Ilze Aizsila

Vējš, mati, ūdens smarža, asa ieelpa, instinktīvas pirkstu kustības smiltīs, putna čiepstiens, meklējošs skatiens, izelpā pavērtas lūpas…

Festivāla “Vides deja” organizatore horeogrāfe Lilija Lipora reiz minēja, ka par deju pasākumiem rakstīt nav viegli. Vai tas būtu tāpēc, ka kustības ir grūti aprakstīt vārdos? Vai varbūt tāpēc, ka katrs deju uztver citādāk? Man kā rakstniecei radās vēlme pieņemt šādu izaicinājumu, turklāt pasākumu apmeklēšana nozīmē jaunus iespaidus, tātad arī iespēju paaugstināt radošumu un gūt iedvesmu jauniem daiļdarbiem. Un deja, manuprāt, ir viena no skaistākajām ķermeņa izpausmēm. Gribēju to piedzīvot atkal, izjust, kaut vai tikai vērojot no malas. Bet vai laikmetīgajā dejā skatītāji atrodas “malā”? Vai ikviens no mums tomēr nav daļa performances? Festivāls raisīja daudz pārdomu un, protams, emociju.

2021. gada festivāls “Vides deja” norisinājās Līgatnē un piedāvāja apmeklēt trīs izrāžu takas: pastaigu, laivu un velo taku. Festivāla ceļi kā krāsainas švīkas sazīmēja Līgatnes apkaimi kartē. Es beidzot varu teikt, ka esmu bijusi Līgatnē. Tajā Līgatnē, kurā māksla un vēsture pulsē vienā ritmā ar pasakaino dabu.

Pirmais pieturpunkts prasīja nedaudz pieliekt muguras, jo tas atradās Lustūzī, smilšakmens klintī, kurā reiz ierīkotas pagrabu alas (jau kopš 18. gadsimta beigām šajā smilšakmens iezī vairākos stāvos veidoti pagrabi). Noslēpumainā vieta, vēsums, mitrs gaiss, mierpilni sadzīviski videokadri, pieklusināta mūzika noskaņoja “Vides dejas” frekvencei – nesteigties, elpot viegli, ieklausīties un pievērst uzmanību detaļām, pieņemt to, ka šī būs citādu izrāžu diena.   

Pastaigu taka

Ceļš veda caur slēgtās Līgatnes papīrfabrikas teritoriju. Senās ēkas kā milzu pagātnes rēgi atgādinoši čukstēja, ka dzīvē tā notiek – kaut kas liels un varens var pēkšņi zaudēt savu ietekmi. Jāsamierinās, jāpieņem, jāatsakās. Bet ko darīt tiem, kuriem skaistās atmiņas ir nelāgi aprautas, neļaujot izsapņot iedomāto?

Gājām tālāk… Gar upi. Tā tecēja tieši blakus, it kā ķermenim būtu piesējies pavadonis, kas labāk zinātu, kur būs nākamais līkums. Un tā arī bija. Upe elpoja, pieplakusi stāvkrastu pēdām. Tikmēr pie ekskursantu kājām sanēja zāle. Virs galvām šūpojās caurspīdīgas koku lapu plaukstas. Zaļā eja veda augstāk, līdz ielocījās mežiņā, veda gar avotu un apturēja mūs pie koka tiltiņa.

Izrāde “Izdzīvošana” (Katrīnas Albužes izrāde; deja: Roberta Gailīte, Edvards Kurmiņš; dramaturģija: Tatjana Meļehova; mūzika: Dzintars Lipors). Mēs stāvējām uz tilta. Kokles skaņas un ūdens straumes radītās čalas savijās gleznainā bizē, kurā bija ieķērušies arī dejotāji. Viņi balansēja uz galda upes viducī. It kā būtu nokļuvuši uz neapdzīvotas salas. Vai iesprostoti dzīvoklī. Garām plūstošā dzīve neuzbāzīgi viļņoja savā nodabā tālāk, kamēr deja sniedza krāšņas emocijas: ieciklēšanās uz sevi un dzīves sīkumiem, ilūzija un pieķeršanās iedomātiem glābšanas riņķiem, izmisums un cenšanās glābties pašiem no sevis… Līdz kaut kas liek apstāties un ieklausīties. Vai patiešām ir tik traki? Cik daudz dzīves sarežģījumu radām mēs paši?

Izrāde “SYNC” (Līvas Noras Apšenices izrāde; deja: Ramona Levane, Kitija Geidāne). Mēs nekad neesam vieni, bet tas, kas mūs apskauj, mūs ietekmē, var likt mums kaut kam vai kādam sekot, radīt vēlmi pielāgoties, izjust sadursmi, ļaut pieskarties un pārbaudīt reakciju. Dejotāju kustību niansēs bija vērojams šis viss, arī tas, cik ļoti dažkārt tiecamies līdzināties citiem. Un spēks, kas jāpieliek, lai nodrošinātu vēlamo saskarsmi. (Izrādi gaidot, apmeklētājus izklaidēja meža pīle ar mazuļiem, kas īsi pirms dejas cieņpilni nokāpa no smilšu skatuves, piesakot cilvēku mākslu. Laikmetīgā deja dabā ir pārsteigumu pilna!)

Laivu taka

Festivāls “Vides deja” drosmīgākos uz izrāžu vietām gaidīja atbraucam pa ūdensceļu. Izbraucienā ar laivām pa Gauju mani satrauca tikai viena lieta – es neprotu apieties ar kanoe laivas airi, tātad neprotu manevrēt! Mūs pabrīdināja, ka laiva var apgāzties. Pēc tam, kad šāds skats pavīdēja tālumā, metos glābt cepumus un telefonu, iebāžot tos zem beņķa ūdensnecaurlaidīgā somā. Bet tas bija uzjautrinoši. Ceļojumos ir svarīgi izmēģināt ko jaunu. Mēs tomēr dodamies arī pēc piedzīvojumiem, par ko pastāstīt citiem. Gaujas stāvkrasti, košzaļie ūdens un piekrastes augi, burbuļojošie akmeņi un saulē vizuļojošie ūdens virpuļi uz ilgāku laiku pārņēma prātu, liekot aizmirst par visu pārējo. Kā meditācija. Kura noslēdzās ar divām iespaidīgām deju izrādēm.

Izrāde “Izbalansēt” (Naura Miķeļa Gobas un Aigara Larionova izrāde; mūzika: Jan Jelinek, Asuna).  Kustību amplitūda, dinamika, sinhronitāte un apzināšanās, ka ķermenis spēj vēl vairāk, ja tam tiek dots uzdevums. Bet, kur ir prāts, tur enerģija tiek virzīta atbilstoši vēlmēm. Gaujas stāvkrasts dunēja no tām. Redzēt vairāk, noticēt redzētajam…

Izrāde “Femina” (Sabīnes Neilandes izrāde Zvejniecības muzejā; deja: Laura Gorodko; scenogrāfija: Līga Ūbele; režija: Naubertas Jainskas; mūzika: Līva Dumpe). Vai deja var atspoguļot savas identitātes meklējumus? Var. Turklāt tādā veidā, ka skatītājam aizraujas elpa. Sievietes ķermenis jau no dabas dots īpašs, bet sabiedrība gadu tūkstošiem saglabā tieksmi to uzlabot. Skaudrā deja spilgti iespiedās atmiņā. Televizora ekrāns, pēc tam koka šķūnis, kura durvju ailā bija vērojama izrāde, sasaucās ar sabiedrības uztieptu normu un etalonu čaulu, kas neļauj sievietei izlauzties brīvē, ja vien… 

Velo taka

Vai dzīve ir izrāde? Vai deja ir izrāde? Vai laikmetīgā deja ir dzīve vai izrāde? Tā ir māksla, kas nāk pie skatītāja un padara viņu par daļu no izrādes. Tā ir māksla par dzīvi. Un par to pārliecinājāmies pēdējā izrāžu takā – velo takā. Līgatnes pakalni lika iesvīst arī pašiem. (Mans velosipēds šādu ātrumu vēl nebija iepazinis, vismaz ne manā izpildījumā. Žēl, ka es neredzēju sevi no malas. Par laimi, neieraudzīju!) Bailes un prieks bija labi sabiedrotie iepriekšējo iespaidu noglabāšanai. Biju gatava uzsūkt jaunus.

Izrāde “Viena tante teica” (Madaras Luīzes Muzikantes un Gunas Brižas izrāde; deja: Agute Klints, Laura Godiņa, Elizabete Liepiņa, Madara Auziņa, Marta Andrukoviča, Anete Ieva Daugule, Rūta Alise Skuja, Edgars Lipors.) Tā ir: laiki mainās, un cilvēki mēģina skriet tam līdzi. Mēs visi maināmies, tikai katrs citā tempā un veidā. Atbilstoši savai izpratnei un gribai – darīt to vai varbūt nemaz nedarīt. Izrāde notika ielas malā, autobusu pieturā. Tā bija vienīgā izrāde, kurā ieskanējās humoristiska nots. Deju un avīžu fonā dzīvi turpināja vietējā sociālā vide – garām brauca transportlīdzekļi, daudzdzīvokļu nama logos pavīdēja pa kādam izrādes interesentam, visbeidzot arī viens no izrādes dalībniekiem. Un tad rotaļīgs fināls: “zvaigzne” iziet ielās, meitenes spiedz – katram laikam ir savi varoņi!

Izrāde “Pirmais lidojums” (Arinas Bubovičas izrāde; deja: Ksenija Simonova, Glorija Špisa (arī bundziniece). Pārvietojas ne tikai ķermeņi, bet arī skaņas, krāsas… Un tās ietekmē cilvēku, maina vidi. Šajā izrādē bungas sadarbojās ar klintīm, mētājot skaņas no Gaujas viena krasta uz otru.  Ūdens krāsas atdūrās pret ķermeni un pieskārās citam, iezīmējot arī to. Tā mēs rezonējam ar dabu, ar vidi, ietekmējam cits citu arī nejauši. Kustībai nav gala. Ja ieklausās vidē un sevī, ja sadzird, izmēģina, pārbauda robežas, var gūt zināmu apskaidrību par lietu kārtību. Vai nekārtību. Ļoti estētiska izrāde ar aizrautīgām dejotājām un iespaidīgu skatu uz Gūdu klintīm.

Festivāla dejotāji, scenogrāfi, horeogrāfi, mūziķi un pārējais radošais personāls ir neapšaubāmi talantīgi mākslinieki. Dejotāju spēja izmantot savu ķermeņa spēku, lokanību, izdomu un dabas enerģiju skatītājus nevarēja atstāt vienaldzīgus.

Lilija Lipora atzinās: “Es deju salīdzinu ar dzeju, kurā vairāk tiek noklusēts, nekā pateikts, atstājot brīvu vietu interpretācijai.” Un es varu piekrist, piebilstot, ka laikmetīgai dejai ir daudz kopīga ar sociālo dzeju un tai ļoti piestāv dabiska vide. Ārtelpas palielina kustības brīvību, bet daba un sabiedriskas vietas ir krāšņs fons, kurā mākslai izpausties, kurā rast elementus, ar ko mijiedarboties un caur kuriem skaidrot izrādē ietverto domu.

Festivāls “Vides deja” šogad izskanējis jau vienpadsmito reizi. Pirmie divi gadi priecējuši Babītes pagasta vietējos iedzīvotājus (Piņķos), nākamie astoņi gadi festivālam aizvadīti starptautiskā līmenī, bet šogad veselības un drošības apsvērumu dēļ “Vides deja” uzņēma ierobežotu pulku skatītāju un piedāvāja iepazīt Latvijas mākslinieku sniegumu.

Pasākuma apmēri man bija maznozīmīgs faktors, jo aizvadītais festivāls piepildīja manas gaidas – sniedza milzum daudz patīkamu brīžu, jaunu iespaidu un atklāsmi… Līgatne un dejas patiesi iedvesmo!

Attēls: skats no izrādes “Izdzīvošana”, foto Ilze Aizsila