Brigita Čikste

Latviešu skatuviskās tautas dejas uzvedums “Viedvasara” – bagātīgo XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku ievads un skatuviskās tautas dejas dejotāju, kā mēdz teikt, otrā programma “Xiaomi (ak, Dievs!) arēnā”, kurā piedalījās 152 deju kolektīvi ar 3532 dejotājiem. Gribu atgādināt – piedalīšanās šajā programmā bija pēc brīvprātīgas izvēles principa papildus sagatavojamam repertuāram galvenajam svētku notikumam, deju lieluzvedumam Daugavas stadionā.  To vēl pieminēšu.

Ierados arēnā. Apsēdos savā vietā un iepazinos ar programmiņu. Informācija tajā visaptveroša – izstāstīta gan uzveduma ideja, gan sižets, dejas nodalītas pa uzveduma sadaļām, pievienojot tām skaidrojošos tekstus. Tā sakot, visa informācija ar karotīti iebarota. Nopriecājos. Stāsts dzīvespriecīgs, viegli uztverams, gan bērniem, gan pieaugušajiem saprotams, mūsdienīgs. Arēnas noformējums krāsains, svētku sajūtu raisošs. Būs labi! Visam ir jāizdodas! Un tad uzvedums sākās. Ekrānos pieci jaunieši, it kā sazinoties savos viedtālruņos, deva ieskatu par tālākajiem notikumiem. Skatītāji ar dūšīgiem aplausiem sagaidīja pirmos dejotājus – vismazākos. Labais kopiespaids par uzveduma priekpilno, pacilājošo  noskaņu kā sācies, tā turpinājās līdz pat beigām. Lepnums par mazajiem un lielākajiem dejotājiem tikai pieauga. Tik īsā laikā iemācīties pilnīgi jaunas dejas ar visai novatoriskām, no ierastā atšķirīgām kustībām! Dažās dienās apgūt lielo deju laukumu, aptvert visus atjautīgi izdomātos, raitos uznācienus un nogājienus, deju laukumu maiņas un kopējo zīmējumu veidošanu! Atļaušos to pateikt šeit un vēlreiz nobeigumā – mums ir brīnišķīgi, talantīgi bērni, kuriem nenoliedzami ir lieliski, prasmīgi, spējīgi pedagogi, kas to visu spējuši sagatavot! Lūdzu to paturēt prātā!

Tā es pie sevis jūsmoju, bet tad, uzvedumam virzoties pāri pusei, sapratu, ka man mazliet sāk kļūt garlaicīgi – visi režijas knifi un trumpji jau atrādīti, jauni vairs klāt nenāca. Jo tuvāk noslēgumam, jo kompaktākas varēja būt piecu jauniešu telefonsarunas, lai nebremzētu dejotāju radīto dinamiku un izrādes virzību uz kulmināciju. Ekspozīcijā jau viss tika paskaidrots, un iznākums tāpat bija skaidrs. Režijas efekti (režisore Diāna Kaijaka) – asprātīgi, taču tie nospiedoši centās dominēt pār dejām kā galveno uzveduma elementu. Pa lielo deju laukumu tika pārvietoti flīģeļa formas scenogrāfijas elementi, kas, pareizi savienoti, pārtapa te par kokiem mežā, te par jūras viļņiem, te par Rīgas torņiem, te par baļķu krāvumiem izcirtumā. Pati par sevi šāda atribūtu izmantošana papildina darbību, taču masīvo “mēbeļu” pārbīdīšana bija lēna un smagnēja un šķita pārmēru apgrūtināta. Par garu likās “Nakts” un “Pilsētas” intermēdijas, kad uz deju laukuma dejošana nenotika, vien tika stumdītas dekorācijas. Lieka man šķita epizode ar mežā sastapto veco mežsargu. Viņa teksts bija pārāk didaktisks, pie tam meža tēma jau bija divreiz skarta stāstos par pārgājienu mežā un lāča pēdām.

Par dejām. Atgādināšu jau zināmo. Visas horeogrāfijas tika no jauna veidotas speciāli šī uzveduma jau iepriekš zināmajam scenārijam pēc mūzikas autoriem konkrēti pasūtītām kompozīcijām. Ieceres autors – uzveduma mākslinieciskais vadītājs Jānis Ērglis – katrai dejai precīzi kā puzles gabaliņam bija paredzējis vietu kopējā uzveduma “bildē”. Te es varu tikai apbrīnot Jāņa Ērgļa vizionāra talantu, spējot prognozēt uzveduma kopskatu un ievietojot dažkārt arī pašas par sevi neizteiksmīgas, pat dīvainas horeogrāfijas tām paredzētajā vietā, kur tās iederas kā uzlietas, lai kopbilde iegūtu pabeigtu, jēgpilnu attēlu atbilstoši iecerei. Cik labi izdevusies katra no 24 dejām, kāda būs to nākotne – viendienīga vai ilglaicīga –, tas atkarīgs no deviņu uzveduma horeogrāfu talanta, prasmes un stila izjūtas, arī no veiksmes, saņemot vairāk vai mazāk sarežģītu vai kustībām “pakļāvīgu” muzikālo materiālu un pielāgojot tam deju soļus.

Šai sakarā gribu teikt, ka vēl atbildīgāk būtu jārīkojas, izvēloties muzikālo materiālu horeogrāfiju veidošanai. Jo tieši no mūzikas deja sākas! Šajā gadījumā deju pavadījuma mūzikas sacerēšana bija uzticēta  pieciem autoriem – Kristīnei Kārklei-Kalniņai, Katrīnai Dimantai, Artūram Uškānam, Rihardam Zaļupem, Ernestam Valtam Circenim –, pie tam visām dejām izvēloties tautasdziesmu vārdus. Tas stipri konkretizēja (varbūt atviegloja, bet, iespējams, arī ierobežoja) horeogrāfu uzdevumu, viņiem gan pielāgojot savu iztēli piedāvātajam mūzikas ritmam un tempam, gan ar horeogrāfiskiem izteiksmes līdzekļiem attēlojot dejā tautasdziesmas saturu. Citam tas izdevās kā dejas tēls, citam – kā ilustrācija. Nupat, sarunā ar Igaunijas Dziesmu un deju svētku veidotāju veterāniem, viņi stāstīja par savu vēlmi vai prasību, lai mūzikas autori, pirms ķerties pie komponēšanas, apmeklētu deju nodarbības un iepazītos ar attiecīgā vecuma vai kvalifikācijas dejotāju spējām atbilstošu horeogrāfisko leksiku. Manuprāt, šāda prakse būtu lietderīga arī mums. Domāju, ka tad daža laba deja nebūtu tik samocīta. Bet varbūt tā jau ir noticis, es tikai to nezinu?

Visvairāk atmiņā paliekoša, vistēlainākā man šķita Jāņa Ērgļa “Vētra nāca, jūra krāca” 10. – 12. klašu dejotājiem. Asās, aprautās dejotāju ķermeņu un roku kustības, uzplīvojot baltajām kreklu piedurknēm, spilgti attēloja satrakojušos jūru un putojošās viļņu galotnes. Jaukas horeogrāfijas padevušās Rūtai Cīrulei, asprātīgi izmantojot meiteņu baltos galvas lakatiņus (“Ganiņa dziesma” 3. – 4. klašu kolektīviem un “Nu es biju saimnieciņš” 7. – 9. klašu kolektīviem). Vispārzināms meistars dažādu atribūtu izmantošanā dejās ir Jānis Purviņš – vai tās būtu gaismiņu virtenes, skali vai spogulīši dejotāju rokās. Šoreiz tie bija krāšņie rūtainie plecu lakati, kas tika daždažādi locīti un grozīti dejā “Laiskā meita”, tādējādi šai horeogrāfijai kļūstot par vienu no krāšņākajām uzvedumā. Man vien radās jautājums: kā tas nācies, ka laiskā/slinkā meita kļuva par greznuma zīmolu šai koncertā? Vai dejas stāsts nebija par čaklo, ne slinko meitu? Arī Dāvja Ērgļa horeogrāfijā “Laiskais puisis” puiši nemaz tik laiski nelikās. Manuprāt, ar muzikālo materiālu nebija paveicies citkārt tik radošajai horeogrāfei Dacei Adviljonei – viņai tika deju kustībām grūta Riharda Zaļupes mūzika horeogrāfijai “Meža māte bērnus sauca” un ritmiski sarežģīta Ernesta Valta Circeņa mūzika dejai “Diža, diža tā zivtiņa”. Acīmredzot 1. – 4. klašu deju kolektīvi nāk no mazajām skoliņām, kurās deju kolektīvu sīkāku sadalījumu klašu grupās nav iespējams izveidot, un šādu kolektīvu nav daudz,  tāpēc ievēroju, ka dejās, kuras paredzētas 1. – 4. klašu dejotājiem, uz laukuma bija maz kolektīvu un patukšajā laukumā to izpildījums, atšķirībā no citām klašu grupām, bija nevienmērīgs.  Līdz ar to šīs dejas nešķita tik efektīgas kā citas. Jauki bišu šūnu raksts dejas zīmējumos bija izmantots Dagmāras Bārbales dejā “Bite, zelta nesējiņa”;  tāpat efektīgi šķita koki kā airi puišu rokās, kā arī laivas atveidošana viņas dejā “I Jānītis, Pēterītis, abi bija laivinieki”. Visā visumā neērts šķita dejās izmantotais tā sauktais valša satvēriens mazāko klašu grupu dejotājiem (piemēram, citādi interesantajā Jāņa Ērgļa “Vāczemē” vai Dāvja Ērgļa “Dieviņa vasariņā”). Savukārt Jāņa Purviņa “Rīgas kaķēnu valsī” valsis izpalika! Mani nedaudz pārsteidza, ka epizodē par telefonpuiša atgriešanos Latvijā no Vācijas gan mūzika, gan horeogrāfija ir lēnas un skumīgas (Jāņa Kalniņa/Ernesta Valta Circeņa “Izstaigāju svešu zemi”), nevis gaidītā dinamiskā patriotisma garā (kā “Es izjāju prūšu zemi”). Arī sekojošā Agra Daņiļeviča “Mūsu puiši lielījās” bija smagnēja un statiska. Par ko bēdāties, ja puisis atzīst, ka “nekur nav tik labi kā mājās”? Itin jauka deja bija padevusies Gunai Trukšānei (“Rīgas bērni danci cēla”), tikai koncerta noslēguma daļā gribējās sagaidīt lielāku dinamiku. Mani vispār pārsteidza pēdējā epizode pirms fināla – par vienas no telefonmeitenēm kavēšanos, lai pagulētu jūrmalā un pavērotu debesis, – ar tajā iekļauto lirisko Jāņa Ērgļa “Es apgūlu saldu miegu jūras kāpas maliņā”. Tāds atkritiens pirms nobeiguma? Kāpēc? Lai sagatavotu fināla uzrāvienam? Varbūt, taču mani iemidzināja…

Un tagad par pašu nobeigumu – par vissvarīgāko daļu koncertā. Tas labi, ka finālā deju laukumā parādījās visi pieci “telefonvaroņi”. Tas apliecināja viņu saistību ar dejotājiem, kas bija deju uzveduma pipari un sāls. Taču ne jau šie pieci jaunieši bija uzveduma galvenie varoņi – tie bija dejotāji, kā jau minēju pašā sākumā. Telefonjauniešiem nebija jābūt fināla “odziņai”. Viņiem vajadzēja būt centram, ap kuru pulcējas koncerta dalībnieki. Kā labi uzrakstītajā tekstā teica viens no šiem puišiem: vislabāk ir tad, kad esam visi kopā, – tad mēs esam spēks. Tieši tā! Un lai talantīgie uzveduma veidotāji piedod manas ambīcijas, bet es finālā sagaidīju koncentriskus apļus, kurus ap pieciem jauniešiem veido dejotāji, klāt nākot aizvien jauniem un jauniem, aizvien vairāk un vairāk, līdz pilna visa skatuve, līdz pilna sirds un prāts. Un kādu kaut nelielu, taču visiem kopīgu kustību, apliecinot kopību, radniecību, sadarbību un vienotību – tās vērtības, par ko tika runāts uzvedumā.

Kā jūtams, daudz izmantoju koncerta programmu, kurā informācijas gana. To turpināju arī pēc koncerta. Un tad pār mani nāca zibens spēriens. Proti, programmiņā sīki aprakstīta katra deja, protams, minēts horeogrāfijas un mūzikas autors, virsvadītājs un izpildītāju klašu grupa. Bet tālāk aiz katras dejas seko uzskaitījums, kādas personas veidojušas skaņu ierakstu un kādus mūzikas instrumentus tajā spēlējušas. Tas izrādījies ārkārtīgi svarīgi! Katrīna Dimanta kā izpildītāja pieminēta sešas reizes, Rihards Zaļupe piedalījies piecu deju ieskaņojumos, Kristīne Kārkle-Kalniņa – sešu. Un tālāk programmas lapiņā seko paliels tukšs laukums. Un ne vārda par dejotājiem! Vai tad te nebūtu īstā (un vienīgā) vieta, kur pieminēt deju kolektīvu nosaukumus, kuri piedalījušies attiecīgajā dejā? To mēs nekur neuzzinām. Ne vien tētiņiem un māmiņām, arī tādiem skrupuloziem un profesionālā pedantisma apsēstiem skatītājiem kā es   būtu prieks un gandarījums! Un vēl – programmas pēdējā lappusē ir paldies šim un tam, paldies kādai zemnieku saimniecībai, paldies par atbalstu, paldies par konsultāciju, paldies RTU Dabaszinātņu un tehnoloģiju fakultātei utt., utt. Bet kur ir PALDIES to 152 deju kolektīvu vadītājiem, kuri sagatavoja koncerta programmu papildus un brīvprātīgi, nekādu atlīdzību bonusā par to nesaņemot? Vai šī nebūtu īstā (un vienīgā) vieta, kur nosaukt viņu vārdus? Tas aizņemtu daudz vietas? Varētu pielikt vēl vienu lappusi! Miljonu jau tas neizmaksātu! Bet pedagogi to ir pelnījuši.

XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku latviešu skatuviskās tautas dejas uzvedums “Viedvasara” bija skaists, krāsains, dzīvespriecīgs un kvalitatīvs. Un galvenā tā vērtība ir šie 3532 bērni un jaunieši, kas dejo LATVIEŠU skatuviskās TAUTAS dejas (nevis vienkārši skatuviskās dejas, kā rakstīts programmiņā), kas uzvelk latviešu tautastērpus, sadodas rokās, paceļ galvas, iztaisno muguras un visai pasaulei rāda mūsu LATVIJAS skaistumu. Un ap viņiem gluži kā aizsargmūris drošā aplī stāv viņu 152 un vēl daudz vairāk deju skolotāji kā apliecinājums un simbols īstajam Latvijas viedumam.

Titulfoto autors: Reinis Oliņš