Simona Ozola*

Sestdien, 22. februārī, devos uz horeogrāfes Agates Bankavas laikmetīgās dejas izrādes “Micēliju tīklā” pirmizrādi Imantas Kultūras namā. Lai tur nokļūtu, ar 1. tramvaju braucu līdz Kleistu ielai, pa gājēju pāreju šķērsoju Anniņmuižas bulvāri, tad pārsimts metrus soļoju pa asfaltētu gājēju celiņu, līdz sasniedzu blokmājām pretstatīto kultūras namu.

Ienākot tā svaigi atjaunotajā krēmkrāsas foajē, atstāju jaku garderobē un gaidīju. Pulksten sešos vestibila sānos atvērās durvis un sarunas telpā pārcirta dejotāja Mārtiņa Aržanovska skaļais “labvakar!” un aicinājums daļai skatītāju sekot viņam līdzi. Pēc brīža citus padsmit skatītājus, tostarp mani, sasauca otra izrādes dejotāja Agnese Bordjukova. Ar stāstījuma palīdzību cenšoties uzburt dabas ainavu, viņa mūsu bariņu veda caur gaiteni (pļavu, kur gar augšstilbiem berzējas smilgas), pa kāpnēm (mežmalu, kur sadzirdēt zariņus brakšķam zem kājām) un uz skatītāju zāli (labāko sēņu vietu).

Labākās sēņu vietas meža klajumiņš jeb kultūras nama zāle ir gandrīz tukša, tikai tās stūrī guļ krokots auduma gabals. Pirmajā acu uzmetienā tas šķiet tumši zaļš, tāpēc uzreiz rada asociāciju ar sūnām. Zem tā jau paslēpies pirmās grupas gids Mārtiņš. Apkārt audumam, gar trim sienām novietotas skatītāju krēslu dubultrindas. Aiz muguras redzams pakalns – skatuve. Kad mūsu pulciņš ieņēmis sēdvietas, Agnese novelk flīsa jaku, noauj apavus un ielien zemē, tas ir, blakus Mārtiņam sačokurojas zem sūnu deķīša. Visbeidzot pēdējos sēņu interesentus atved izrādes mūziķis Rinalds Maksimovs, kurš ieņem vietu pie krēslu ieloka stūrī ieaugušām bungām un samplera. Nodziest gaisma, spīd tikai košās avārijas izejas norādes telpas stūros. Veidojot te mazākus, te lielākus kunkuļus, čemuriņi zem auduma lēnām sāk līst uz priekšu. Ne spilgti, tomēr mehāniski cits pēc cita ieslēdzas prožektori un apgaismo kukuržņaino, kustīgo sūnaino laukumiņu. Iedomājos, cik atšķirīgi ir mirkļi mežā, kad mākoņi vasarā uz brīdi atsedz sauli, un caur koku zariem izlokās maigas gaismas strēlītes.

Varbūt tas bija Agneses stāstījums ceļā uz skatītāju zāli, ko nespēju iztēloties acu priekšā, varbūt mākslīgais apgaismojums vai muļķīgās iedomas, ka notikumam par sēnēm vajadzētu uzburt meža atmosfēru, kas sākumā man neļāva izrauties no tikko pamestās betona pilsētvides. Tāpēc izrādes pirmajās minūtēs biju samulsusi un aizkaitināta, tomēr drīz vien sapratu, ka meža imitācija nav bijis mākslinieku mērķis. “Micēliju tīklā” mēģina iepazīstināt, ieinteresēt un nepiespiesti izglītot skatītāju par to, cik bagātīga, daudzveidīga un svarīga ir sēņu pasaule. Šī izrāde ir kā īsa, viegla sēņu enciklopēdija, kas iekļauj pāris interesantu faktu, tomēr pārsvarā no enciklopēdijas teksta satur tikai nodaļu nosaukumus, kurus šeit esmu izdomājusi pati. Dejas mākslinieki šos virsrakstus ilustrējuši, ļaujot iztēlei vaļu un izmantojot tādas otas un krāsas kā deja, skaņa, apģērbs un priekšmeti. Šī grāmata nav par deju, jo vairākās izrādes nodaļās tā nebūt nav nozīmīgākais medijs – vienā sēņu pasaules dažādība tiek parādīta ar īsa ēnu teātra palīdzību, citā kustība ir vienkārši pagriezieni. Dažkārt deja ir tikai palīglīdzeklis, lai parādītu, kā kustēties var uz ķermeņa guļošais audums, bet citreiz izrāde galvenokārt komunicē ar tekstu. Tālāk recenzijā nejaušā secībā īsi ieskicēšu trīs atmiņā paliekošākās izrādes nodaļas.

Augļķermenis un meža (ne)zvērs

Ar augšup vērstām, vijīgām un nesteidzīgām kustībām no sūnu paklājam līdzīgā auduma pamazām izlien Agnese. Viņa ir tērpusies rozā, krokota auduma biksēs un vecrozā krekliņā ar garām piedurknēm un viļņotu striķīšu uzšuvēm. Līdztekus lēnas raisīšanās un te vaļā, te ciet krokošanās kustībai sēnes zemcepurītes lapiņām līdzīgā tērpa tekstūra nepārprotami raisa asociācijas ar augošu sēni. Savukārt Mārtiņš, tērpts zaļās, krokota auduma biksēs, T kreklā un melnā slēpotāja maskā, atgādina bandītu. Par izrādes brīnišķīgajiem tērpiem liela uzslava jāvelta scenogrāfijas un kostīmu māksliniecei Elīnai Valdmanei. Kad Mārtiņš vairākkārt izrauj Agnesi no dejojuma, ar īsu kontaktdejas duetu “izskrūvējot” viņu no zemes un pārnesot citā zāles punktā, kur Agnese turpina sēnes augšanas kustību, manās acīs viņš top par meža dzīvnieku, kas, ēdot sēnes, palīdz iznēsāt to sporas pa mežu. Pie sevis pasmaidu par šo miksli starp cilvēcisko huļigānu un sporu iznēsātāju – zvēru un dodu Mārtiņam vārdu Nezvērs.

Rinalda piedzīvojumi sēņu brīnumzemē

Ir tumšs. Vienīgais gaismas avots ir samudžināti zaļu lampiņu virteņu vadi. Mūziķis Rinalds ir pametis savu stūrīti un ienācis zāles vidū, rokās nesot ar baltu sedziņu pārsegtu grozu. Skan samplerī radītā mūzika, un viņš, stāstot, cik daudz mēs ikdienā saskaramies ar sēnēm, no groza pamazām izvelk burku ar luminiscējoši zaļganu šķidrumu. Tikmēr Mārtiņš un Agnese tumsā uzdzīvo: no vienas puses, gaismas virteņu murskulis un Agneses, Mārtiņa un Rinalda kliedzieni, čuksti un dziedāšana atgādina micēliju pazemes mistiskās, brīnumainās dzīves; no otras puses, luminiscējošais šķidrums un vēlākā Mārtiņa un Agneses vemstīšanās tajā ir kā stāsts par halucinogēno sēņu lietošanu un meklēšanu pagrīdē. Lai kā arī nebūtu, Rinalds mīļi, kā mazliet apmaldījies, staigā pa šo pazemes valstību, kamēr divas jocīgās sēnes riņķo ap viņu.

Mežā sauc, neatskan

Agnese mierīgi kustas, sev tuvumā turot krokotā auduma gabalu. Viņa klāsta interesantus sēņu statistikas faktus, dažus no tiem ilustrē ar kustību un sūnu deķīša palīdzību. Piemēram, stāstot, ka, spraucoties no zemes, sēnes augļķermenis var pāršķelt pat 130 kilogramus smagu asfaltu, Agnese strauji izslienas, paplivinot audumu gaisā. Mārtiņš tikmēr staigā gar mežmalu (pirmo krēslu rindu). Viņš ik pa laikam apstājas, ieskatās acīs nejaušam skatītājam un uzdod jautājumu, piemēram: “Vai tu sēnes griez vai skrūvē?” un “Kāpēc cilvēkus, kas pavada daudz laika dīvānā, skatoties televizoru, sauc par sēnēm?” Vienu no tiem viņš uzdod man blakus sēdošajai draudzenei, kas latviešu valodu nesaprot, tādēļ atbildēt nespēj, tomēr arī citu skatītāju reakcijas nesaklausu. Visi šķiet mēmi kā koki.

Domājot par tikko aprakstīto izrādes nodaļu, pēcāk saprotu, ka dejotāji-sēnes un skatītāji-koki mazajā izcirtumā veido mikorizu. Mikoriza – tā ir augu sakņu un micēlija abpusēji izdevīga sadarbība, kas sekmē ūdens un barības vielu uzņemšanu. Iespējams, tā ir nejaušība, bet varbūt tieši skatītāju klusēšana atklāj to, ko vēlējušies parādīt mākslinieki: divu pasauļu satikšanos, kuras gan šaurākos apstākļos – mākslā, gan plašākā vidē – dabā, ir viena otrai vajadzīgas.

Foto autors: Aleksejs Beļeckis

*Simona Ozola ir dejas māksliniece, laikmetīgās dejas apvienības “Sixth” dalībniece