Emīlija Kolča*

Priekšvārda vietā: es vēlos, lai manis redzētais ir taisnīgi uzrakstīts bez karstu diskusiju radīšanas. Drīzāk – lai tas balansētu starp taisnīgu un profesionālu kritiku.

2025. gada XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku mūsdienu dejas izrāde “Kastaņa puslode” bija ne vien ilgi gaidīts notikums, bet arī ambiciozs mēģinājums caur kustību un vizuālajiem tēliem it kā atspoguļot mūsdienu pusaudžu iekšējo pasauli – trauslu, bet arī spilgtu un pretrunīgu. Tā kā esmu bijusi horeogrāfe un viena no lieluzveduma “Augstāk par zemi” veidotājām, īpašu uzmanību pievērsu izteiksmes līdzekļu izmantojumam – kustību līmeņiem, masu skatuves risinājumiem, telpiskajai dramaturģijai un scenogrāfijai. Jāpiemin, ka biju arī kustību un pāreju veidotāja 2021. gada Deju svētku lielkoncertam, kas bija plānots izstāžu centrā “Ķīpsala”, bet pandēmijas radīto ierobežojumu un epidemioloģiskās drošības nosacījumu dēļ pielāgojos virtuālo deju un etīžu vajadzībām, kas nozīmēja gandrīz totālu scenārija un horeogrāfiju maiņu. Ar šo vēlos teikt, ka spēju iztēloties radošo un tehnisko procesu lielformāta deju koncertos un izrādēs un mans pienesums ir redzējums no trīs pozīcijām – dejotājas, horeogrāfes un skatītājas.

“Kastaņa puslodes” programmas bukletā iepazinos ar to, ka izrāde strukturēta tematiskos blokos – no dzīvības un esības paša sākuma līdz pilnā ceļojuma caur bērna pirmajiem soļiem un pusaudža identitātes meklējumiem noslēgumam. Koncepcijas aprakstā ietilpst ļoti daudz informācijas un ļoti daudz filozofisku jautājumu, piemēram: vai iespējams atrast īstu brīvību; kas ir mūžsenas tēmas; kas ir svarīgāks – mērķis vai darbs, kas ieguldīts? Tas ir ambiciozs centiens vienai izrādei, ņemot vērā, ka vienas skaidras atbildes nav. Bez iepriekšēja sižeta izklāsta man bija grūti sekot stāsta attīstībai, tāpēc cītīgi sekoju līdzi programmā rakstītajam. Aprakstā redzēju nosaukumus ar kastaņu ikonām virs tiem, kopā izskaitīju deviņus atsevišķus iedalījumus. Iedalījumu nosaukumi it kā atspoguļoja, it kā paskaidroja saturu, kas dažreiz bija acīmredzams, piemēram, melnais un baltais sākumā, gaisma un skaistums, teika par Narcisu un Ikaru, kā arī melnais ļaunums. Ipaši domāju: ja mērķauditorija ir skolēni, kuru uzmanības noturēšanai stundu garā izrāde prasa koncentrētu formu, kā viņi šo ir uztvēruši? Nezinu, vai tik daudz teksta bija nepieciešams, jo te ir gan citāti no latviešu filozofiem un dzejniekiem Roberta Mūka un Ilmāra Šlāpina, gan teksti bez autora. Neredzēju vajadzību sacerēt un drukāt tādu teksta apjomu, kas ne vienmēr veicināja izrādes satura uztveri. Tekstā arī pamanīju frāzi “hiphop ielas deja”, kas radīja jautājumu, vai kāds šo tekstu ir pārlasījis pirms publicēšanas.

Izrādes horeogrāfijas veidojušas Dārta Ģīle, Ksenija Simanova, Annika Andersone, Elīna Gaitjukeviča, Anastasija Jasvina un Edīte Ābeltiņa, izrādes mākslinieciskā vadītāja. Manuprāt, tas ir mazs horeogrāfu skaits tik lielam dejas notikumam. Tomēr bija nenoliedzami skaidrs, ka horeogrāfu ieguldījums bijis milzīgs, rūpīgs un atbildīgs, – redzēju, kā kustību materiāls ticis veidots, ņemot vērā katras vecuma grupas iespējas, saglabājot labu līdzsvaru starp tehnisko sniegumu un emocionālo vēstījumu. Pamanīju, ka bija atrasts veids, kā katrs kolektīvs saņemtu iespēju būt pamanīts kopējā dramaturģiskajā audumā, un tas ir jauki. Kopā izrādē piedalījās aptuveni 2000 dejotāju no visas Latvijas, tāpēc parādīt uz skatuves un arī redzēt TV tieši sevi vienmēr ir patīkami. Vienlaikus ievēroju atsevišķas nepilnības – piemēram, daudzām etīdēm nebija norādīts horeogrāfs, attiecīgi ir grūti atsaukties, kuru izpildījums bija nepietiekams, un tas man radīja jautājumus par atsevišķu konkrētu segmentu vietu izrādes kopējā struktūrā. Horeogrāfijas bija mūsdienīgas: redzēju gan hiphopu, gan dancehall,kā arī lirisko deju, komerciālo deju kustības, street jazz, arī īpaši spilgtu disko deju, arī laikmetīgās dejas elementus, protams, trikus un akrobātiku (šie divi mūsdienās ir ļoti populāri elementi). Lielākā daļa dejotāju, protams, bija meitenes, kas nepārsteidz, jo tā ir bijis, kopš sevi atceros. Tā ir nozīmīga atšķirība no skatuviskās tautas dejas, jo šajā gadījumā partneringu veic stipras un izturīgas meitenes. Nedaudz puišu pamanīju starp hiphopa grupu dejotājiem, un viņi bija super. Es šajā lieluzvedumā būtu gribējusi redzēt daudz vairāk tieši hiphopa deju. Pie šī saudzīgi pieminēšu, ka režisores Ditas Lūriņas vai mākslinieciskās vadītājas Edītes Ābeltiņas lēmums tieši melno ļaunumu rādīt kā hiphopa deju tuvojas kultūrstereotipiskam un, iespējams, triviālam redzējumam. Kāpēc tieši hiphops šajā izrādē reprezentēja ļaunumu? Kāpēc melnums? Kāpēc tam bija jābūt tieši šādi, un kāpēc ļaunums nevarēja būt ar laikmetīgās vai liriskās dejas horeogrāfiju? Atsevišķs segments bija profesionālo dejotāju piedalīšanās. Tas radīja gaidas par kontrastējošu tehnisko un māksliniecisko kvalitāti, taču viņu sniegums aprobežojās ar dažām strukturālām un improvizētām etīdēm rampas (baltās sienas) zonā, kuras šķita vairāk simboliskas nekā dramaturģiski nepieciešamas. Es nespēju apgalvot, ka būtu redzējusi būtisku atšķirību starp t.s. “parastajiem” un profesionālajiem dejotājiem.

Scenogrāfiski iespaidīgais risinājums Lienas Šiliņas izpildījumā – horizontāli plaša skatuves telpa ar slīpu baltu rampu fonā – vizuāli paplatināja kustības telpu. Tomēr šī rampa vai kalns galvenokārt kalpoja kā statisks fons, ne saturiski motivēts elements. Jau iepriekš esmu redzējusi uz sienas izmantoto slīdēšanu lejup, rāpšanos augšup, bet arī piebildīšu, ka tas izskatījās diezgan feini, īpaši Ikara etīdē. Manuprāt, siena kopumā šajā izrādē sevi neattaisnoja, jo netika izmantota. Varbūt tā bija izrādes nosaukumā minētā kastaņa puslode? It kā ar nolīdzinātiem asumiem. Videoprojekcijas (autors Roberts Rubīns) sākotnēji man raisīja simboliskas asociācijas ar dzīvības rašanos un augšanu, taču dramaturģiski šī līnija netika attīstīta. Izņēmums bija vizuāli spēcīgs melnbaltas bērna rokas tēls, tomēr kopumā projekciju izmantojums šķita fona aizpildījums, nevis sižetisks instruments, kas virzītu izrādes stāstu.

Skatītāju iesaiste ar aicinājumu: “Esi daļa no izrādes! Pievienojies ar savu gaismu!” bija laikmetīga un radoša iniciatīva. Tehniskais risinājums – QR kods, kas aktivizēja krāsainas gaismas telefona ekrānā – praksē gan izrādījās mazefektīvs, jo pamanīju, ka daļa skatītāju nesaprata, ka ekrāns jāpagriež pret skatuvi. Tas samazināja idejas vizuālo ietekmi, taču apliecināja vēlmi veidot interaktīvu skatītāja pieredzi.

Vēlos precizēt izrādes nosaukumā un programmā lietotā jēdziena “laikmetīgā deja” izmantojumu. Latvijas kontekstā tas apzīmē konkrētu dejas žanru, taču šajā izrādē līdzās laikmetīgajai dejai bija arī ielu dejas, liriskās dejas un teatrāli rotaļīgi risinājumi jaunāko vecumu grupām. Šāda stilistiskā daudzveidība bagātina koncertu, tomēr žanra apzīmējums nosaukumā spēj radīt skatītājiem maldīgu priekšstatu par to, kas ir laikmetīgā deja. “Laikmetīgs” nenozīmē to pašu, ko “mūsdienīgs”.

Programmas finālā tika uzdots jautājums: Vai kastaņi jums neatgādina pusaudzi? “Adatains un ass, zaļš un spēka pilns, maigs un sargājams, un… viss Visums viņā iekšā!” – tas ir poētisks un ietilpīgs kopsavilkums. Tomēr šī ideja uz skatuves ne vienmēr atklājās pietiekami skaidri. Jā, es spēju vilkt paralēles ar asu kastani un pusaudzi, kā arī ar gludo un cieto iekšieni, bet tas šķiet tik vispārīgi.

Dejas izrāde “Kastaņa puslode” ir bijis nozīmīgs ieguldījums un jauninājums mūsdienu dejas procesā, kas ir veicinājis gan dejotāju, gan horeogrāfu, režisoru, producentu un skatītāju izaugsmi. Tas ir notikums, kur līdzās spilgtiem risinājumiem redzēju arī nepilnības, taču tieši tajās slēpjas attīstības potenciāls. Šī ir pirmā lielformāta izrāde Latvijas mūsdienu deju eksistences vēsturē. Izrāde centās atspoguļot pusaudža būtību – spilgtu, pārsteidzošu, reizēm neskaidru, bet ar neierobežotām iespējām. Šī pretruna starp tīro ideju un tās īstenojumu spēj kalpot kā ievads laikmetīgās dejas vidē – kustībā, kas vēl aug, meklē sevi un definē savas robežas.

Titulfoto autors: Jānis Romanovskis

*Emīlija Kolča – dejotāja, māksliniece, XII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku mūsdienu deju koncertstāsta “Augstāk par zemi” horeogrāfe un kustību autore.