Dita Jonīte*

Ar Elīnu Gaitjukeviču runājamies īsi pirms Jāņiem, brīdī, kad tikko beidzies intensīvais sezonas noslēguma grafiks un tūliņ sāksies deju studijas “Ritms” vasaras nometnes. Parasti vispirms studijas telpās dienas nometnē dažādās radošās aktivitātēs darbojas jaunāko grupu bērni, bet jau jūlijā uz diennakts nometnēm viesu namā ārpus Rīgas sabrauc lielie bērni. Lai arī Elīnu Gaitjukeviču arvien asociējam ar laikmetīgās dejas kopienu un viņa ik pa laikam arī veido dejas izrādes, ikdienas darbs rit studijā ar bērniem un jauniešiem. Deju studijā “Ritms” viņa pati izaugusi kā dejotāja, te sapratusi, kā attīstīt un pilnveidot iesākto, te izaudzināti vairāki dejas mākslinieki un pedagogi. Bet pats svarīgākais – Elīnas vadībā lieliem un maziem ir iespēja iepazīt dažādus mūsdienu deju stilus un iemācīties būt radošiem. Starp citu, visai drīz “Ritmam” arī gaidāma 55 darba gadu jubileja.

Sarunas laikā Elīna ir emocionāla, ik pa laikam, atceroties kādu notikumu vai pieredzi, viņa noslauka pa asarai. Bet es zinu, ka tās drīzāk ir gandarījuma un sirsnīga aizkustinājuma asaras. 

Dita Jonīte: Kad mēģinājām vienoties par tikšanās laiku, tu teici: “Jā, tagad ir tieši labi, kad sezona noslēgusies, ir iedvesmas vilnis, gandarījums.” Kas ir tas, par ko tev ir šis gandarījums?

Elīna Gaitjukeviča: Viss šīgada noslēguma posms ar koncertiem, braucieniem, mēģinājumi ar lielajām meitenēm un ar pavisam mazajiem… Visur jutu tādu lielu mīlestību un joprojām jūtu. Šķiet, ka šis gads bijis īpašs. Lai gan nebija viegls.

Vai tās arī nav kaut kādas pēcpandēmijas slūžas, kas tagad parautas vaļā?

Jā, šķiet, notikusi lietu pārvērtēšana, jo mēs saprotam, kā tas ir, kad tev nav liegts darīt visu, ko vēlies. Jo īpaši lielās meitenes, no kurām viena daļa tagad beidza dejot, ļoti novērtēja šeit pavadīto laiku. Daļai no viņām jāiet tālāk – sāks studēt universitātēs, brauks kaut kur prom vai sāks strādāt. Mainīsies grafiki, nevarēs visu apvienot, jo mums studijā slodze ir liela un apmeklējums ir ļoti svarīgs. 

It kā jau ir daudz tādu vidējās un vecākās paaudzes deju pulciņu, kuros arī pieaugušie iet un piedalās, esot pat tādi kolektīvi, kuros mēģinājumi ir vairākas reizes nedēļā…

Bet tieši jauniešiem tas ir citādi, viņiem dzīve ir intensīvāka, un viņi mēdz būt atbildīgāki, apzinās, ka nevarēs paspēt visu un kavēšana atkal ietekmēs citus… Kad sakārtojas dzīve, kad atkal iestājas kaut kāda stabilitāte un ir darba rutīna, atkal var veltīt laiku mēģinājumu režīmam un dejošanai. 

Protams, daļa no vecākās grupas turpinās dejot, bet šajā grupā šķiršanās abpusēji ir vissāpīgākā. Tieši šajā brīdī ir tāds “dejas pilnbrieds” –  viņi ir fiziski spēcīgi un domāšanā atvērti, radoši, izauguši, gatavi visādām lietām. Ko tikai ar viņiem nevarētu tālāk taisīt!

Savukārt par mazajiem reizē priecājos un brīnos, kā viņi pirmajos koncertos neapmaldās! Viņi ir uz milzīgas skatuves, pēkšņi ir gaismas, pirms uzstāšanās vienmēr kulisēs vēl ir kādi trādirīdi (neatceras, kur un kā jānostājas), taču beigās četrgadnieki tomēr nodejo un vēl paspēj pasmaidīt. Skolotāja darbā tā ir tā skaistā puse – redzēt, kā no ķipariņiem izaug mākslinieki. [Šeit arī man saskrien asaras acīs – D.J.]

Ir arī interesanti, ka dažreiz attīstība notiek lēcienveidīgi. Piemēram, kāds “stāv uz vietas”, ir nedaudz stīvs, lai gan cenšas un dejo, it kā viss kārtībā… Bet tad pēkšņi atveras, “aiziet garām” visiem tiem, kas allaž dejo pirmajās rindās un kam ir dotības no dabas! Un tu pat nenojauti, ka šim bērnam varētu būt tāds uzrāviens, viena pusgada laikā! Dažreiz ar nenormālu gribasspēku un lielu vēlēšanos var ļoti daudz sasniegt. Tā ir pašmotivācija, dejas mīlestība un mērķtiecība.

No gada uz gadu ar bērnu pašmotivāciju gan ir grūtāk un grūtāk. Viņiem apkārt ir visa kā tik daudz… Ja vēl gadās tādas grupas, kur viens cilvēks nojauc visas grupas pozitīvo enerģiju un virzību… Dažreiz mēs – skolotāji – nesaprotam, kā ar viņiem strādāt, ko darīt citādi. Metodes jau it kā visiem skolotājiem ir līdzīgas. Cenšamies motivēt visādos veidos, bet nav iespējams neko iesākt, ja bērnam pašam nekas īsti neinteresē. 

Deju studija kā dzīves skola

Vai tas daļēji arī nav jūsu misijas darbs – palīdzēt tikt pāri dažādu vecumposmu krīzēm? Lai gan pamatā esat privāta organizācija un tātad varētu strādāt tikai ar tiem, ar ko vēlaties un ar kuriem var sadarboties…

Es ļoti daudz runāju ar bērniem par to, vai viņi tiešām grib nākt un vai šī ir viņu īstā vieta. Uzreiz reaģēju, kad manu, ja kaut kas neiet, kad neredzu nopietnu attieksmi citam pret citu vai pret skolotājiem… It sevišķi problemātiskajās grupās. Nav tā, ka visus aiz ausīm velku studijā. Ir grupas, kas paši cits citu pieskata un iedvesmo. Un ir grupas, no kurām, šķiet, varētu sagaidīt strauju attīstību, bet kaut kas nav ar attieksmi. Protams, ir arī tīņu faktors, ar ko jātiek galā.

Atceros, ka šīs studijas telpas (Brīvības ielā 193a) iekārtojāt brīdī, kad VEF Kultūras pils tika slēgta, lai veiktu kapitālu restaurāciju. Vai tas bija brīdis, kad sapratāt – ir iespēja vai nepieciešamība savu studiju paplašināt? 

Kad VEF Kultūras pils telpas aiztaisīja, atradām šīs telpas, un tās bija tik lielas, ka bija vajadzīgi citi apgriezieni. Tad jau varējām uzņemt dažādus vecumus. Līdz tam gribētāju bija daudz vairāk, nekā bija kapacitātes. Lai gan arī tagad, īpaši trīsgadnieku vecumā, ir daudz vairāk gribētāju, nekā varam paņemt. 

Man jau gan liktos, ka šāda pieeja ir visprātīgākā – kad studijā pati visu vari pārredzēt.

Jā, es arī pati to apzinos. Dažkārt man jautā – kāpēc jūs vēl tur un tur netaisāt studiju, piemēram, Pārdaugavā? Kādā brīdi šķiet – varbūt tiešām? Tomēr tad atkal saprotu – nu, nē, negribas izšķaidīties. Man nav ambīciju katrā Rīgas apkaimē uztaisīt sev filiāli. 200 bērnu ir skaits, kurā vēl varu katram bērnam arī vārdu zināt. 

Ja nu vienīgi arī puišus te gribētos redzēt. Var piekrist “Buru” vadītājai Edītei Ābeltiņai, kura teikusi: “Nu, ir cita enerģija, ja ir arī puiši…”

Mums vairākus gadus bija puišu grupa, kaut kā turējās, lai arī gāja grūti… Tad, kad viņi kļuva saprātīgāki, šķita, ka paši jau jūt gan savu ķermeni, gan prot izbaudīt kustību, un likās – nu tik tagad strādāsim, viņi paziņoja, ka iet prom. Tik žēl!

Vispār man būtu gribējies arī pašai redzēt “Buru” jubilejas lielo koncertu, bet tās nedēļas bija tik saspringtas! Pirmdienā bija “Tornado”, kurā dalību Olgai [Žitluhinai – D.J.] biju apsolījusi jau sen, pēc tam skatījos vairākas festivāla “Laiks dejot” izrādes, baletskolā – Marijas iestudējumu [Marijas Saveiko izrāde ar laikmetīgās dejas programmas absolventēm – D.J.]. Tajā pašā nedēļā piedalījos arī projektā “Kopīga telpa, kopīgs laiks”, kas bija ārkārtīgi vērtīgs pasākums, ko rīkoja Laura Stašāne un biedrība “Tuvumi” sadarbībā ar Horeogrāfu asociāciju. Diskutējām savā kopienā par dažādām tēmām, par to, kas ir svarīgi, kas ir kopīgais dažādās praksēs, katrs no dalībniekiem dalījās ar savas prakses pieredzi. Tur bija pārstāvētas dažādas paaudzes, bijām apmēram 20. Ļoti vērtīga pieredze. (Kaut kas līdzīgs jau ir bijis, kad pirms vairākiem gadiem mūsu dejas kopienas tikšanos monitorēja Džonatans Barovss. Tas arī bija Lauras vadīts projekts.) Tās bija divas dienas ar uzdevumiem, kur tu kā mākslinieks dalies ar savām radošajām idejām, pieredzi, stāsti par sevi, iepazīstinot ar sevi citus. Jaunajiem jau arī nav viegli – ne visus “vecos” viņi pazīst vai kautrējas tiem iet klāt un kaut ko piedāvāt. Tagad akcents bija uz jautājumiem, kas mums svarīgi kā kopienai.

Ja ne filiāli, tad varbūt tev ir ambīcijas dibināt savu deju skolu? Līdzīga formāta mūsdienu deju studijas ik pa laikam izvēlas turpināt darboties skolas formātā. Iesāka Agris Daņiļevičs, tad Edmunds Veizāns, Liene Bēniņa. Tiesa, no malas raugoties, lielākus ieguvumus es saredzu tieši studijas darba formātā – piedāvājat bērniem dažādus deju stilus, paši esat brīvi veidot tādas lietas, kā vēlaties, bez programmu/vadlīniju spiediena, laiku lieki netērējat ar “skolvadības” formalitātēm.

Protams, ka visu laiku galvā sēž arī domas par savu skolu. Liekas, ka tas varētu būt nākamais attīstības solis vai līmenis. Bet vienlaikus saprotu, ka tas mani var ierobežot. Un tad vēl būtu “papīru” lietas, jāseko programmai…

Man bieži rodas kādi impulsi, kad gribas taisīt tādu vai citādu izrādi, vai, vērojot konkrētu grupu, uzreiz zinu, ko es vēlētos ar viņiem kopā darīt. Vai arī – vēlos iedot vienu grupu pilnīgi citam horeogrāfam, lai kaut ko pamainītu viņu domāšanā un varēšanā un lai dejotāji iegūtu pilnīgi citu pieredzi. Skolas ietvaros es to droši vien nevarētu atļauties. Skola varbūt garantētu kaut kādu finansiālo drošību, tā būtu zināma ambīciju apmierināšana, noteikts statuss. Lai gan – ne jau visās deju skolās ir adekvāts dejas izglītības kvalitātes līmenis. Dejā, esmu droša, daudzas studijas ir spēcīgākas nekā viena otra deju skola. Es gan to kopējo bildi nojaušu tikai pēc tā, ko redzu festivālos un konkursos. 

No estrādes dejām līdz laikmetīgajai dejai

Cik ilgi tu jau esi saistīta ar “Ritmu”?

Sāku dejot jau 90. gadu beigās, bet kopš 2002./2003. gada sezonas strādāju kā vadītāja. Sākumā tikai aizvietoju Redu [horeogrāfe Reda Strauta, “Ritma” vadītāja (1992–2002) – D.J.], jo viņa lielu daļu laika bija ārpus Latvijas. 

Gandrīz pusi no “Ritma” mūža [“Ritms” tika izveidots 1969. gadā – D.J.] esi bijusi kopā ar šo studiju. Kā tu redzi, kā mūsdienu deju virziens šajā gadsimtā Latvijā ir mainījies?

Ļoti daudz ietekmējusi laikmetīgās dejas izglītības programma Latvijas Kultūras akadēmijā (LKA), kuru 1999. gadā izveidoja Olga Žitluhina. Kad pati sāku dejot, nekas tāds vēl nebija, un vispirms to sauca par estrādes vai šova dejām. Vienu brīdi visu – gan to, ko mēs dejojām, gan hiphopu un breiku – sauca par modes dejām.

Laikmetīgo deju iepazinu 90. gadu beigās un 2000. gadu sākumā, iestājoties Latvijas Kultūras koledžā. Tur arī sāku to praktizēt pati. Paralēli LKA bija iestājusies dejotāja no “Ritma” Liene Stepena – skatījos, ko un kā viņa dara. Nu un tā visi, kas ienākuši nozarē pēc akadēmijas, ir ļoti mainījuši šo dejas vidi.

Kas tas ir, kas mainās? Domāšana? Estētika? Tehnika? Kas visbūtiskāk izmainīja tās “modes dejas”?

Pamazām mainījusies gan domāšana, gan estētika, gan veids, kā par deju domāt. Es gribētu, lai tā ietekme būtu vēl lielāka. Visām deju studijām darbības virzieni tomēr ir ļoti līdzīgi, es vēlētos redzēt lielāku dažādību stilistikā. Lai gan tas jau arī laikam atkarīgs no infrastruktūras – tā, kādi ir festivāli un konkursi, kuri kultivē to, ka tev jābūt tieši tādam vai šitādam, ja gribi dabūt augstāko novērtējumu. Ja parādi kaut ko citu, ko jaunu, to nenovērtēs, nesapratīs. Visu konkursu žūrijās figurē vieni un tie paši cilvēki, attiecīgi tas arī nosaka to, ko sagaidīt. Varētu jau ignorēt šos konkursus un festivālus, radīt tikai to, ko pats gribi, un strādāt tā, kā vēlies, bet… Bērniem arī ir svarīgi redzēt citus un salīdzināties. Ir gan beidzot dzirdamas runas, ka drīzāk tiem konkursiem būtu jābūt kā festivāliem. Taču pamatā konkursus rīko privātās organizācijas, kam tas ir peļņas avots. Acīmredzot daudziem dalībniekiem iespēja kādā konkursā būt labākajam un dabūt kausu ir spēcīgāka motivācija nekā tikai sevi parādīt. Arī bērnus droši vien vieglāk ir motivēt uz sacensību – re, kā mēs esam labāki par šiem vai citiem. 

Festivālos taču arī tiek piešķirtas balvas. Man nav saprotams, ka deju konkursos galvenā sacensība ir par to, cik daudz dejā ir akrobātikas…

Tas ir tāds kā modes vilnis, kas nāk no lielākajiem Eiropas un ASV konkursiem. Liela daļa organizatoru iet šajā virzienā, vēlas, lai būtu tā kā tur, nevis lai mēs būtu specifiski un atšķirīgi.

Breikā un hiphopā es šādas tehnikas sacensības varētu saprast…

Zini… Tieši breikā un hiphopā ir otrādi! Frīstailā, piemēram, novērtē tieši tavu specifiku un īpatnību – ko tu vari izdarīt tā, kā neviens cits nevar, to, kādā īpatnējā veidā tavs ķermenis kustas. Bet mūsdienu dejās konkursos augstāk tiek vērtēts nevis tavs īpašais horeogrāfiskais rokraksts, bet tehniskās komponentes. Varbūt novērtēs to, ja kādai grupai ķermeņi kustēsies superkvalitatīvi arī bez akrobātikas, taču, ja līdzās būs kolektīvs, kas taisa salto, tad labākas atzīmes iegūs tas. 

Pietrūkst dažādības, mākslas un radošuma. Tā ir vēl viena lieta, par ko esmu domājusi – varbūt man pašai vajadzētu ko tādu pamēģināt organizēt? Tas, piemēram, varētu būt mini izrāžu konkurss, kur vienuviet parādīt tieši radošās izpausmes. Tas būtu stimuls veidot ko tādu vairāk. Lai horeogrāfi justu, ka viņu oriģinalitāte tiek novērtēta. Līdzīgi – arī Dejas balva tagad motivē taisīt izrādes mūsdienu dejās. Pirms tam tas nebija aktuāli. 

Man ar bērniem gribētos braukt tieši uz šādiem pasākumiem, kur satiekas līdzīgi kolektīvi, redz cits citu. Negribas distancēties no tagadnes. Tā ir dejas kopienas socializācija, iziešana ārpus savas ikdienas. Un radošie konkursi būtu iespēja salīdzināties arī bez sporta sacensību elementiem. Konkursos un līdzīgos pasākumos bērniem vienmēr lieku skatīties arī citus. Tā ir iespēja gan redzēt labās lietas, gan pamanīt kļūdas. Ja nodarbībās attiecībā uz skatuves kultūru mēs tikai runājam, ko tu drīksti, ko nedrīksti ārpus dejas atļauties un ko skatuve prasa, tad, vērojot no malas, bērni beidzot ierauga to, kā tas patiešām izskatās. Tas viss ir mācību process.

Normāla skola.

Jā, audzināšanas process notiek visu laiku. Un es esmu ļoti pateicīga arī saviem kolēģiem – “Ritma” skolotājiem, ar kuriem kopā izglītojam bērnus un jauniešus. Viņi ir ne tikai lieliski savas jomas profesionāļi – deju skolotāji un horeogrāfi –, bet arī pedagogi, kas uzmanību pievērš attieksmei pret deju, tam, kā dejotāji izturas cits pret citu, daudz laika velta disciplīnas un cieņas jautājumiem.

Šogad pirmo reizi sezonas noslēgumā jums bija divi koncerti – pa dienu  jaunākajām grupām un pēc tam lielajiem. Es teiktu, kā tā bija arī iespēja redzēt to milzīgo lēcienu starp “pirmziemniekiem” un “lielajiem” māksliniekiem, un tas bija iespaidīgi. 

Ziemas koncerts bija smags, jo netikām ar visu galā tā, kā gribētos. Sapratu, ka vienam koncertam nu jau ir par daudz dejotāju. Taču, sadalot visu uz pusēm, bērniem bija iespējams nodejot vairāk deju. Pa gadu jau daudz bijām samācījušies.  

Ritmam 2024. gadā būs jāsvin 55 gadu jubileja. Vai plānojat ballīti?

Kaut kas jau būs jātaisa. Uz 50 gadiem mēs jau bijām pat skatuvi aizrunājuši, bet tad nāca Skolēnu dziesmu svētki un tad kovids… Jāsvin! Man ļoti gribētos kādu lielu uzvedumu jeb izrādi, kādu lielāku formu. Bet gan jau pa vidu būs arī kāds “rosolkoncerts”. 

Varēsi pamēģināt, vai šāds jubilejas uzveduma formāts pēc tam labi nenoder arī Deju svētku ideju konkursam…

Skaidrs, ka kaut kad būtu arī tas jāpamēģina. Lielās formas man patīk, tāpēc zinu, ka noteikti kādreiz pie tā pieķeršos. Bet man vienmēr vajag laiku, kamēr saņemos. Nav gan tā, ka man būtu svarīgi obligāti nonākt virsvadītāju lomā.

Gan tavās, gan Edītes Ābeltiņas horeogrāfijās esmu sajutusi, ka tur ir potenciāls kustību attīstīt skaitliski lielākiem uzvedumiem. Ar laikmetīgās dejas domāšanu mākslas notikumi iespējami arī šajā žanrā. Lielākus deju laukumus enerģiskus, uzrunājošus, dzīvus, poētiskus vai pulsējošus var padarīt ne tikai ar šovu un akrobātiku. Man tiešām ir žēl, ka mūsdienu dejas ir kaut kur tā kā ārpus amatierkustības. Nav taisnība, ka mūsdienu dejas kopj tikai skolas vecuma bērni. 

Diemžēl tā ir, ka pat skolēnu svētkos mums ļoti par sevi jācīnās. Lai gan ar to nodarbojas tik daudz bērnu un visā Latvijā!

Turklāt, atšķirībā no daļas skatuviskās tautas dejas kolektīvu, kam bieži vien motivācija ir svētki Rīgā, mūsdienu deju grupās notiek darbošanās tāpēc, ka patīk un ir svarīgs process visu laiku.

Jā, un tad pēdējā gadā pirms svētkiem visi dzied korī vai dejo skatuviskās tautas dejas. Es saprotu, ka reģionos svētku faktors varētu būt svarīgs, bet Rīgā… 

Starp citu, jāatceras, ka valsts deju ansamblis “Daile” 90. gados dejoja jau ļoti modernu repertuāru.

Katrs žanrs tik ļoti sargā savas robežas, nelaiž citus tuvumā… Interesanti, kā viss būtu attīstījies, ja “Daile” nebūtu likvidēta? Diemžēl mēs neesam baigi atvērtie jaunām lietām.

Pašizglītība un dalīšanās prieks

Pa vidu daudzām sezonas beigu aktivitātēm maija sākumā jau piekto gadu pēc kārtas kopā ar Dmitriju [Gaitjukeviču] savā “Ritma mājā” dejas profesionāļus un interesentus aicinājāt uz meistarklašu programmu “Riga/ON”. 

Jā, un šogad patiešām sajutu, cik vērtīga ir šī lieta, ko darām! Tas ir pasākums, par ko mēs domājam visu gadu, un tad noslēguma nedēļa ir tik intensīva, bet reizē iedvesmojoša, tā piepilda tevi. Bija milzīgs gandarījums.

Kā jūs vispār sākāt ko tādu organizēt? 

Visa sākums, kā parasti, bija impulss, ideja. Mēs ar Dimu jau kopš akadēmijas absolvēšanas mēģinājām katru gadu aizbraukt uz kādām meistardarbnīcām, meistarklasēm. Šāda tālākizglītošanās ir nepieciešama visu laiku. Lai gan paši neesam aktīvi dejotāji vai izpildītāji, ir jāredz, kas jauns pasaulē, kādas ir tendences. Tā vairākus gadus braucām uz Budapeštu. Tur tu satiecies ar cilvēkiem no padsmit pasaules valstīm. Pat ja tajās dienās ar viņiem pārmij tikai pāris frāzes, tas dod tik neaprakstāmu pieredzi! Mums gribējās ko līdzīgu piedāvāt arī šeit.

Mūsu draugi un kolēģi rikoja radošās dejas nometnes Ukrainā, mēs braucām tur pasniegt klases. Kādā reizē aizrunājāmies – varbūt mums jāmēģina kaut ko veidot kopā? Piemēram, Rīgā. Tā nu mums Rīgā līdzās festivālam “Laiks dejot” (kas sākotnēji arī piedāvāja meistarklašu programmas, bet nu jau kādu laiku realizē tieši mākslas notikumu programmas) ir arī intensīvu laikmetīgās dejas meistarklašu formāts – “Riga/ON”.

Mēs ļoti rūpīgi un ilgi plānojam programmu – skatāmies, lai ir vairāki pasniedzēji ar dažādām tehnikām, kur katrs nāk ar savu specifisko kustību materiālu un kvalitāti. Ir svarīgi, lai katru gadu vismaz viens pasniedzējs strādā ar “smadzeņu kustināšanu” jeb radošumu, vēl kāds no improvizācijas, kontaktimprovizācijas, partneringa. Cenšamies, lai ir dažādas tehnikas, dažādi pasniedzēji, no dažādām pasaules malām un lai būtu arī kāds vietējais pasniedzējs. Mērķis ir visu šo piedāvāt tieši mūsu pašu dejotājiem, bet vienlaikus – veidot Rīgu kā centru, kas interesē arī mūsu kaimiņvalstīm, iezīmēt Rīgu kā regulāro meistarklašu norišu vietu Eiropas kartē. Šogad es jau jutu, ka tas tiešām sāk izdoties. Bija pārstāvētas 15 valstis, bet vislielākais gandarījums ir par to, ka ir tādi dalībnieki, kas pie mums atgriežas jau atkārtoti. Šogad izveidojās ģimeniska, kolosāla atmosfēra, par ko pateicīgi bija arī pasniedzēji. 

Arī šogad veidojām divas grupas – viena grupa ir profesionāļiem, otra ir “amatieru” jeb atvērtā grupa, kuras dalībnieki var arī nebūt kādas dejas izglītības iestādes beidzēji. Tajā parasti satiekas visinteresantākie cilvēki. Piemēram, viena meitene uz “Riga/ON” brauc jau vairākus gadus, tāpat dalībnieku vidū šogad bija viens IT sfēras čalis no Taivānas, kurš praktizē deju atvaļinājumos. Viņš brauc tur, kur tieši viņa atvaļinājuma laikā kaut kas tiek organizēts, jo viņš negrib vienkārši kaut kur ceļot vai braukt atpūsties. Tieši viņu radošumam improvizācijas nodarbībās nav nekādu rāmju, jo viņi visas lietas uztver citādi.

Ja tev tagad iedotu mēnesi atpūtai, bet pēc tam pietiekami daudz naudas, lai tu varētu darīt to, ko tu tiešām visvairāk gribi, – kas tas būtu?

Es gribētu taisīt savu izrādi… 

Un vai tu jau zini, par ko?

Dažādas idejas galvā ir visu laiku, bet tagad es tiešām sāku domāt par kaut ko nopietnāku. Ļoti gribas taisīt lielās formas. Paskatoties atpakaļ, redzu, ka ik pa diviem trim gadiem tiešām tapuši apjomīgāki darbi. Tagad jūtu, ka atkal tāda nepieciešamība sāk veidoties. 

Lai gan arī ikdienas darbā studijā ir daudz mazo horeogrāfiju radīšanas, studijas darba organizācija prasa tik daudz laika un enerģijas! Kamēr pilna galva ar visādām organizatoriskām lietām, radošumam nav vietas. Kad sākas vasara un beigušies visi rutīnas darbi,  uzreiz atveras radošā enerģija. 

Titulfoto autore: Vineta Jaunzeme

Dita Jonīte ir dejas un teātra kritiķe, “Dance.lv” žurnāla redkolēģijas locekle, LU LFMI Mākslas zinātņu nodaļas zinātniskā asistente.