Annija Kopštāle*

Pirmā baleta izrāde 2021. gadā kā skatītājai man notika nevis Rīgā, bet Parīzē. Parīzes operas baleta izpildījumā vēroju Rūdolfa Nurijeva “Romeo un Džuljetu”. 10. jūnijs bija nozīmīgs datums ne tikai man kā skatītājai, bet arī  Džuljetas lomas izpildītājai korejiešu balerīnai Saei Eunai Parkai (Sae Eun Park), kuru pēc pirmizrādes paaugstināja par prestižo etoile (zvaigzni – red.). Viņa ir pirmā Āzijas izcelsmes balerīna, kura ieguvusi šo Parīzes baleta titulu. Dzimusi 1989. gadā un beigusi Korejas Nacionālo Mākslas akadēmiju, kur trenējusies pēc Agripinas Vaganovas metodes. 2007. gadā pēc veiksmīgas uzstāšanās konkursā Prix de Lausanne ieguvusi stipendiju, kas ļāva pievienoties Amerikas Baleta otrajai kompānijai. 2011. gadā viņa paraksta kordebaleta līgumu ar Parīzes operas baletu un 2017. gadā kļūst par vadošo balerīnu. 2018. gadā iegūst prestižo Prix Benois de la Danse par izcilu izpildījumu Džordža Balančina izrādē “Dārgakmeņi”.

Manuprāt, vērtēt un kritizēt tik lielu, zināmu baleta trupu, horeogrāfu un izrādi ir nepatiesi, jo es apbrīnoju gan baleta trupu, gan izrādes ko viņi izpilda. Tāpēc tikai dalīšos sajūtās, kuras mani pārņēma, skatoties šo izrādi.

Viljams Šekspīrs mīlētāju traģēdiju piecos cēlienos sarakstījis 1597. gadā. Šis romantiskais stāsts iedvesmojis daudzus horeogrāfus un pirmoreiz kā baleta iestudējums uzvests Venēcijā 1785. gadā. Izrādes horeogrāfs bija Eisebio Lucī (Eusebio Luzzi), un to izpildīja Venēcijas San Samuele teātris pie Luidži Mereskalči (Luigi Marescalchi) mūzikas. 1839. gadā dramatisku simfoniju ar nosaukumu “Romeo un Džuljeta” sakomponē Hektors Berliozs. 1869. gadā Pēteris Čaikovskis par godu Šekspīra drāmai sacer fantāzijas uvertīru. 1938. gadā Brno baletā, Čehoslovākijā, notiek Sergeja Prokofjeva komponētā baleta pirmizrāde. Izrādes horeogrāfs – Vania Psota. 1938. gads ir nozīmīgs arī kā Rūdolfa Nurijeva dzimšanas gads. Viena no slavenākajām šīs izrādes horeogrāfijām pieder Kenetam Makmilanam (Kenneth MacMillan), tā iestudēta Karaliskajam Londonas baletam 1965. gadā, un titullomas izpildīja  Margo Fonteina un Rūdolfs Nurijevs.

Rūdolfam Nurijevam, esot Kirova baleta dejotājam, neizdevās dejot Romeo lomu Leonīda Lavrovska horeogrāfijā. Izrādās, Nurijevs nebija līdz galam apmierināts, arī izpildot Makmilana Romeo, tāpēc izvēlējās veidot savu horeogrāfiju, pievienojot aizrautīgas ainas ar rapieriem, cīņas, kautiņus un  ampelēšanās.  Arī Romeo loma tika papildināta, lai uzskatāmāk redzētu viņa pieaugšanas līniju. Citējot pašu Nurijevu: ““Romeo un Džuljeta” ir stāsts par jaunu puisi, kurš kļūst par vīrieti. Kā pusaudzis viņš tiecas pēc meiteņu uzmanības, taču vēlas stiprākas jūtas, nekā tikai mirkļa kaisle. Kad viņš satiek Džuljetu ar tās kaisli, bērnišķo vieglumu, prieku, ziņkāri, šī meitene spēj sniegt viņam visu sapņoto. Aizrāvies ar Renesanses Veronu, esmu pārņemts ar šo izrādi, stāstu un laikmetu.”[i]

Rūdolfs Nurijevs šīs izrādes pirmo redzējumu izveidoja 1977. gadā. Pirmizrāde notika Londonas Kolizejā 1977. gada 2. jūnijā. Patrīcija Ruanne (Patricia Ruanne) izpildīja Džuljetas lomu un pats Nurijevs – Romeo. 1980. gadā Milānā notika pirmizrāde ar Karlu Frači (Carla Fracci) un Rūdolfu Nurijevu. 1984. gadā beidzot notika iestudējuma pirmizrāde Parīzē ar Moniku Ludirē (Monique Loudierees) un Patriku Dupo (Patrick Dupond) galvenajās lomās.

Uz izrādi devos ar lielu vēlmi, jo vēl nebiju iepazinusies ar šīs horeogrāfijas iestudējumu. Internetā ir tikai iespēja vērot fragmentus no pas de deux Fonteinas un Nurijeva izpildījumā. Kā bilžu grāmata mani aizved tā laika Veronā, un es momentā pieslēdzos šim iestudējumam.  Uzreiz gan arī meklēju atbildes uz jautājumu: “Kā franču skola un dejas kultūra atšķiras no krievu skolas, kas man ir tuvākā?!” Sāku prātot, kā spēšu uztvert korejieti jaunas, iemīlējušās itālietes veidolā.

Atveroties priekškaram, izrāde sākās ar bēru procesiju. Tad uz skatuves parādās Kapuleti dzimta, Romeo (Paul Marque), Merkucio (Francesco Mura), draugi. Aina beidzās ar to, ka Romeo pasniedz bezpajumtniekam monētu. Izrādās ka vārds Romeo nozīmē “aka”, taču “dzimusi zem neveiksmīgām zvaigznēm”. Arī otrā cēliena sākumā pāri Džuljetai, kad viņa liekas gultā, guļas nāve. Rūdolfs Nurijevs šādā veidā gan citējis pašu Šekspīru, gan piegājis savam iestudējumam simboliski. Sapņu vīzijās Džuljeta redz mirušos Tibaltu (Jeremy-Loup Quer) un Merkucio, kuri piedāvā viņai indi un dunci. Tiek atainots arī Romeo sapnis Mantujā, kur viņš sapņo par Džuljetu, līdz tiek uzmodināts, kad atsteidzas Benvolio. Šī aina, kā arī stopkadri nāves brīžos, savukārt, parāda Nurijeva režijas un kinematogrāfijas prasmes, paralēli reālistiskajai sižeta līnijai iesaistot vīzijas un sapņus.

Taču sižetiski izrādei trūkst galvenā – īstu romantisku, juteklisku duetu. Ir tehniski sarežģītas variācijas, stāsts ir labi uztverams gan Monteki un Kapuleti cīņās, gan nāves simboliskā attēlojumā. Piemēram, Merkucio vispirms kā joku tēlo, ka tiek sadurts, un liktenīgajā reizē, kad tas patiesi noticis, neviens vairs nereaģē. Oriģināls ir Tibalta nāves un Džuljetas pārdzīvojuma par to attēlojums. Parasti par Tibalta nāvi pārdzīvo Džuljetas māte, bet šajā iestudējuma tieši Džuljetai ir monologs, kurā viņa pārdzīvo par brālēna nāvi un to, ka saderinājusies ar tā slepkavu.

Taču man personīgi trūkst šo skaisto, jauno mīlētāju duetu atainojuma – balkona ainas, guļamistabas. Keneta Makmilana un Džona Kranko horeogrāfijas, manuprāt, šādā ziņā ir veiksmīgākas – Džuljetas skrējiens pie Romeo jau ir pilns ar jauniešu alkām pēc mīlestības. Protams, dueti ir un tiek meistarīgi izpildīti, tomēr skaistu madrigālu, kurā jaunais Romeo atzīstas mīlestībā Džuljetai, es tā arī neieraudzīju. Kad Parīzes balets izpilda Kristālas Pites (Crystal Pite) horeogrāfijas “Body and Soul” un “The Seasons’ Canon” vai  Aleksandra Ekmana (Alexander Ekman) iestudējumus, jūties nozombēts. Skatoties uz šo dejotāju spējām laikmetīgajā baletā, var saredzēt vairāk kaisles, jūtu un mīlestības, nekā skatoties mīlas duetus starp Romeo un Džuljetu. Lai arī izrādes laikā trīs reizes apraudājos nāves un sāpju ainās, vēlējos sajust arī šo tēlu prieku un nevainīgo kaisli.

Horeogrāfija ir tehniski ļoti sarežģīta ar daudz double rond en l’air, tour en l’air piruetēm, manēžām jete parterre, double asamblé. Visa horeogrāfija balstās uz smalku pēdu tehniku un pieprasa perfektu izpildījumu, lai katrs pas tiktu izpildīts virtuozi un muzikāli. Lēcienos un kustību tīrībā bija franču vieglums, deja izskatījās kā rotaļa. Rūdolfs Romeo lomu veidojis tieši sev, lai izceltu tehnisko varēšanu un izrādītu dotumus. Pauls Marks šo lomu izpildīja ļoti tīri, akadēmiski eleganti, tomēr atzinīgāk es vērtētu Merkucio lomas izpildītāju Frančesko Muru. Runājot par debitanti Džuljetas lomā un vakara zvaigzni – jauno etoile –, emocionāli mani viņas izpildījums aizskāra tikai Tibalta nāves monologā. Attiecībās ar Romeo nesaskatīju pilnīgu atklāšanos lomā. Tehniski tīrs izpildījums, viegls un gaisīgs lēciens, skaistas rokas, taču bez vēlamā teksta, kas, izpildot Džuljetu, ir vissvarīgākais – emocionāli aizkustināt skatītāja dvēseli. Iespējams, Džuljetas horeogrāfiskajā tekstā ir mazāk emocionalitātes nekā Romeo, ja atceramies, ka stāsts ir par zēnu, kurš pieaug par vīrieti.

Kopumā izrāde mani aizkustināja un, izejot no teātra, lidoju, sapņojot par Veronu, pati būdama  Parīzē. Paslēpusies aiz maskas, steidzos pa pilnajām ielām, lai paspētu līdz komandantstundai nokļūt mājās, un prātoju par šī gadsimta varoņu tipiem – Romeo un Džuljeta…

*Latvijas Nacionālās operas un baleta soliste, “Dejas balvas 2019–2020” laureāte kategorijā “Baletdejotāja”.

Attēls: Sae Euna Parka Džuljetas lomā. Publicitātes foto.

[i] https://nureyev.org/rudolf-nureyev-choreographies/romeo-and-juliet-rudolf-nureyev/