Krišs Grunte*

“Nebija ne solījumu, ne cerību,
bet mēs tur dzīvojām, un nebijām svešinieki.
Tā bija mums nolemta dzīve.”

(Ādams Zagajevskis)

Ir pavasara saule, bet ziemas zeme. Ir 11. marts, un horeogrāfe Ramona Galkina uzaicina paspēlēt skatītāju “Koka Rīgā” viņas doktorantūras darba izrādē-spēlē “Aizsācēji un iesācēji”. Tāpat kā 11. marts ir starpposms ziemai un pavasarim, arī “Aizsācēji un iesācēji” ir starpposms starp realitāti un spēli.

Spēlēsim dejiņu!

Izrāde “Aizsācēji un iesācēji” tiek realizēta kā spēle. Tajā sākotnēji iepazīstina ar spēles noteikumiem – skatītājs var brīvi izvēlēties un visas izrādes laikā mainīt savu vērojuma punktu balkonā, tomēr viņam nav tiesību iejaukties spēles aktā. Programmiņā skatītājs tiek informēts par izrādes norises gaitu, proti, dejotāji metīs metamos kauliņus un katrs cipars apzīmēs konkrētu epizodes nosaukumu. Tāpat programmiņā ir informācija par katru no izrādes dalībniekiem (aizsācēji – Olga Žitluhina, Ilze Zīriņa, Inga Raudinga, Vilnis Bīriņš, kuri apzīmē Latvijas laikmetīgās dejas vides veidošanu 20. gs. izskaņā; iesācēji – Dita Andersone, Poļina Filippova, Lelde Kuzņecova, Lauris Limbergs, Anna Marija Puķe, Rūdis Vilsons, kuri ir Latvijas Kultūras akadēmijas laikmetīgās dejas 7. paaudze un kas turpina šīs vides attīstību). Kamēr skatītāji rūpīgi iepazīstas ar noteikumiem un informāciju, tikmēr jau uz dejas laukumiem atrodas dejotāji.

“Aizsācēji un iesācēji” organizēta sešās epizodēs, kuru secība nav prognozējama, un “spēles beigu” ainā. Katras epizodes sākumā abas dejotāju ekosistēmas izmet metamo kauliņu un skaļi nobļauj rezultātu. Kad visi vienojušies par vienu ciparu, tad viens dejotājs no katras nodalītās telpas uz lielas, baltas papīra lapas ar marķieri pieraksta skaitli un tam atbilstošo epizodes nosaukumu. Sākas dejas epizode jeb uzdevums, kuru abas dejotāju grupas izpilda paralēli, nošķirti viena no otras – katra savā spēles laukumā, kas nodalīta ar divpadsmit baltlapu veidotu sienu.  

Trīs, viens, pieci, divi, četri, seši

“Deja, kas asinīs” ir pirmais dejotāju uzdevums. Tā ir asociatīva epizode, kurā dejotāji laikmetīgās dejas domāšanas veidā stilizē un reflektē par to, kāda deja viņiem ir “asinīs” jeb viņu dabā. Šeit nav būtiski, kurš no viņiem visprecīzāk sniegs kustību informāciju par šo iedabas deju. Svarīgi ir parādīt, cik dažāda un daudzslāņaina, un reizē vienojoša ir šī dejas pasaule. Skatītāji vēro un fiksē šo dabu, šo ainavu. Šī daba sastāv no tik dažādu intensitāšu, amplitūdu un kvalitāšu kustībām. Te ir kā mežā. Šeit ir dažādu sugu augi, katrs ar savu kairināmības izpausmi.

“Metronoms (tumsa/stress)”. Fonā skan Laimas Jansones ritmiska skaņu partitūra, kas stilizēti un tieši ilustrē metronoma dzelžaino kārtību, radot transam līdzīgu atmosfēru. Aizsācēji šim ritmam cenšas dumpoties pretī, radot harmoniski plastiskus impulsus, kas sajaucas ar klusēšanas un neskatīšanās asociācijām. Turpretī iesācēji pieradina skaņu, padodas mehāniskai, skabargainai un asai kustībai. Taču kā vienā, tā otrā telpas pusē vienmēr kāds izjauc savu kustību loģisko ritmiskumu. Varbūt epizodes nosaukumā minētā tumsa, varbūt stress? Tie vienmēr izjauc kārtību, lai arī kāda tā mums tiktu dota. Ļoti līdzīgs koncepts ir arī Marģera Vanaga izrādē “Divatā ar sevi”, kurā autors runā par ikdienību kā ritmisku sistēmu, kas kādā brīdī spēj transformēties, un Līvas Apšenieces izrādē “Sync”, kurā horeogrāfe piedāvā dažādus sinhronizācijas veidus kā ritmiskus un neritmiskus modus, izjaucot haosa radītu kārtību. Gan Ramonas, gan Marģera, gan Līvas gadījumā šāda kārtības ritmizēšana un izjaukšana ir akts, kuros neizskan autora vērtējums, tikai vērojums.  

“Paldies / Viens augstāk par zemi”. Aizsācēji izpilda iesācēju doto uzdevumu, bet iesācēji – aizsācēju. Starp šiem atšķirīgajiem uzdevumiem tomēr var savilkt arī līdzības. Kaut gan mums nav zināms, kurai grupai ir kurš uzdevums, tomēr drīz vien skaidri var nojaust, ka aizsācēju grupai ticis “Paldies”, bet iesācējiem – “Viens augstāk par zemi”. “Paldies” dejas valodā izskan kā pieskārieni, apskāvieni, skatieni. Viņi nesteidzīgi pieglaužas, ilgi skatās cits uz citu, noglauda kājas, plecus, galvas, aptver ar rokām un ar skatieniem. “Paldies” ir rūpēšanās. Savukārt “Viens augstāk par zemi” ir spēle, kurā visu laiku kādam ir jābūt virs zemes. Iesācēji strādā kā grupa. Viņi visi līdzdarbojas un piedāvā dažādas pacelšanas, virszemes pozīcijas. Arī šajā uzdevumā nevar iztikt bez pieskārieniem, arī šeit ir palīdzība un rūpes, arī šeit izskan “paldies”. 

“CV tīkls”. Franču antropologs Arnolds van Geneps (Arnold van Gennep, 1873–1957), kurš iesāka pārejas rituālu un to mehānismu izpēti, piedāvā izšķirt trīs galvenās pārejas rituāla stadijas – preliminālā, liminālā un postliminālā stadija¹. Universs savā esībā ir dinamisks, periodisks un pieblīvēts ar dažādām pārejām (dienu nomaina nakts, ziemu nomaina pavasaris, gadu nomaina gads,  paaudzes nomaina paaudzes utt). Lai pārejas akts notiktu, rituālu pirmajai un trešajai stadijai ir jābūt skaidri definētai (piemēram, ziema kā preliminālā, bet pavasaris kā postliminālā stadija). Taču visinteresantākā un būtiskākā ir liminālā stadija jeb starpposms, jo tieši tajā notiek procesi, kas ļauj rituāla objektam sasniegt mērķi – objekts vairs nav tas, kas bija, un vēl nav tas, kas būs. Šis starpposms ir neskaidrs un enigmātisks, tajā vēl nav vārdu, bet tikai darbības. Uzdevums “CV tīkls” ir kā pārejas rituāls. Dejotāju mērķis ir parādīt šo liminālo stadiju, starpposmu, kas viņu pirmos soļus dejā savieno ar šodienas profesionālo dejošanas aktu. Tiek atdzīvināti curriculum vitae, un skatītāju acu priekšā noris dzīves. Dejas dzīves. Šeit ir ironiskas refleksijas par tautas deju un to stingrajiem kanoniem, par sporta deju, par kustībām, kurās saplūduši daudzi nenosakāmi dejas stili, par baleta graciozajām, estētiskajām un sarežģītajām kustībām, par Anša Rūtentāla kustībām. Šī uzdevuma izpildei nav nepieciešami tehniski precīzi un pareizi dejas elementi, svarīgākais ir tas, kā šīs asociācijas atdzīvojas mūsos. Un tad ir Olgas kustību pašrefleksija, kurā kāds neredzams spēks viņu ved aiz rokas un tuvina dejai. Visas šīs kustības ir sākuma stāvoklis, pārejas rituāla pirmā stadija, kas tālāk tiek virzītas līdz šodienai. Kādā brīdī aizsācēju ekosistēmas laukumā Ilze ar Ingu veic identiskas kustības, viena blakus otrai, un skatītājam kļūst skaidrs, ka viņu CV ierakstītie notikumi ir pārklājušies. Tas ir Olgas Žitluhinas dejas kompānijas rašanās brīdis, kad viņu laiktelpas satiekas. 

“Dueti ar kopsaucēju”. Abos spēles laukumos dejotāji izpilda duetus, mainoties ar partnerēm un partneriem. Notiek ļoti organiskas pārmaiņas. Arī skatiens ir deja. To apliecina Olgas un Viļņa sākuma duets, kurā viņi, kamēr Ilze un Inga dejo, ilglaicīgi skatās viens uz otru. Olga paspēj apskatīt arī skatītājus un apmainīties ar smaidiem. Šajā aizsācēju ekosistēmā ir harmoniski – vienam duetam kustības ir plūstošas, dinamiskas, bet otram duetam ir skatīšanās kustība, stāvot mierīgi un lūkojoties acīs. Skatiens ir kā trauks, kas piepildās ar dažādiem asociāciju un atmiņu uzblāzmojumiem, līdz rodas nākamā enerģija, kas viņus satuvina. Tagad viņi no skatiena pāriet uz pieskārienu. Tikmēr iesācēju ekosistēmā viss ir dinamisks. Viņi visi sākotnēji ir kustībā. Viņiem nav nepieciešams skatīties skatītājos, jo viņi grib dejot viens ar otru. Tad notiek pārmaiņas – mainās dueti. Arī šeit skatiens ir kustība. Viņi vēro cits citu, iepauzē, ļauj notikt šiem dažādajiem duetu veidiem. Viņi ir nepacietīgi, bet var arī paskatīties un pavērot. Un tāda ir deja – vienlaikus pacietīga un nepacietīga. Tāda ir Latvijas laikmetīgās dejas ainava. 

“Cits caur citu”. Abas dejotāju grupas kontaktimprovizācijas manierē pārvietojas pa spēles laukumu tā, lai “izietu cauri” katram no dalībniekam. Protams, burtiska iziešana cauri nav realizējama, bet pieskāriens, ķermeņa saskarsme ar citu ķermeņi ir asociatīvs akts, kurš piedāvā dažādas interpretācijas šai idejai. Abās laiktelpās dejotāji vienlaicīgi veido diagonāli. Šajā uzdevumā skaidri redzams, ka iesācējos vairāk dominē kolektīvisms, kaut arī skatītājs saprot, ka katram no viņiem piemīt sava individualitāte, turpretī aizsācējiem gluži pretēji – dominē individuālisms. Iespējams, tādēļ, ka aizsācēji jau ilgus gadus darbojas atsevišķi, bet iesācēji pēdējo pusotru gadu pieraduši nemitīgi darboties kopā. Šie ir vērā ņemami apstākļi, kas abas dejotāju ekosistēmas atšķir. Tādējādi kā vēl viens raksturlielums uzdevumam “Cits caur citu” parādās laiks un tā ietekme uz izpildītājiem.

Liminalitāte un baltpapīra mūra krišana

Šajā izrādē ir divas laiktelpas, kurās iedzīvojas divas laikmetīgās dejas paaudžu ekosistēmas – aizsācēju un iesācēju. Abas šīs laiktelpas nošķir Annas Heinrihsones veidotā scenogrāfija – divpadsmit liela izmēra baltlapas. Šāds scenogrāfiskais risinājums piešķir iespēju skatītājam novērot un salīdzināt to, kā katra no dejotāju grupām, izpildot vienu un to pašu uzdevumu, atšķiras savos domāšanas principos un pieredzē. Annas Heinrihsones scenogrāfija ir trāpīga un minimālistiski izteiksmīga, paspilgtinot izrādes “Aizsācēju un iesācēju” vēstījuma noskaņu. Jo izrāde ir tāda kā pārejas rituāla spēle, kur deja kā rituāla objekts mainās iesācēju un aizsācēju ekosistēmās un starp tām. Telpas iekārtojums iezīmē laika attālumu, kas pastāv starp aizsācējiem un iesācējiem, un iezīmē arī telpas tiltu, jo man gribētos ticēt, ka Latvijas Kultūras akadēmija ir vieta, kurā lielāko daļu no izrādes izpildītājiem deja tomēr savieno. Deja šajā gadījumā ir spēles substance. Tā ir spēles dalībniece, kas liek kustēties skatītājiem un eksistēt dejotājiem, bet vienlaikus tā ir arī ārpus šīs spēles. Tā ir liminālajā stadijā. Spēlē tā vairs nav tāda, kāda bija, bet vēl nav tāda, kāda būs spēles beigās. Tāpat šo liminālitātes fenomenu iezīmē un papildina divu telpu pāriešana vienā jeb sākuma pāriešana beigās. Ar katra uzdevuma beigām baltpapīru mūris periodiski, pa vienai lapai, krīt. Krīt izspēlētā uzdevuma nosaukums, un fiziskā robeža, kas nošķir divas dejotāju ekosistēmas, kļūst trauslāka un atkailinātāka, līdz izdzēšas pavisam, abām laiktelpām sakļaujoties vienā. Šis pārejas akts ir svarīgākais, kas šajā izrādē izteikts caur individuāli kolektīvo, proti, to, kas notiek abās paaudzēs un starp tām.  

Kas notiek pēc spēles beigām?

Rolāns Bārts (Roland Barthes, 1915–1980), franču semiotiķis un filozofs, grāmatā “Mitoloģijas” (“Mythologies”, 1957) apraksta to, kā bērnu rotaļlietas – “cilvēcisko priekšmetu samazinātas reprodukcijas” – kalpo par makro-pasaules mikro-pasauli²; spēle ir reālās pasaules mikro-pasaule. Saglabājot spēles manieri, izrāde lēni un saudzīgi pāriet no spēles uz realitāti, no mikro-pasaules uz makro-pasauli. Ramonas piedāvājums šķietami parāda, ka spēlējoties mēs nojaucam robežas un saplūstam vienotā ekosistēmā. Kad sabrūk baltpapīru mūris, aizsācēji un iesācēji saplūst vienotā telpā, nav vairs robežu un šīs spēles pēdējais uzdevums ir pabeigts. Viņi beidzot fiziski satiekas! Mēs saprotam – lai gan katrs no viņiem ir indivīds ar saviem pieredzējumiem un jutekļiem, tomēr viņi vienmēr ir arī viens organisms, kolektīvs, kuru savieno dejas un telpas saites. Šīs ir spēles beigas, kurās viņi visi pieder pie laikmetīgās dejas ekosistēmas, viņi visi notur mainīgu dejas ainavu Latvijā. Un tas ļauj uztvert, ka šajā izrādē, lai arī ne fiziski, parādās arī pārējās laikmetīgās dejas paaudzes. Tās ir klātesošas, un viņu klātesamību izsaka aizsācēji un iesācēji. Tomēr beigu beigās – Olga. Vienmēr Olga. Latvijas Kultūras akadēmija ir viņas spēļu laukums, kurā viņa spēlē laikmetīgo deju ar dejotājiem spēļu kauliņu vietā. Olga un Ramona. Viņas liek studentiem izspēlēt dejas spēli, šķērsot pirmo lauciņu, lai nonāktu citā. Viņi – dejotāji – nemitīgi maina savu stāvokli. Un pēc spēles beigām turpina dejot un radīt.

Tieši šo asociatīvo sajūtu dēļ gribas apgalvot, ka izrāde var arī nebeigties ar sesto epizodi, bet gan ar to, kas notiek pēc “Aizsācēju un iesācēju” spēles beigām. Kas vispār notiek pēc spēles beigām? Vai nekas neturpinās? Visi sasnieguši beigas, un ko tagad? Iespējams, tās – spēles beigas – ir tikai telpiskas pārmaiņas. Gluži kā savācot visus spēles atribūtus, saliekot tos kastē un ievietojot plauktā, lai vēlāk pie tās atgrieztos un spēlētu atkal un atkal. Spēles gaitā dalībnieki neatgriezeniski kļūst vecāki un jau pieredzējušāki.  Mēs pabeidzam pārejas rituālu. Dejotāji sūta sveicienus skatītājiem balkonos. Un izdziest gaisma. Iestājas Nika Ciprusa režisētā tumsa. Neviens vairs nav tas, kas bija. Arī mēs – skatītāji – esam jaunā stāvoklī un gatavi piedalīties jaunā spēlē – tikšana mājās, satikšanās utt. Mēs esam gatavi zaudēt veco stāvokli. Lai cik svarīgas un nepieciešamas, izrādes beigas tomēr bija nedaudz par izstieptu, hronometrāžas ziņā tās varēja saīsināt, nemainoties būtībai. Pietiktu ar to, ka viņi visi ir vienā, neatdalītā telpā, satikušies un savienojušies. Un to, kā Olga viņos visos noraugās. Šajos bērnos.  

Šajā izrādē ir vairāki kustību slāņi – skatītāja pārvietošanās kustība, spēlētāju jeb dejotāju kustība un laiktelpas kustība. Tās ir būtiskas, jo ļauj notikt “Aizsācēju un iesācēju” izrādes aktam. Bet kur visā šajā ir Ramona? Kur viņa kā izrādes autore slēpjas? Viņa ir kā šī darba instruments, kas tiek līdz katra dejotāja sirdij, lai savienotu to ar citu sirdīm. Viņa tepat vien ir. Atceros, kā Anna Auziņa reiz lekcijā par Fjodoru Dostojevski stāstīja, ka autora balss romānā “Brāļi Karamazovi” parādās caur varoņu balsīm. Līdzīgi kā Dostojevskim, arī Ramonas balss parādās caur “Aizsācēju un iesācēju” dejotāju individuāli kolektīvajām balsīm. Viņas autorība ir šī akta notikšana. 

Varbūt man gribētos, lai šī izrāde norisinātos Ludzas ielas 24 lielajā un vienmēr aicinošajā dārzā. Jo tā es domāju par akadēmiju – kā par dārzu bezgalīgā pavasarī, kas atgādina, ka te ir kaut kas aizsācies un arī iesācies, turpinot zaļot un sakņot mūs visus. Un viņi visi – šie desmit dejotāji – ir kā tāds akadēmijas mūžzaļais dārzs, kurā zāles un kokus šķir laiks, bet vieno telpa un dzīvošanas prasme. 

Pēc izrādes čāpoju pa apsnigušo Ziedoņdārzu uz dzīvokli, un man ienāca prātā dzejolis, kuru gribēju nosūtīt Ramonai, bet to neizdarīju, un kurš pasaka vairāk nekā tas, ko šajā recenzijā sarakstīju:

mēs ilgi stāvam tā
aizmirsuši
ka sen jau esam sākušies

* Krišs Grunte par sevi: “Mācos Latvijas Kultūras akadēmijā, pierakstu literārās kardiogrammas, pētu folkloru, brīvdienās braucu uz mājām, lai ar suni dotos garās pastaigās, dejotu un visu ko sadomātos. Pēdējos gadus ļoti daudz laika pavadu, domājot (p)ar deju. Kustība ir vienīgais, par ko gribas rakstīt. Varbūt tas ir skumji, bet tā vienkārši ir.” 

Titulfoto: Jūlija Žitluhina

Atsauces

1. Gennep, Arnold van (1975). The Rites of Passage. Chicago: The University of Chigago Press, 21. p.
2. Barts, Rolāns (2010). Mitoloģijas. Rīga: Omnia mea. 54.-56. lpp.