, ar dažu sekunžu nobīdi, taču mans  prāts to uztver kā sinhronu darbību. Katram indivīdam ir savs reakcijas ātrums, tāpēc gluži fizisku iemeslu dēļ ir grūti nodrošināt divu vai vairāk cilvēku kustībā vienlaicīgumu, pat ja kustības it kā ir vienādas. Bet būtu interesanti saprast, cik liels laika intervāls starp šīm vienādajām kustībām ir pieļaujams, lai tās joprojām uztvertu kā sinhronas.

Izrāde ir autores interpretācija par kārtības izjaukšanas procesu un tās meklējumu haosā. Taču tā ir tikai interpretācija. Tā nepiešķir un nemēģina dot nekādu subjektīvo vērtējumu. Un katram no mums ir jāpieņem (vai gluži pretēji – nav jāpieņem) lēmums, vai šajā interpretācijā ir kaut kas vienlaicīgs ar mums. Man gribas domāt, ka izrāde vēsta par uzticēšanos. Jo bez tās mēs nevaram ne atrast kārtību haosā, ne atrasties vienlaicīgumā. Varbūt tas ir svarīgākais.

Attēls: skats no izrādes, publicitātes foto.