Evita Mamaja

Slaiks stāvs, nevērīga elegance, azartisks temperaments – jebkuram latviešu baleta mākslas vēsturē neiesvētītajam tieši tāds acu priekšā iznirst Artūra Ēķa tēls no muzikālajām kostīmfilmām par Vella kalpu piedzīvojumiem. Tikai ar šo vienu – karakalpa Pētera lomu – Ēķis ir paliekoši nostiprinājies latviešu kino vēsturē un arī skatītāju apziņā. Un – jā, tas ir netaisnīgi, jo prasījis daudz mazāk pūļu un talanta, nekā smagā darbā izkaldinātās baleta lomas. Bet mākslā nekas nav taisnīgi.

Šo “netaisnību” labo jaunā grāmata ar nosaukumu “Artūrs Ēķis. Dzīves šūpoles”, kuras autores ir Gunta Bāliņa un Tamāra Ēķe. Grāmata rada pārliecinošu iespaidu par baleta mākslinieku, kuram dejā vienmēr bija, ko teikt, izdejojot gan varoņus, gan antivaroņus.

Daudz izmantots tēls grāmatā ir dzīves šūpoles, kas šūpojas augšup un lejup, iezīmējot lidojumu, kam seko kritiens. Kritiens tiek piesaukts jau grāmatas sākumā, vedinot domāt par traģiskiem (vai vismaz dramatiskiem) pavērsieniem aprakstāmā varoņa dzīvē. Artūra Ēķa ceļš mākslā nav bijis taisns un gluds, pārbaudījumu bijis daudz. Daudz kaitinošāks caurviju motīvs ir Liktenis – Policists, kas regulē kustību ceļu krustojumā. Kaut arī tas ir paša Ēķa pieteikts tēls, tik daudz reižu izmantots atkārtoti bez jebkādām nozīmju maiņām, tas ļoti ātri kļūst didaktisks un banāls.

Grāmatas mugurkaulu veido īsas, viegli lasāmas nodaļas, kas kārtotas dabiskā secībā: dzīves sākums, mācības, lomas, ceļa meklējumi. Vēstījumu par Artūra Ēķa dzīvi raksturo ļoti smalkjūtīgs stils, laba valoda, koncentrēts stāstījums, rūpīgi atlasīts vēsturiskais faktu un citātu materiāls, ilustrējot un papildinot pieminētās biogrāfiskās detaļas. Piemēram, citēts raksts par jauno baleta mākslinieku izlaidumu vai teksts, kā gatavošanās latviešu literatūras un mākslas dekādei Maskavā (kas kara dēļ nemaz nenotika) tiek atspoguļota presē 1941. gadā. Tāpat ir daudz citātu no sava laika recenzijām, kas apraksta Ēķa baleta lomas un ceļu uz panākumiem. Teju katra nodejotā loma ir atzīmēta un apzīmogota ar citātiem no preses recenzijām. No šī sava laika diezgan sausā un vispārīgā aprakstu stila šodien, protams, grūti gūt priekšstatu par mākslinieka personības vērienu un nodejoto lomu iespaidu uz skatītājiem. Kā jau jebkurā izpildītājmākslas veidā, kas pakļauts laika aizmirstībai un nav iemūžināts (un pat tad, ja ir) kinolentē, skaņu platē vai televīzijas arhīvos. Taču to daļēji kompensē ļoti bagātīgais un izteiksmīgais fotogrāfiju materiāls, kas atspoguļo Artūra Ēķa izdejoto raksturu galeriju. Te redzam vizuālu pamatojumu apgalvojumiem par plastiskumu un šarmu, par izteiksmīgu, spīvu veidolu, par eleganci, iznesību un ekspresiju. Fotogrāfijas rāda baletdejotāju gan kā romantiskā stila interpretu, gan kā kaismīgu raksturotāju. Kā uzmanīgu partneri un dramatiski spilgtu izpildītāju, kam piemīt gan skatuviskā stāja un izteiksmība, gan izkopta gaume un ķermeņa kustību tehnika, kā arī enerģiska vitalitāte.

Stāstījums risinās hronoloģiski un mierīgi. Dauzonīgais, delverīgais Pārdaugavas zēns, kurš nekad nav redzējis baletu, nokļūst Pionieru pils bērnu deju pulciņā un turpina mācību gaitas baleta studijā (vēlāk ar nosaukumu Rīgas Horeogrāfijas vidusskola), kur valda skolotājs ar bambusa stibu. Viņam palaimējas nokļūt un ierakstīt savu vārdu zvaigžņu klasē kopā ar Māri Liepu, Haraldu Ritenbergu, Uldi Žagatu, Alfrēdu Spuru. Ir emocijas no dažām epizodiskām kara ainām. Neilgi pēc darba gaitu sākšanas uz lielās baleta skatuves biogrāfijā savas korekcijas ievieš armija, kur jaunais dejotājs nokļūst par mutes brūķēšanu operas sapulcēs. Seko pilnveidošanās Ļeņingradas Horeogrāfijas skolā. Tālāk – liktenīgā satikšanās ar nākamo dzīvesbiedri Tamāru (Jakovļevu) un kopīgie ceļojumi ar motociklu “Java”. Vēlāk – nesekmīgi mēģinājumi iekarot Maskavas baleta skatuvi un darbs Rīgas Muzikālajā teātrī, kad operas durvis dejotājam ir slēgtas un vārds no darbinieku saraksta svītrots. Un desmit gadi kordebaletā ar nepiepildītiem sapņiem par lielām lomām.

Un tad – beidzot karjeras augšupeja 1960. gados, kad dejiskās meistarības neatlaidīgā apgūšana nes pelnītos augļus un Artūrs Ēķis izvirzās vadošo baleta mākslinieku rindās. Dušianta “Šakuntalā” (1963), romantiskais princis Zigfrīds “Gulbju ezerā” (1964), titullomas baletos “Spartaks” (1964) un “Pērs Gints” (1966). Latvijas PSR Nopelniem bagātā skatuves mākslinieka goda nosaukums (1965). Atpazīstamība un popularitāte, ko atnes režisora Aleksandra Leimaņa muzikālās piedzīvojumu komēdijas.

No saturiskā viedokļa visvairāk pietrūkst un ziņkāra lasītāja gaidas pieviļ neesošās kolēģu, skolnieku, draugu atmiņas. Šķiet, ka daudziem grāmatas varoņa līdzgaitniekiem būtu ko pastāstīt par baletdejotāju, un tas piešķirtu dzīvesstāstam apjomu un, iespējams, atklātu arī kādas pretrunas vai zemstrāvas baletdejotāja personībā. Pavisam īsi ieskicētas vien māsīcas Regīnas atmiņas. Tāpat īsi un it kā neobligāti par skolas laika palaidnībām pastāsta Haralds Ritenbergs – Artūra Ēķa skolasbiedrs, vedējtēvs un labākais draugs. Taču atmiņu neesamība stāstījumā tiek pieteikta jau priekšvārdā, un ar šo autoru nosacījumu lasītājam nākas samierināties. Tiek gan solītas Tamāras Ēķes atmiņas par kopā nodzīvotajiem gadiem gandrīz pusgadsimta garumā, tomēr arī tās izpaliek – sīkāk iezīmēts ir tikai pats kopdzīves sākums.

Baletdejotāja pārdomas par deju, politiku, kolēģiem, ģimeni, mīlestību un savu dzīvi atklāj viņu kā labu stāstnieku. Grāmatas pielikumā pievienotās Artūra Ēķa publikācijas, raksti, uzrunas kolēģiem dažādos saietos šķiet nevajadzīgas un frāžainas – tās īsti neko nepasaka par viņu kā par cilvēku, lai gan daudz pavēsta par tā laika politisko šļuru. Savukārt Tamārai no Maskavas sūtītās vēstules veiksmīgi ataino konkrēto dzīves laiku un valdzina ar savu emocionālo piepildījumu un intīmo toni, kādu mēdz atļauties tikai pret pašu tuvāko un mīļāko cilvēku.

Visus šos iebildumus gan neitralizē paskaidrojums, ka grāmata ir baletdejotājas un horeogrāfes Tamāras Ēķes veltījums vīram. Jo dziļi personiskam veltījumam var būt jebkāds formāts, un tas nepretendē uz objektīvu un visaptverošu dzīves apskatu. Uz grāmatas vāka nav autoru vārdu – arī tas uztverams kā cieņpilns reveranss un veltījums Artūra Ēķa mūžam mākslā.

Ik pa laikam lasītājs var atrast kādus poētiskus vai izzinošus dārgakmeņus. Piemēram, valdzinošo detaļu, ka baletdejotājs piedzimis laimes krekliņā. Vai pārsteidzošas un maz zināmas ziņas no biogrāfijas – kā pēc dejotāja karjeras beigām mākslinieks kokapstrādes cehā Suntažos darinājis koka sandales vai pievērsies juveliermākslai un piedalījies Brīvdabas muzeja amatnieku gadatirgū.

Par grāmatas saturu var teikt daudz labu vārdu. Bet diemžēl ļoti maz – par šī satura apstrādi publicējamā formātā. Kaut arī grāmatas pasītē minēts gan redaktora, gan korektora vārds, viņu darbs ir tik ārkārtīgi paviršs, ka tiešām grūti saprast, kā iespējams nepamanīt liekos atkārtojumus, daudzās gramatiskās kļūdas, acīs krītošās neatbilstošās zemsvītru piezīmes. Arī citāti, kas ievada katru nodaļu, ir saturam piesaistīti, taču bez paskaidrojuma, kāpēc tieši šie un ne jebkuri citi autori un izteicieni. Veidojas pilnīgs rasols no dažādiem laikmetiem, tautām un profesijām: Imants Ziedonis, Ļevs Tolstojs, Alberts Einšteins, Viktors Igo, Frānsiss Skots Ficdžeralds, Lukrēcijs un pat Mārgareta Tečere (!).

Kopumā grāmata vēsta par mūžu, kurā bijis daudz ēnu un tumšu nostūru. Miglaini iezīmējas dažādas nepatikšanas amatos un pat kriminālpārkāpums (kāds?), kura dēļ Artūrs Ēķis zaudē gan šos amatus, gan draugus. Ir neatšifrējami mājieni par kritieniem un draugu nesapratni. No grāmatas vēdī nerealizētu sapņu skumjas – sapņu par nenodejotajām romantiskajām lomām. Par Albertu “Žizelē” vai Romeo “Romeo un Džuljetā”. Arī par neizdevušos pedagoga un baletmeistara karjeru Rīgas Horeogrāfijas vidusskolā, kultūras un izglītības darbinieku tehnikumā, Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijā vai deju kolektīvā “Dancis”, kā arī par nesekmīgajiem mēģinājumiem iesaistīties politikā. Par tēva un brāļa traģisko likteni un praktiskajā dzīvē neiederīgā dēla neizdevušos dzīvi, ko iezīmē paša Artūra Ēķa stāstījums un vēstule dēlam.

Izsvērti, pārdomāti un atbildīgi – tā Ēķa darbības principi gan personiskajā, gan profesionālajā dzīvē iezīmējās visā grāmatā. Un tāda ir arī grāmata, kas veltīta šai personiskajai un profesionālajai dzīvei. Tā atbildīgi uzskaita baletdejotāja dzīves pieturas punktus, tomēr lasītājam atstāj daudz neizskaidrotā, apslēptā un nepateiktā.

Attēls: grāmatas “Artūrs Ēķis. Dzīves šūpoles” vāks, foto Maija Treile.